pirmdiena, 2010. gada 29. novembris

Arhibīskapa Vanaga indiference

Vakar, 29. novembrī, skatījos raidījumu De facto, kur bija intervija ar arhibīskapu Jāni Vanagu.
Uz jautājumu, kāpēc viņš, būdams luterāņu arhibīskaps, ir devies rekolekcijās uz katoļu rekolekciju centru, viņš atbildēja: "Es nezinu nevienu luterāņu meditāciju centru, kas piedāvātu šāda formāta rekolekcijas, proti, trīsdesmit dienu klusuma, individuāli vadītas rekolekcijas, un tas bija faktiski vienīgais iemesls." Cik saprotu, tad tās ir bijušas trīsdesmit dienu pilnās Ignācija Lojolas "Garīgo vingrinājumu" rekolekcijās klusumā, kas tiek individuāli vadītas. Kad turpat pirms desmit gadiem meklēju rekolekciju māju, tad Lielbritānija bija viens no variantiem, kur patiešām atrodas labas rekolekciju mājas ar daudz pieredzējušiem garīgajiem vadītājiem.

Nodomāju - savādi, ka vienīgais iemesls, kāpēc braukt uz katoļu rekolekciju centru ir tas, ka nezina, ka tepat Skandināvijā tieši luterāņi un citas protestantu grupas vada šāda tipa 30 dienu rekolekcijas. Te es nedomāju tik daudz Zviedriju, bet Norvēģiju un Somiju, kur pēdējo gadu laikā ir izveidojušies pieredzējuši šo rekolekciju vadītāji un ar kuriem varētu sarunāt šādas rekolekcijas. Tiesa, viņi šo rekolekciju vadīšanu lielā mērā ir apguvuši Lielbritānijā.

Protams, arhibīskaps nevar zināt visu, kas notiek šajā jomā citās valstīs.  Tomēr es brīnos par vēl kādu lietu, proti, kā vienīgo iemeslu viņš minēja, ka nezina luterāņus, kas vadītu šādas rekolekcijas, bet viņš neminēja to, ka šādās rekolekcijās konfesionālai piederībai nav nozīmes. Par to liecina prakse un atziņas jau no pašiem šādu rekolekciju pirmsākumiem. To atkārtoti apliecina arī tas, ka tieši luterāņi Skandināvijā ir dedzīgi šo ignācisko rekolekciju izplatītāji.  Jo šādās rekolekcijās var pieredzēt tiešu Dieva klātbūtni, kas pats pa tiešo runā uz cilvēku un kas stāv ārpus jebkurām cilvēku radītām konfesijām.  Par to liecina arī mana pieredze vadot rekolekcijas Latvijā.

Šajā notikumā ir vēl kāds interesants moments. Arhibīskaps, kā ziņoja mediji pirms kādām divām nedēļām,  atgriezās no rekolekcijām ar atvērtību un gatavību pieņemt vai nu to, ka paliek amatā, vai nu to, ka būs jāmaina amats.
«No visām iespējām man skaidri iezīmējās viena. [..] Kaut arī mūsu Satversme neparedz bīskapu pārvēlēšanas vai pilnvaru pagarināšanu, esmu nolēmis lūgt Sinodei norādījumu, vai man turpināt kalpot pašreizējā amatā vai ne. Ceru no baznīcas sadzirdēt Dieva balsi un lūdzu arī sinodāļus jautāt par to Dievam,» pauž Vanags.
Šī gatavība liek domāt, ka viņš rekolekcijās ir nonācis līdz iekšējai brīvībai, tā saucamajai indiferencei, un tas ir pamatu pamats, lai atsauktos tam, ko Dievs no viņa vēlas. Un ar to viņu var tikai apsveikt!

Protams, Sinode jau arī var kļūdīties, bet tas jau būs cits stāsts.

pirmdiena, 2010. gada 1. novembris

Kas dara par svēto?

Kādu rītu Jānītis kopā ar māmiņu bija izgājuši iepirkties. Zēns jutās nedaudz garlaikos un paskatījās uz netālu esošo katedrāli. No ārpuses tā izskatījās pelēcīga, tumša, nokvēpusi un netīra. Kad māte izgāja no lielveikla, tad Jānīts ieminējās par to, ko bija redzējis.
Māte ierosināja: "Ieiesim iekšā!" Tā viņi iegāja un māte aizveda dēlu, kur atradās lielie vitrāžu logi.
Vispirms zēns ar aizrautību skatījās uz brīnumainajiem krāsainajiem rakstiem uz senās baznīcas grīdas. Šķita, ka tie viņa priekšā dejo, rīta gaismai plūstot caur iespaidīgajiem vitrāžu logiem.
"Lūk, paskaties!" iesaucās zēns, norādot uz rakstu, kas dejoja uz akmens grīdas: "Kas tas ir, mammu?"
Māte padomāja un teica: "Īstenībā tas ir svētais. Redzi to logu tur augšā, kas izskatījās no ārpuses tik nokvēpis? Tur vitrāžā ir svētais. Gaisma no ārpuses spīd cauri stiklam un svētā attēls uz akmens grīdas dejo mūsu priekšā."
Jānītis dzirdēto noglabāja savā sirdī un viņi devās mājās gatavot pusdienas.
Pēc pāris dienām Jānītis bija ticības mācības stundā un skolotāja stāstīja par svētajiem. Viņa jautāja: "Kā jūs domājat, kas dara par svēto?"
Jānītis pacēla roku un teica: "Svētais ir kāds, kam saule spīd cauri. Un kad tas notiek, tad akmeņi kļūst dzīvi." 

piektdiena, 2010. gada 17. septembris

Kategorija - "prieks"

Manā bērnībā laikam kādā priekšmetā skolā bija veselu mēnesi jāseko līdzi ģimenes tēriņiem un tie jāatzīmē katrs savā kategorijā. Tur bija dažādas kategorijas - ēšana, apģērbs un apavi, komunālie maksājumi, kultūra (grāmatas, teātris, kino un tamlīdzīgi), parfimērija (ziepes, zobu pasta u.tml.). Bet tad uzradās kāds pirkums, kas neietilpa nevienā no paredzētajām kategorijām. Tie bija baloni, kādas četras vai piecas kapeikas gabalā, bet kur tos likt? Un tad es ieviesu jaunu kategoriju, kurai devu nosaukumu „prieks”.

Šī atklāsme par jaunas kategorijas nepieciešamību uz mani atstāja tik dziļu iespaidu, ka turpmāk dzīvē, kad veicu kādus pirkumus, ik pa laikam atļāvos arī kaut ko vienkārši priekam. Priekam, lai iepriecinātu dvēseli. Tomēr tādos gadījumos nereti jutu arī apkārtējās sabiedrības spiedienu – aprobežoties ar vajadzīgo un nepieciešamo un neizvēlēties prieku.

Fantastikas literatūras autors Rejs Bredberijs, kura viens no pazīstamākajiem darbiem ir „451 grāds pēc Fārenheita” (izdots arī latviski) kādā intervijā, ko nesen lasīju, runā par prieka nozagšanu un skaudību. Reiz viņš esot stāvējis pie kāda rotaļlietu veikala. Tam garām skrējis bariņš puiku, apmēram divpadsmit trīspadsmit gadus veci. Viens no tiem apstājies un, acīm mirdzot, cieši lūkojies skatlogā. Rakstnieks viņu iedrošinājis un teicis: „Ej iekšā! Ej iekšā!” Bet citi zēni mudinājuši: „Ak, nāc, tas taču ir knēveļiem!”

Rakstnieks turpina savu vērojumu: „Vai zināt, ko viņi mēģināja viņam nodarīt? Viņi mēģināja atņemt viņam viņa prieku. Ja cilvēki redz kādu pārāk priecīgu un ja viņi var viņam kaut ko nodarīt, tad cenšas sagraut viņa smilšu pili. Un tā zēns stāvēja un svārstījās starp rotaļlietu veikalu un došanos līdzi zēniem, un beigās tomēr devās līdzi zēniem. Un tas satrieca manu dvēseli.”

Lai to raksturotu, rakstnieks lieto vārdu savienojumu – skaudība par otra prieku (joy envy). Domāju, ka tas ir diezgan pamatoti. Vai arī jūs to esat pamanījuši savā dzīvē?

sestdiena, 2010. gada 31. jūlijs

Sv. Ignācija Lojolas piemiņas diena

Kāds ticīgais nomirst un nokļūst paradīzē un jautā Svētajam Pēterim:
- Vai es varētu satikt Svēto Benediktu?
Svētais Pēteris saka - Jā, un aizved pie Svētā Benedikta.
Cilvēks parunājas ar Benediktu un tad atkal iet pie Svētā Pētera un jautā:
- Un vai es varētu satikt Svēto Dominiku?
- Jā!
Cilvēks atkal parunājas ar svēto un tad atkal jautā Svētajam Pēterim:
- Un vai es varētu satikt Svēto Terēzi no Avilas?
- Jā, protams!
Cilvēks atkal parunājas un atkal jautā Svētajam Pēterim:
- Un vai es varētu satikt Svēto Ignāciju Lojolu?
Pēteris atbild Nē.
- Kā? Nē?
- Svētais Ignācijs ir aizņemts!
- Aizņemts paradīzē? Ar ko?
- Ignācijs vada garīgos vingrinājumus Svētajai Trīsvienībai.

Lojolas muižas pils, kas atgādina vairāk cietoksni nekā pili.


Minētā anekdote labi raksturo Ignāciju Lojolu kā svēto, kuru pāvests Pijs XI 1922. gadā iecēla par garīgo vingrinājumu aizbildni Baznīcā, jo viņš „ir bijis pirmais, kurš mācīja noteiktu sistēmu un īpašu metodi, pēc kuras iziet garīgās rekolekcijas” (Jezuīti 20. gadsimtā, 89. lpp.). Šī metode un vingrinājumu noteiktā secība ir apkopota viņa nelielajā darbā „Garīgie vingrinājumi”, kas dzimis no viņa paša pieredzes un kas ir rokasgrāmata garīgajiem vadītājiem jeb līdzgaitniekiem. Šajā darbā viņš ir centies sava Dievišķā skolotāja mācību padarīt pieejamu un auglīgu citiem. Viņa turpmākais dzīves ceļš atklāj, kā viņš ļāva Dievam sevi veidot par svēto un garīgo vadītāju citiem.

Par Ignācija dzīves ceļu var plašāk izlasīt manā rakstā izdevumā Mieram Tuvu jūlija mēnesī.

pirmdiena, 2010. gada 21. jūnijs

Lai viņš skūpsta mani ar savu lūpu skūpstu...

Ceturtdien pabeidzu rakstu par svēto Bernardu, mūku, Klervo cisterciešu klostera abatu. Bernards ir viena no izcilām kristietības personībām, kas pati mani ir uzrunājusi. Viņš nav bijis vienīgais no pagātnes kanonizētiem vai nekanonizētiem svētajiem, kam ir izdevies mani uzrunāt. Pirmais bija svētais Antons no Padujas, kas daudzus gadus ir bijis un joprojām ir viens no maniem favorītiem. Vēlāk basku zemes bruņinieks Ignācijs Lojola pavisam negaidot iekaroja manu sirdi un joprojām ir kopā ar mani manās ikdienas gaitās. Kaut kā neuzkrītoši, ar savu klusēšanu klātesoši ik pa laikam sevi liek manīt arī Sv. Jāzeps no Svētās ģimenes. Varētu domāt - nu kāda gan man varētu vēl būt bijusi interese par Bernardu, mūku, pie tam cistercieti? Nu nekāda!

Pirmo reiz Bernards mani pārsteidza, kad izlasīju, ka viņš iestājās klosterī kopā ar vēl trīsdesmit citiem vīriešiem, kurus bija pierunājis. Mātes slēpa savus dēlus un sievas piekļāvās saviem vīriem, kad redzēja tuvojamies Bernardu. Ne velti, jo viņš ar savām runas spējām un garīgo ietekmi varēja cilvēku dabūt klosterī, ja vien to uzskatīja par Dieva gribu, un pat laimīga laulība viņam nebija nekāds šķērslis. Iedziļinoties Bernarda laikmeta domāšanā un vērtībās atklājās, ka sabiedrībā dominēja uzskats, ka vienīgā pilnvērtīgā kristīgā dzīve ir dzīve klosterī. Citi varianti pilnasinīgai kristīgai dzīvei - palikt sabiedriski aktīvam, dibināt ģimeni, dzīvot ārpus klostera - šī laikmeta uzskatos praktiski netiek pieļauti. Un tā Bernards ir uz viļņa. Balstoties sava laikmeta teoloģijā un garīgajās vērtībās, viņš piesaista klosteriem lielu ļaužu skaitu. Klervo klosteris, kur abats ir pats Bernards, dibina vēl ap septiņdesmit jaunus klosterus (tie savukārt vēl citus jaunus klosterus!), lai izmitinātu tos, kas vēlas tur iestāties. Par šādiem rezultātiem Bernardu varētu apskaust pat par Latvijas reklāmas guru dēvētais Stendzenieks! 

Tomēr Bernarda kampaņošanas mērogi bija daudz plašāki - visa Eiropa! Viņa spēja aizraut ļaužu sirdis tika izmantota arī Otrā krusta kara (1147-1149) organizēšanā, kad pāvests Eugēnijs III nozīmēja Bernardu par galveno krusta kara sprediķotāju un sludinātāju  Tas, ka viņš bija slēgta un kontemplatīva klostera mūks un abats, neliedza viņam doties Eiropas ceļos, īpaši vācu zemēs un aicināt krusta karā. Otrais krusta karš cieta neveiksmi un daudzi par to vainoja arī Bernardu. Savukārt, Bernards šī kara neveiksmju cēloni saskatīja cilvēku grēkā - iekšējās intrigās, ķildās, nedisciplinētībā. Kad 2004. gada septembrī apmeklēju cisterciešu Mirendalas klosteri Bornholmas salā Baltijas jūras vidū, brālis Bass atzina, ka krusta karu organizēšana nav tas, ar ko lepojas cistercieši mūsdienās. 

Nenoliegšu, ka ar šīm vērienīgajām aktivitātes viduslaiku Eiropā Bernardam izdevās piesaistīt manu uzmanību pat vairāk kā astoņus gadsimtus pēc savas šīs zemes dzīves. Tomēr ar to vien viņš nebūtu spējis iekarot manu sirdi. Mana sirds sāka atvērties viņam, kad sāku iepazīt viņa kristīgo misticismu. Viņa rakstu izteiksmes veidu un bagāto saturu var pielīdzināt medus saldumam. Pateicoties šim salīdzinājums viņa, Baznīcas doktora, tituls ir Doctor mellifluus (no latīņu mell-, mel medus + fluere plūst)Vai nav pārsteidzoši, ka viņš atrod vielu veseliem astoņiem sprediķiem, lai apcerētu Dziesmu dziesmas (Augstās dziesmas) pirmos vārdus -
"Lai viņš skūpsta mani ar savu lūpu skūpstu,"
jo tas dod pamatu aizdomāties par citiem skūpstiem starp Līgavaini un Kristus līgavu - ko viņš saprot gan kā Baznīcu, gan kā dvēseli. 

Pārsteidzoši, ka neskatoties uz savu sabiedriski aktīvo darbību, viņš rod laiku dziļai un auglīgai kontemplatīvai praksei, lai lasītu ne tikai Svēto Rakstu grāmatā, bet arī savā "pieredzes grāmatā" (liber experientiae). Sprediķos par Dziesmu dziesmu Bernards apcer evaņģēlija notikumu, kur minēta Jēzus viesošanās pie māsām Marijas un Martas. Bernards ļoti interesanti un dziļi skaidro mielastu. Ēšana jāsaprot kā smalka metafora, kas vieno vienu būtni ar otru un ļauj būt otrā būtnē. Jēzus ēd, bet tajā pat laikā pabaro mājas saimnieces. Šis ir viens no bagātākajiem kristīgā misticisma tekstiem par Dieva un cilvēka mistisko vienotību*. Bernards raksta:
"Neesiet pārsteigti - viņš ēd mūs un jo vairāk mēs tiekam ēsti, jo ciešāk mēs tiekam saistīti ar viņu. Citādi, mēs nebūtu pilnībā saistīti ar viņu. Ja es ēdu un pats netieku ēsts, tad tas izskatās, ka viņš ir manī, bet es vēl neesmu viņā; ja es tieku ēsts un pats neēdu, tad es esmu viņā, bet viņš vēl nav manī. Te nebūs pilnīgas vienotības vienam ar otru."
Iespējams, ka kādu šis teksts var mulsināt, bet man šis ir viens no skaistākajiem tekstiem, kuri joprojām veldzē manu dvēseli un mudina turpināt lasīt manā pieredzes grāmatā. Tā Bernards savaldzināja mani un ienāca manā dzīvē.

Kā ilustrāciju šim ierakstam izvēlējos attēlu, kas atspoguļo Svēto Bernardu no Klervo, dzerot pienu no Jaunavas Marijas krūts (kas balstās uz kādu leģendu par notikumu 1146. gadā). Pieļauju, ka kādu arī šis attēls var mulsināt. Zinot, ka Bernards ticis dēvēts arī par "Marijas cītaru", jo Dievmātei Marijai viņš piešķīra ļoti lielu lomu kā vidutājai, tas nav nekas neparasts. Tā ir tikai misticisma valoda, kura izmanto paradoksus, lai izteiktu ar vārdiem vai mākslas līdzekļiem to, kas nav vārdos izsakāms. 

P.S. Neliels ieskats par Svēto Bernardu būs manā rakstā augustā izdevumā Mieram tuvu (arī interneta versijā).

* Mistiskās pieredzes klasisko ceļu iezīmē trīs pakāpes - šķīstīšana, apgaismība, vienotība. Te Bernards runā par trešo pakāpi. Bernards bija uzmanīgs, lai atzīmētu, ka vienotība nenozīmē identitāti vai robežu zaudēšanu ar Dievu.   

Attēls. Bernards no Klervo dzer pienu no Jaunavas Marijas krūts.

pirmdiena, 2010. gada 31. maijs

Gars gavilē Dievā

Šodien Baznīcā ir Vissvētākās Jaunavas Marijas apmeklēšanas svētki. Tā ir diena, kad piemin un atceras notikumu, kad Marija cēlās un steigšus devās kalnos uz kādu pilsētu Jūdejā pie Elizabetes. Man šis notikums ir viens no tuvākajiem, pie kura bieži atgriežos savā sirdī. Šīs dienas lasījums ietver ne tikai skaisto "Augsti slavē Kungu mana dvēsele..." (Magnificat), bet arī divu sieviešu, kas piedzīvojušas Dieva ienākšanu viņu dzīvēs, tikšanos un dalīšanos.
Jaunākā sieviete Marija pirms neilga laika ir saņēmusi vēsti no eņģeļa, ka viņai piedzims bērns. Kā apstiprinājumu šai grūti noticamajai vēstij eņģelis piemin Elizabeti, kas savos cienījamos gados arī gaida piedzimstam bērnu. Marija ir tagad devusies apciemot Elizabeti, satiek viņu un tur paliek trīs mēnešus.
Kas notika šajos trīs mēnešos? Es ilgojos būt tur, būt viņu klātbūtnē, būt viņu sarunās, būt viņu ikdienas gaitās un darbos ... Un tas notiek. Ne jau katru dienu, bet ik pa laikam, kad satieku cilvēkus, ar kuriem tiekos garīgās pavadības attiecībās.
Pagājušā gada oktobrī kādā intervijā Spiritual Directors International konferences laikā Dublinā man jautāja, kā es raksturotu, kas ir garīgā pavadība. Toreiz es izmantoju šo evaņģēlija notikumu kā metaforu, lai sniegtu atbildi uz man uzdoto jautājumu. Jau vairākus gadus, vadot rekolekcijas un individuāli tiekoties, mani neatstāj sajūta, ka tas, kas notiek individuālo rekolekciju sarunu laikā ir tikšanās starp Mariju un Elizabeti. Viņas abas ir pieredzējušas ienākam Dievu savā dzīvē un tagad viena no viņām dalās savā pārsteigumā un priekā, bet otra uzklausa un, pateicoties savai pieredzei, var apstiprināt, stiprināt un apliecināt, ka tas patiešām ir Dievs, kas ir darījis lielas lietas.   
Līdzīgi es uztveru garīgās pavadības / līdzgaitniecības sarunu, kad cilvēks stāsta par Dieva darbiem viņa/ viņas dzīvē, bet es klausos un varu apstiprināt tos momentus, kad arī mans gars gavilē Dievā par to, ko Dievs darījis otra cilvēka dzīvē. Tad varu iedrošināt pieņemt šos momentus, atsaukties Dieva Gara pamudinājumiem, un lūgties. Man ir prieks, kad Dievs aplaimo mani satikt šādus cilvēkus.
Es melotu, ja teiktu, ka visas sarunas ir kā tikšanās starp Mariju un Elizabeti. Tomēr ir liels gandarījums redzēt, kad cilvēks no sarunas uz sarunu sper pa nelielam solim, lai atbildētu Dieva aicinājumam un vadībai. Reizēm gadās ne tik gludi. Bet tas jau ir cits stāsts.  
Attēlā: Marijas un Elizabetes satikšanās, 11. gs., kopija oriģinālam, kas atrodas Zadaras Arheoloģijas muzejā, Horvātijā

ceturtdiena, 2010. gada 27. maijs

Novārtā atstātās dvēseles pārgrozības

Sestdien nedēļas nogalē bija jāizvāc dārza mājiņas pažobele sakarā ar rekonstrukcijas darbiem. Tur man glabājās skolas un augstskolas laiku burtnīcas, grāmtas, pieraksti un piezīmes, laikmeta liecības - dažādas avīzes, žurnāli. Kārtojot un šķirstot uzausa daudzas pagātnes atmiņas. Mani pārsteidza lietas, par kurām brīnījos, vai tas vispār ir bijis manā dzīvē. Piemēram, tur atradu man pirms kādiem divdesmit gadiem adresētu vēstuli no kādas Džīnas. Kas tā par Džīnu un kāpēc viņa man stāsta par savu dzīvi, nudien nespēju atcerēties. To gan atceros, ka man patika rakstīt vēstules citiem. Tagad būtu interesanti palasīt, ko esmu rakstījusi. Tās bija vienā eksemplārā un kas to zina, vai kāda vispār vēl pie kāda ir sagabājusies, kaut vai pažobelē...  

Un tad starp papīriem pašķīrās kāda lapiņa, uz kurām esmu savā laikā izrakstījusi citātus no Raiņa. Jā, tā bija! Es lasīju Raini! Ar prieku lasīju un sev svarīgāko un uzrunājošāko centos pārrakstīt savās piezīmēs. Šie citāti biju uzrakstīti uz vienas kartotēkas lapiņas, kuras lietoju, kad savā jaunībā strādāju izdevniecībā. Tātad to esmu rakstījusi vismaz pirms divdesmit gadiem. Savā ziņā tā esmu es, ar savām domām un vērtībām, ar savu skatījumu uz pasauli un norisēm pasaulē. Kas man bija svarīgs toreiz, pēdējos padomju varas gados? 

Jānis Rainis, 17. sējums:
Par maz cīņas: nepietiek, ka mēs cīnāmies par politiskas un saimnieciskas iekārtas pārgrozību vien un ieliekam tur visus spēkus. Mēs atstājam tad novārtā dvēseles pārgrozības, un nepārgrozīta dvēsele nesekmēs pārvērsties ij ārējai iekārtai. (243. lpp.)
Morāle pazudina vairāk labu cilvēku nekā nemorālība - ļaunu. (244. lpp.)
... brīvība uzliek pienākumu sevi attīstīt jaunā veidā... (267. lpp.)
Klasika nenoveco. Arī tagad šie vārdi mani uzrunā.
Un vai tagad mēs sabiedrībā nepiedzīvojam sekas novārtā atstātām dvēseles pārgrozībām?

piektdiena, 2010. gada 21. maijs

Sapņi ir jālolo

Pirms diviem gadiem kādam cilvēkam vēstulē rakstīju:
"Ja es rakstītu par Sv. Ignācija dzīvi, tad es varbūt gribētu tur iekļaut divas lietas, kas mani īpaši ir uzrunājušas - par buru kuģi, kura zīmējums sagabājies uz sienas Lojolas muižas mājā. Vai mazais Inācijs jau toreiz nesapņoja par lielām lietām? Brāļi devās jūrā, tirgojās, kādu iespaidu tas varēja atstāt uz mazo Inigo? Un vēl - kad viņš no Parīzes devās uz Lojolu uzlabot veselību, kāpēc viņš neapmetās pie radiem savā muižā, bet izvēlējās patversmi? Kad kādā lietainā dienā izmirkušām kājām stāvēju patversmes prieksā Azpeitijā, tad šķita, ka sirds dziļumos saprotu atbildi uz šo 'kāpēc'."

Tagad beidzot ir pienācis tas brīdis - rakstu par Ignācija Lojolas dzīvi! Mekēju fotogrāfijas no tām dienām, ko pavadīju Lojolā un Manresā, un mēģinu atsaukt atmiņā Ignāciju, kādu toreiz iepazinu. Lai arī pirms tam biju daudz lasījusi par viņu un domāju, ka pazīstu Ignāciju diezgan labi, tomēr nokļūstot viņa dzimtajā muižā Lojolā un iztaigājot tuvāko apkārtni un Azpeitiju, un pusgadu vēlāk nokļūstot Manresā vietā, kur Kardonē upes krastā dzima "Garīgie vingrinājumi", sapratu, ka tikai tagad esmu ieraudzījusi cilvēku Ignāciju, ar viņa meklējumiem, kļūdām, cilvēciskiem ierobežojumiem un atradumiem, kas gadu gaitā veidoja viņu par svēto.
  
Ja sapņus lolo, tie piepildās, pavisam negaidīti. To arī esmu mācījusies no Ignācija.
Tad nu novēliet, lai man izdodas uzburt ainas, kurās Ignācijs atdzīvotos ar miesu un asinīm!

pirmdiena, 2010. gada 17. maijs

Kaiross laiks - Neo

Iepriekšējā ieraksta noslēgumā es nonācu pie atskārsmes, ka šis patiesībā ir kaiross laiks, kad tuvākā pusgada laikā izšķirsies, vai Neo nestais satricinājums sistēmai tiks izmantots, lai veiktu tālākas pozitīvas izmaiņas, vai arī šī brīža kaiross moments tiks nogulēts.

Un tad rodas loģisks jautājums – kuri ir tie, kas šo kaiross laiku varētu izmantot pozitīvām pārmaiņām? Vai tie simts divsimts protestētāji, kas 13. maijā iesaistījās akcijās pie Ministru kabineta un prokuratūras? Vai tie ir politiķi, kas centīsies izmantot Neo kārti gaidāmajā vēlēšanu kampaņā, bet kuri pēc vēlēšanām visdrīzāk paši kļūs par daļu no tās pašas sistēmas un atkal būs nespējīgi kaut ko mainīt, jo paši būs ieinteresēti sistēmas saglabāšanā? Vai Latvijā ir reāls subjekts, kas varētu izmantot šo kaiross laiku? Kāda ir reālā situācija?

Neesmu veikusi statistikas vai socioloģiskos pētījumus, tomēr, sekojot līdzi tam, kas notiek sabiedrībā ap mani, gribot negribot ir jāizsaka minējums, ka patiesībā nav spēcīga subjekta, kas būtu spējīgs veikt pozitīvas pārmaiņas. Proti, tie, kas no sistēmas gūst ekonomisku un sociālu labumu, nebūs ļoti ieinteresēti to mainīt. Tie, kas būtu ieinteresēti to mainīt, ir jau gadiem ilgi vārdzināti un ir diezgan novārdzināti. Viņi tagad papildina bezdarbnieku rindas, ir hipotekāros parādos vai domā, kā savilkt galus ar galiem kopā. Tie, kas ir bijuši aktīvāki un meklējuši kādu risinājumu, ir jau projām no Latvijas. Un tad paliek pavisam maza saujiņa cilvēku, kas ekonomiski vēl neslīkst un kas nepieder sistēmai, un kuri jūt līdzi tiem, kas cieš no sociālā netaisnīguma, un kuri būtu ieinteresēti sistēmas pozitīvās pārmaiņās.

Un kā šajā situācijā rīkosies kristieši? Norobežosies, nosodīs vai iesaistīsies? Vai viņi pratīs izšķirties, kādā veidā līdzdarboties šajā situācijā, lai atbalstītu pārmaiņas, kas ir saskaņā ar to vēsti, ko pauž Dievs ar Vecās derības praviešiem un Jēzu Kristus, sūtot to pasaulē?

Manā skatījumā no pastorālā viedokļa te ieskicētā situācija nedrīkstētu kļūt par pamatu pesimismam, jo Dievs var darboties arī caur subjektu, kas nav spēcīgs un kam nepieder vara. Kaiross laiks ir apzināties aicinājumu no Dieva un tam atsaukties. Tas ir visiem kristiešiem un labas gribas cilvēkiem lūgt Dieva spēku ienākt šajā situācijā, šajos notikumos, atvērt sevi Dieva žēlastībai, lai tā varētu ienākt katrā no mums, darboties un caur mums ienest pozitīvas pārmaiņas.

Vai kristieši kļūs par reālu spēku, caur kuru izlieties Dieva žēlastībai?

svētdiena, 2010. gada 16. maijs

Neo - kristīgās tradīcijas kontekstā (noslēgums)

Šo praviešu tradīciju īsteno arī Jēzus. Kad lasāt Lūkas evaņģēlija 4. nodaļu, vai jūs nepārsteidz ļaužu dusmas, ko izraisījis Jēzus, kas pirms brīža sinagogā ir nolasījis rindas no Jesaja grāmatas: „Tā Kunga Gars ir uz manis, jo viņš mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt Kunga žēlastības gadu.” Vai šie vārdi nenorāda arī uz sociālajiem un ekonomiskajiem jautājumiem? Vai šajos vārdos ir kaut kas slikts? Bet Jēzus runāja tālāk un tas izsauca ļaužu dusmas, kuri cēlās un izdzina viņu no pilsētas līdz kalna malai, lai nogāztu viņu zemē. Kāpēc? Vai tāpēc, ka Jēzus turpmāk teiktais jau sāka apdraudēt esošo sistēmu un tāpēc viņi gribēja no Jēzus atbrīvoties? Ja Jēzus būtu runājis par lietām, kas neskar esošo konkrēto situāciju, savā ziņā pat mietpilsonisko dzīvi, tad viņš būtu varējis turpināt runāt un neviens viņā briesmas nesaskatītu.

Arī Mateja 25. nodaļa runā par to, ka svarīgi ir konkrētie darbi, ko būsim darījuši attiecībā pret sabiedrības perifērijā nostumtajiem - izsalkušajiem, svešiniekiem, slimajiem, nebrīvajiem... Vai tas neattiecas uz sociālajiem jautājumiem? Reālie darbi attiecībā pret šiem cilvēkiem, nevis skaistas, jaukas runas, ir norma, kas tiks piemērota Pēdējā Tiesā.

Vēl kāds spilgts piemērs no Marka evaņģēlija 5. nodaļas (1-20. panti). Jēzus izdzen nešķīstus garus no apsēsta cilvēka un sadzen tos cūkās. Viņš reāli palīdz, dziedina un atbrīvo šo kapsētā mītošo cilvēku. Jēzus viņam nesaka mierinošus vārdus, piemēram, jūtu tev līdzi, pacieties Dieva vārdā līdz nomirsi un nonāksi debesīs, tad arī tavas ciešanas beigsies (es te ironizēju). Bet ko ļaudis? Vai priecājas? Nē! Vai nav pārsteidzoši – ļaudis lūdz Jēzu iet projām – lai tik nenotiktu vēl kādas sociālas (brīvs cilvēks), ekonomiskas (zaudē cūku ganāmpulku) pārmaiņas!

Vēl ir kāds plaši zināms un diskusijas izraisošs stāsts par to, kā Jēzus ar pātagu no auklām izdzen vēršu, aitu un baložu pārdevējus un naudas mijējus no tempļa, izkaisa viņu naudu un apgāž galdus (Jņ 2, 13-21). Jēzus dusmojas, sarīko grautiņu templī! Kāpēc? Vai tad tā vajadzēja? Lai to saprastu ir jāizprot notikuma konteksts. Jēzus te īpaši vēršas pret baložu tirgotājiem, kas piedāvāja svētceļniekiem upurēšanai iegādāties vismazāko pieļaujamo upuri – baložus. Svētceļnieki templī ieradās no tālām vietām un upurēšanai paredzēto dzīvnieku nevarēja paņemt līdzi un to pirka uz vietas. Baložus upurim pirka visnabadzīgākie ļaudis. Lai to iegādātos bija jāsamaina nauda pret tempļa naudu, no kā iedzīvojās naudas mijēji un trūcīgo rēķina (ekonomika!). To redz Jēzus un rīkojas.

Iespējams, šie piemēri, kā tos te aplūkojām, var vairāku cilvēku apziņā nonākt konfliktā ar gadiem iesakņojušos stereotipu par Jēzu, kā pieklājīgu, ieturētu un kārtīgu savas valsts pilsoni, kas vienmēr ir ievērojis likumu un nav izraisījis nekādas nekārtības vai konfliktus.

Ja Bībeli lasa burtiski, pieķeroties kādam no konteksta izrautam citātam, tad diez vai cilvēkam pavērsies plašāks apvārsnis un diez vai Jēzus dzīves gājums atdzīvosies, lai to saprastu un lai Viņu iemīlētu, un lai Viņam sekotu. Tas arī izskaidro, kāpēc daudzi kristieši, lai arī lasa Bībeli (burtiski), nedzīvo tās Garā. Jēzus aicina sekot, nevis burtiski kopēt. Te ir atšķirība! Burts nogalina Garu, visu dzīvo un radošo. Burts nogalina arī valsts administrācijā, kad ierēdņi valsti pārvalda pēc burta, bet savas radošās spējas pielieto savtīgos nolūkos. Bībele ir jālasa kontekstā ar tā laika notikumiem, jāizprot teksta rašanās vēsture un atbilstīgi jārīkojas mūsdienās katra konkrētajā dzīvē. Tā jau saka - kam ir ausis, tas lai dzird, kam ir prāts, tas lai saprot. Lasot Jēzus dzīvi evaņģēlijos, mani arvien no jauna pārsteidz kā pilienu pa pilienam Jēzus aizkaitina valdošos slāņus, tie sašūmē sabiedrību un beigās liek viņu novākt. Viņš paliek viens.

Runājot par Neo mūsdienu kontekstā es mēģinu šos notikumus analizēt un saprast kristīgās tradīcijas kontekstā. Neo atklāja datus, ko slēpa tie, kas algu saņēma no tautas nodokļu naudas, paši sludināja (deklarēja) taupību un mudināja citus uz taupību, bet patiesībā (faktiski) saņēma atalgojumu, kas pārsniedza gan viņu kompetenci un zināšanas, gan atdeves kvalitāti sabiedrības kopējam labumam. Neo atmaskoja šo divkosību ar konkrētiem faktiem.

Vai kaut kas pēc datu publiskošanas mainījās? Tas mani patiešām biedē, ka Neo gadījumā sistēma ir gatava aizturēt, apcietināt, izdarīt kratīšanu attiecībā uz Neo, bet nav gatava mainīt lielās algas taupības apstākļos, izdarīt izmaiņas sistēmā pat pēc datu publiskošanas. Saprotams, ka valdošajām struktūrām Neo darbība nepatika, Neo tika meklēts it kā tieši viņš būtu ļaunuma sakne (grēkāzis, ko upurēt).

Protams, Neo gadījumā diskutējams un pagaidām vēl neatbildēts jautājums paliek par Neo darbību likumību. Tomēr te ir jāņem vērā apstāklis, ka veikt ietekmi uz sistēmu, panākt tajā izmaiņas, ja augšas to nevēlas - nav vienkārši, jo abām pusēm nemaz nav vienādi godīga izejas pozīcija (proti, tas, kas atļauts augšām, nav atļauts apakšām). Tas būtībā ir jautājums par sistēmisko taisnīgumu un izmaiņu veikšanu sistēmā. Kā to izdarīt, ja tie, caur kuriem pastāv šī sabiedrības sistēma, nav ieinteresēti veikt izmaiņas? Tomēr, kad uz svaru kausiem nolieku jautājumu par kopējo labumu un vispārējām sabiedrības interesēm, tad nenoliedzami, ka Neo darbība ir satricinājusi veco sistēmu. Manuprāt, tagad izšķirsies, vai šis satricinājums tiks izmantots, lai veiktu tālākas pozitīvas izmaiņas, vai arī šī brīža kaiross moments tiks nogulēts.

Vai tauta šo iespēju izmantos? Un vai kristieši kā reāls spēks tajā iesaistīsies?

Saistīti ieraksti
Neo - skats no divām pusēm
Neo - kristīgās tradīcijas kontekstā

sestdiena, 2010. gada 15. maijs

Neo - kristīgās tradīcijas kontekstā

Te ir turpinājums iepriekš rakstītajam ierakstam par Neo. Šoreiz par to, kāda ir šī notikuma rezonanse dažu kristiešu grupu vidū, un kā šis notikums saistās ar garīgo dzīvi.

Par Neo aizturēšanu  ziņas medijos parādījās jau trešdien, 12. maijā, dienas otrajā pusē. 13. maijā sociālajā portālā draugiem.lv jau no paša rīta parādījās viedokļi un komentāri par šo notikumu, aicinājumi piedalīties protesta akcijās. Savādi, nodomāju,  nevienā kristiešu grupā, kurā esmu, par šo notikumu nav ne vārda. Tā dažās grupās ap pus trijiem dienā ievietoju  diskusiju - Neo - ko par šo notikumu domā kristieši? ar sekojošu tekstu:
Savādi, ka kristiešu grupās par šo Latvijas sabiedrībā skaļo notikumu pagaidām nav nekādas reakcijas. Ne pret, ne par. Vienaldzība? Kristīga līdzjūtība?
Turpmākā reakcija savā ziņā bija prognozējama, bet tomēr... pārsteidza.

Grupā "Es esmu kristietis", kurā ir vairāk nekākā divi tūkstoši astoņi simti biedru, kas pārstāv dažādas konfesijas, dominējošā reakcija bija, ka šim jautājumam ar kristietību nav nekāda sakara un ka ir jārīkojas pēc burta. Piemēram: nu ar kristietību tam tik pat liels sakars kā tam, kas uzvarēja vakar hokejā; par Neo lai runā politikas kkādās domubiedru grupās; bet pēc būtības, viņš ir jāsoda pēc LV likumiem, kādi nu tie ir; Neko daudz es par neo nedomāju, es labprātāk padomāju par Dievu!; Ir doti ļoti labi norādījumi par valdību Bībelē - paklausīt valdībām un varām tiktālu, cik tās neiet pret Dievu un palikt lūgšanās par valdību, uz pārējo Dievs mūs nav aicinājis; jo mazāk ziņas skatos jo labāk.

Mani reizē pārsteidza un man bija žēl. Vairums komentāru liecināja, ka kristieši ir cilvēki, kas, no vienas puses, norobežojas savā kristiešu geto un uzskata, ka par to, kas notiek sabiedrībā, labāk ir neko nezināt. No otras puses, radās iespaids, ka kristieši Bībeli nesaprot, jo to uztver burtiski, nevis Bībeles grāmatu rašanās apstākļu un laikmeta kontekstā.  
Citās kristiešu grupās parādījās arī cita rakstura komentāri, lai arī kopēja ieinteresētība un diskusiju aktivitāte nebija augsta. Tā, pusstundu pēc diskusijas sākuma Ignaciskā garīguma grupā Stella J. raksta: 

"NEO "noziegums" ir tas, ka viņš būtībā atklāja krīzes dziļākos cēloņus -  alkatību, kuras rezultāts ir neloģiskā finanšu pārdale, galējs nesaimnieciskums, tikai savas siles pildīšana  un ekonomiskais genocīds pret lielāko iedzīvotāju daļu."
Tālāk viņa min konkrētus faktus un tos analizē. Sava komentāra noslēgumā viņa raksta:

"Jā, var jau viņam "piesiet", ka viņš tur pārkāpis šādus vai tādus, būtībā amorālus,  likumus. Bet, ja kaut viena valsts līmeņa rīkojuma vai likuma dēļ aiziet bojā  kaut viens cilvēks, kas jau notiek ar pašreizējo algu  atņemšanu mazturīgajiem un, piemēram, medicīnas pakalpojumu izmaksām, vai arī cilvēks novests izmisumā, tad jau ir notikusi pēc būtības slepkavība un ir pārkāpti  Dekaloga noteikumi...
Nav samērojami NEO "pārkapumi" ar ekonomisko genocīdu, kas notiek valsts līmenī un kura veicējus viņš atmaskoja."
Kārlis F. raksta:

"(..) Gribetos jau ljoti, lai Baznica butu pirmaa, kas shos jautajumus pacelj, nevis zhurnalisti un citi kaa Neo, kas to dara, kaa pashi maak. Baznicai ar savu ilgo tradiciju ir potencials shis problemas risinat inteligentak, pozitiivaak un produktivak."
Tas ir arī mans jautājums – kāpēc kristieši un Baznīca klusē? Kāpēc tā klusē par to, kas notiek sabiedrībā, par sociālajiem un ekonomiskajiem jautājumiem, kas bieži vien netiek risināti tautas, bet ierēdņu un valdošo aprindu interesēs? Kāpēc tā klusē arī par notikumu ar Neo, kas vairāku nedēļu garumā sniedza sabiedrībai informāciju par konkrētiem faktiem, kas parādīja atšķirību starp vārdiem un darbiem, starp deklarētajām vērtībām un faktiskajām vērtībām?

20.gs ievērojams teologs Karls Barts esot teicis, ka kristietis ir cilvēks, kam vienā rokā ir Bībele, bet otrā šīs dienas laikraksts.  Tātad, kristietis ir cilvēks, kas seko tam, kas notiek sabiedrībā un līdzdarbojas, nevis vienkārši norobežojas no tur notiekošajiem procesiem. Tomēr ikdienā nākas vērot, ka tieši kristieši ir tie, kas bieži vien pauž diezgan mietpilsoniskus uzskatus un nostāju.

Tā ir ļoti sena tradīcija, jau no Vecās Derības praviešu laikiem, kas norāda uz to, ka Dievs ir ieinteresēts tajā, kā cilvēks dzīvo sabiedrībā un pasaulē, kā tiek risināti sociālie, ekonomiskie, ekoloģiskie, politiskie jautājumi. Te gribu minēt kaut vai dažas liecības, ko teikuši Vecās Derības pravieši.
Neapspied trūcīgu algādzi un nabagu, vai nu viņš ir no taviem brāļiem, vai no taviem svešiniekiem, kas vien atrodas tavā zemē un tavos vārtos. (5 Moz 24, 14)
Nabagiem nolaupītā manta ir jūsu namos! Kā jūs uzdrošināties postīt manu tautu un nežēlīgi mīt dubļos nabagu ļaužu cilvēcisko cieņu? (Jes 3, 14-15)
 ... Viņi katru taisno pārdod par naudu un katru nabago par pāri kurpju. (Am 2, 6); arī Amosa 8, 4-8.
Bēdas tiem, kas izdod netaisnus likumus, un tiem, kas raksta smagus tiesiskus noteikumus, lai grozītu tiesu nabagiem un laupītu tiesības manas tautas cietējiem, ka atraitnes aplaupa un bāreņus posta! (Jes 10, 1-2)
Uzturiet tiesu un taisnību, izglābiet apspiesto no varmākas rokas... (Jer 22, 3)
Jūs nomācat taisnīgos, darāt pāri nevainīgajiem, ņemat kukuļu naudu un nedodat taisnību nabagiem tiesā. (Am 5, 12)
... jūs, Basanas [labi barotas] govis, kas jūs esat Samarijas kalnā un nodarāt pāri trūcīgajiem, nomācat nabagos...  nāks dienas jums, kad jūs izvilks ar makšķeri un jūsu pēcnācējus ar zvejnieku kāšiem.” (Am 4, 1-2)
Vai tie nav ekonomikas, sociālie un politikas jautājumi, par kuriem runā pravieši? Es brīnos, kādu Bībeli kristieši lasa, ja tur nav to pamanījuši? Kas traucē to saskatīt? No pasaules pārņemtais mietpilsoniskums? Domāšanas aizture, veselā saprāta trūkums? Vai kalpošana burtam (uz to ir naski arī ierēdņi un birokrāti)? Lai kas tas arī būtu, tomēr nevar noliegt, ka patiesībā garīgā dzīve ir ļoti dziļi savā būtībā saistīta ar visu cilvēka esamību un vidi, kurā viņš dzīvo kā sociāla būtne. Garīgā sfēra nav atraujama no cilvēka un izdalāma kā kaut kāds fantoms, kas planē kaut kur gaisā nepieskaroties zemei. Garīgums caurauž ikvienu mūsu izvēli un motivāciju kaut ko darīt vai nedarīt. Garīgums nav atraujams no dzīves, kuru dzīvojam sava laika sociālajos, ekonomiskajos, politiskajos apstākļos.
(noslēgums sekos)

piektdiena, 2010. gada 14. maijs

Neo - skats no divām pusēm

Kādreiz ir tā - notikumi notiek kaut kur tālu, otrā pasaules malā, vai kaut kur tur augšā, bet tu esi tur, kur esi un tos vēro no attāluma. Šoreiz, pilnīgi negaidīti, esmu diezgan tuvu kāda notikuma epicentram. Notikumam ar Neo. Ne gluži tik tuvu, lai notikumā varētu ienest kādas izmaiņas vai to ietekmēt, ne arī tik gluži tuvu, lai tas būtiski un radikāli ietekmētu manu dzīvi. Tomēr esmu pietiekoši tuvu, lai dzīvotu tam līdzi un vērotu notiekošo no salīdzinoši tuvas distances attāluma.

Trešdiena, 12. maijs
Ir nedaudz pāri pulksten četriem pēcpusdienā. Esmu pabeigusi savus darbus un pa ceļam uz mājām sazvanos ar savu vīru. Balsī jūtu apjukumu, Ilmārs esot apcietināts. Arī man tas šķiet kā murgs. Kā apcietināts? Par ko apcietināts? It kā esot Neo. Ko? Kas? Īsti nesaklausu un sākumā nesaprotu. Neo! Tagad aiziet līdz apziņai  - Neo - VID datu publiskotājs. Ko!? Ilmārs? Šoks ir ne pa jokam, jo saprotu, ka mans vīrs nejoko.

Satiekamies un domājam, ko mēs varētu darīt. Ir totāla neziņa. Pat nezinām, kur viņš ir. Galvenais, lai būtu vismaz civilizēti apstākļi. Daži telefona zvani un noskaidrojam, ka aizvests uz Gaujas ielu. Ir zināms atvieglojums, ka par apstākļiem nevajag satraukties. Kāds vīrs no televīzijas filmē Matemātikas un informātikas ēku Raiņa bulvārī. Nu ja - tas šovakar būs ziņās. Steidzos uz mājām, lai redzētu TV ziņas.

Mēģināšu te uz šo notikumu paskatīties no divām pusēm. No vienas puses, kā uz to skatās sabiedrība, mediji un, no otras puses, kas paliek aiz sabiedrības un mediju redzes un interesu loka. Notikumu gaitā labi izgaismojas mediji - sensāciju taisītāji. LNT un TV1 ziņas ir korektas, bet TV5 ziņās krievu valodā stāsta, kur ir mācījies nākamais hakeris Ilmārs un tas vairs nav korekti, jo Ilmārs vēl nav  atzinis, ka ir Neo un Neo nav hakeris, jo neuzlauza IT sistēmu. Tomēr mani pārsteidza tas, ka 12. maija vakarā mediju uzmanības centrā bija Ilze Nagla. Neapšaubāmi, saglabāt preses brīvību ir būtiski, tomēr neviens medijs neminēja par to, kā šo notikumu ir uztvērusi Ilmāra ģimene, kā iepriekšējā vakarā - naktī veiktā kratīšana viņa mājās ir ietekmējusi ģimeni, bērnus un citus tuviniekus. 
Vakarā uzzinām no ģimenes, ka A.Loskutovs esot pieteicies aizstāvēt. Intuīcijas līmenī ieslēdzas brīdinājums - ja nu Neo tiek izmantots, lai gūtu popularitāti gaidāmajās vēlēšanās? Protams, to nevar izslēgt, bet apzinos, cik ļoti ir iedragāta mana uzticība un tas, ka grūti tā uzreiz noticēt, ka kāds kaut ko dara patiešām nesavtīgi. Gribas tam ticēt, ka netiks izmantota šī situācija, lai tie, kas tagad uzņemas palīdzēt Ilmāram, iepītu viņu un savas intereses kaut kādās politiskās kombinācijās. Es neuzskatu, ka darboties politikā būtu kaut kas slikts vai apkaunojums, tomēr politikā reti iztiek bez intrigām un negodīgām spēlēm. Politikā ir ļoti grūti, saglabājot godīgumu, ietekmēt procesus. Vai to šie palīdzētāji spēs? 
Uzzinām, ka Ilmārs ir zvanījis uz mājām. Mans vīrs arī nedaudz izpalīdz. Vismaz tik daudz.

Ceturtdiena, 13. maijs
Lasu informāciju par šo notikumu portālos. Tā pagaidām ir skopa, bet portālu publikas komentāri ir krāšņi - apcerot viņa seksuālo orientāciju un izskatu. Smieklīgi, skumji ... un skaidri redzams, ka labāk būtu ļaudīm neizteikties, ja nezina, ko runā. Ieraugu ziņu, ka Ilmārs ir atzinies, ka ir Neo. Ja vēl līdz šim brīdim bija doma, ka, iespējams, tas ir kaut kāds pārpratums, tad tagad šaubas tiek izgaisinātas.
Pamanu, ka pl. 11:26 Ilmāra puika ir pieslēdzies spēlēt kādu spēli draugiem.lv. Atkal atvieglojums!
Pa Radio ziņās pulksten 12-os Loskutovs sniedz plašāku informāciju. Beidzot tiek publiski pateikts, ka ir sieva un bērni. Ceru, ka nu vismaz mitēsies tie komentētāji, kurus interesē tikai seksuālā orientācija.
Uzzinu, kas no tuviem radiem ir aizdevis savu datoru, jo pēc datoru konfiscēšanas otrdien vakarā ģimene ir palikusi neziņā par to, kas notiek interneta medijos šajā sakarā. Uzzinu, ka rados naktī ir piedzimusi meitiņa. Dzīve ir patiešām pārsteidzoša! 

Neziņa saglabājas - vai Ilmārs tiks atbrīvots? Sekoju līdzi protesta akcijām pl. 12-os un pl. 15-os. Sekoju ziņām un te atkal pārsteigumi. No LETA avotiem ziņas ar virsrakstu Komercģimnāzijas pasniedzēji lūdz PCTVL aiztāvēt Neo. Aizstāv A.Loskutovs, vēlāk lasīšu, ka par Neo izsakās arī S. Ēlerte. Tas viss kaut kā disharmonē. Kaut kā dabiski uztveru Valsts prezidenta V.Zatlera paziņojumu no rīta un JL S.Āboltiņas izteikšanos.   

Ap pulksten pieciem uzzinu, ka Ilmāru neprasīs apcietināt. Nezinu, vai šo ziņu ģimene jau zina. Sūtu SMS. Ironiski, ka tieši šodien Saeimā tiek pieņemts likums, ka turpmāk valsts iestāžu darbinieku algas tiks publiskotas katru mēnesi.

Vēlāk Loskutovs preses brīfingā pastāsta par to, kā tas ir sācies. No televīzijā rādītā uzzinu, ka Ilmārs nejauši ir pamanījis, ka VID Elektroniskās deklarēšanas sistēmā (EDS) mainot ciparus adrešu rindā var piekļūt pie citām deklarācijām. Cik noprotu, tad es taču esmu rīkojusies līdzīgi, lai atrastu kādu senāku deklarāciju, esmu ievadījusi deklarācijas numuru adrešu rundā. Cik tur trūka, ja būtu nokļūdījusies ar kādu ciparu, tad iznāk, ka arī man būtu pavērusies  sveša uzņēmuma deklarācija. Ko es ar to būtu darījusi? Vai es būtu izdarījusi tādu pašu turpmāko izvēli kā Ilmārs? Zinu par brīvi pieejamām programmām, kas palīdz lejuplādēt plašāka apjoma datus no interneta. Vai es to būtu darījusi? Ja tas ir tā, tad patiesībā Ilmāra atklātais caurums VID EDS sistēmā bija rupja kļūda no VID un programmu izstrādātāju puses, ko arī auditori nebija pamanījuši. Šādā veidā pie citu uzņēmumu un organizāciju datiem varēja tikt jebkurš. Kāds tur hakeris! Tagad saprotu, kāpēc 12. maijā man bija grūti noticēt, ka ar Neo vārdu ir darbojies Ilmārs, kuru pazīstu. Par Neo sabiedrībā bija tēls, ka tas ir kāds krutais vai pat grupējums, kas diezgan apzināti un ar iepriekšēju nodomu urķējās un meklēja kādus slepenus valsts iestāžu datus. Pie šāda tēla radīšanas arī pats Ilmārs bija pielicis savu roku. Tāpēc šajā maskēšanās tēlā bija grūti atpazīt cilvēku, kas bija zināms. Varu piekrist Ilmāra tēvam, ka šis notikums atgādina šaušanu uz zvirbuļiem ar lielgabalu, tomēr nevaru noliegt, ka šādu reakciju no policijas ir sekmējis Neo tēls, kāds tas bija sabiedrībā pirms tam.

Tiktāl par notikumu. Bet tāpēc vien nebūtu sākusi rakstīt. Mani ieinteresēja jautājums par šī notikuma rezonansi sabiedrībā, kokrēti, dažādu kristiešu grupu vidū, un kādu iespaidu uz cilvēku garīgo dzīvi tas varētu atstāt. Tad nu par pārsteidzošajiem atklājumiem un to analīzi sekos turpinājums!

ceturtdiena, 2010. gada 13. maijs

Kāpēc jūs stāvat, raudzīdamies debesīs?

Kādu laiku neesmu rakstījusi Dvēseles draugā. Tas ir noticis ne jau tāpēc, ka nebūtu bijis par ko rakstīt. Gluži otrādi - notikumu un pārdomu ir bijis vairāk, nekā bija laiks novest tos līdz gatavībai publiskot. Tikmēr atziņas un pārdomas ir krājušās melnrakstos un dienasgrāmatā, un, cerams, ka ar tiem laika gaitā arī dalīšos.

Šodien, Kunga Debeskāpšanas dienā, joprojām mācos beigt sērot un ļaut iet tam, kas miris Lielajā Piektdienā (Lieldienu Noslēpums). Grūti ir ļaut iet ierastajiem un stereotipiskajiem priekšstatiem, ļaut iet kādam ieradumam, kas veidojies gadu garumā, beigt sērot par to, kas bjis pagātnē un ir jau miris.

(..) Viņš, tiem redzot, pacēlās augšup, un mākonis Viņu aizsedza to acīm. Un, kad, Viņam aizejot, tie pētījoši raudzījās uz debesīm, lūk, divi vīri baltās drēbēs nostājās viņiem blakus un sacīja: “Galilejas vīri! Kāpēc jūs stāvat, raudzīdamies debesīs? Šis Jēzus, kas no jums ir paņemts debesīs, atnāks tāpat, kā jūs Viņu redzējāt aizejam uz debesīm.” (Apd 1, 9-11).


Droši vien daudzi būs redzējuši kādā baznīcā, muzejā vai reprodukciju albumā tradicionālos attēlos, kas atspoguļo Kunga Debeskāpšanu. Tajos Kristus tiek attēlots plānējam kaut kur gaisā gleznas augšdaļā, bet gleznas lejas daļā uz viņu, uz augšu pavērstiem skatieniem, noraugās izbīnīts sekotāju bariņš. Dažreiz Kristu tur vai nes uz augšu eņģeļi, dažreiz tiek attēlots arī dziedošs eņģeļu koris, bet dažreiz gleznas augšā ir redzamas tikai Kristus basās kājas, bet pārējā ķermeņa daļa ir iedomājama tikai ārpus gleznas rāmja. Šie attēlojumi ir tradicionāli un katrs var izvēlēties kādu sev tuvāku attēlu, kas var palīdzēt atklāt šīs svētku dienas dziļāko noslēpumu.  Es varu iztēloties, kā tas varēja būt. Ne tikai divi tūkstoši gadus atpakaļ, bet arī mūsdienās tas būtu neprasti, ja kāds tiku tā vienkārši pacelts augšup. Droši vien arī es stāvētu un raudzītos debesīs, lai mākonī mēģinātu saprast, kas te notiek. Visdrīzāk, mani pārņemtu bailes par prātam neaptveramo un neizskaidrojamo, ārkārtējo un netradicionālo notikumu.

Viens no neparastākajiem ir S. Dalī darbs "Kristus debeskāpšana". Tas ir neierasts un ārkārtējs, un dažbrīd pat biedē. Es pat nevaru teikt, ka man tas patīk! Jautāju sev - kāpēc biedē? Vai tāpēc, ka nav tradicionāls, vai tāpēc, ka liek uz šo notikumu palūkoties no pavisam cita redzes leņķa? Bet varbūt tas ir pat labi, ka biedē, jo ļauj piedzīvot šī notikuma pirmreizīgumu, ļauj sajust neizpratni, apjukumu, pat bailes un neziņu. Gluži kā toreiz, kad tas notika.

Un tad, nez no kurienes divi vīri baltās drēbēs nostājas man blakus un saka:
Nebīsties! Netērē laiku, te paliekot un raugoties debesīs, bet dodies savās ikdienas gaitās! Kristus atnāca, mira un augšāmcēlās ne jau tādēļ, lai Tu par to brīnītos, bet lai dzīvotu tev doto dzīvi. Lai dzīvotu to vēl pilnīgāk.

Vēl ir desmit dienas, lai pierastu pie jaunās dzīves, pie dzīves bez tradicionālajiem aizspriedumiem, stereotipiem. Lai sagatavotos būt atvērta neprastajam un Dieva darbībai ikdienā. Un tad jau tiks dots arī jauns Gars jaunajai dzīvei.

ceturtdiena, 2010. gada 22. aprīlis

Lielā Talka kā masveida akcija

Trešdien gāju pāri Vērmanes dārzam un priecājos par sakoptību. Vietām manīju strādnieces, kas vai nu vēl grāba pērnās lapas vai izrušināja svaigi atvesto zemi. Izskatās, ka te nekāda Lielā talka nemaz nebūs vajadzīga. Viss līdz sestdienai jau būs sakopts. Atpakaļceļā atkal gāju pāri Vērmanes dārzam un atsaucos savas sirds pamudinājumam -  izteicu prieku par sakoptību kādai strādniecei. Viņas pavasarīga vēja aprautajā sejā uzplauka smaids un viņa teica - "Paldies!" Re, kā! Patiesībā tā bija viņa, kas bija pelnījusi manu paldies! Atnākot mājās izlasīju  e-pastā saņemtu ziņu:
Lūgums 24.aprīļa talciniekiem!
Darbarīkus, ja iespējams, ņemt līdzi pašiem! Visus nespēšot apgādāt.
Izlasīju un prātā uzausa no skolas laikiem Komunistiskās sestdienas talkas, kas arī notika pavasarī un tika pieskaņotas Ļeniņa dzimšanas dienai - 22.aprīlim. Ja tā notika skolā, tad arī ņēmām līdzi darba rīkus - lupatiņas, ar kurām mazgāt un berzt skolas durvis vai sienas, vai avīzes, ar kurām spodrināt logus. Ja tā notika brīvā dabā, tad arī atceros kādu gadījumu, kad kā talcinieki stāvējām rindā, lai uz maiņām tiktu pie kāda grābekļa. Tomēr vairāk atceros gadījumus, kad jau iepriekš tika izziņots, cik cilvēku kurā vietā būs vajadzīgs, lai cilvēku resursi tiktu izmantoti lietderīgi. Šajā ziņā plānveida ekonomikai bija savi plusi.

Viena lieta ir ņemt līdzi darba rīkus (un atkal paliek jautājums - kādus, jo īsti pat nezinu, kāda veida darbi ir paredzēti), bet otra lieta - iespējams, ka tu nemaz neesi vajadzīgs. Iespējams, bez tevis var arī iztikt, jo jebkurai talkas vietai ir arī kāds noteikts cilvēku skaita ierobežojums, kuru pārsniedzot, talka var pārvērsties sava veida pretmetā: kad cilvēki sanāk tikai tāpēc vien, ka ir Lielā talkas diena, bet neviens tā īsti nav padomājis, kā visus lietderīgi nodarbināt. Un tad rodas jautājums, vai laba ideja - LIELĀ TALKA - dažviet netiek padarīta par pasākumu, kurā piedalīties ir labi, nepiedalīties ir slikti, bet patiesībā šajā vietā varētu tīri labi iztikt arī bez tevis, bet to teikt īsti neklājas?

Jautāju sev - vai man ir tik daudz brīva laika, vai es to varu atļauties, lai kādā talkas vietā es "paliktu pāri"? Un sirds saka - nē!
Es labāk nomazgāšu logus savā mājoklī vai pastrādāšu dārziņā! Tā šoreiz būs mana īstā vieta. Tur to manā vietā neviens nedarīs.

otrdiena, 2010. gada 20. aprīlis

Visu, ko man nepieciešams zināt, es iemācījos bērnudārzā :)

Kad studēju Fordamas universitātē, tad mūsu studenšu dzīvoklītī pie kopējās istabas sienas bija kāds ierāmēts plakāts. Nezinu, no kurienes un kad tas tur bija uzradies. Visdrīzāk - mantojums no iepriekšējām studentu paaudzēm. Ik pa laikam to tagad atceros un pasmaidu.
Pirms vairākiem mēnešiem uz plakāta rakstīto tekstu atradu arī internetā. Tā autors - Robert Fulgham.

Mana versija latviski būtu šāda:
Visu, ko man nepieciešams zināt, es iemācījos bērnudārzā
Visā dalies.
Spēlējies godīgi.
Nesit cilvēkiem.
Ja atradi kādu lietu, tad atliec to atpakaļ.
Satīri paša radīto nekārtību.
Pirms ēšanas nomazgā rokas.
Noskalo [Nolaid ūdeni pēc sevis].
Neņem svešas mantas.
Atvainojies, kad kādu esi  aizvainojis.
Dzīvo līdzsvaroti - katru dienu mazliet pamācies un mazliet padomā, un mazliet pazīmē un pakrāso, un padziedi, un padejo, un paspēlējies, un pastrādā.
Kad esi ārpus mājām, tad skaties mašīnas un turies pie rokas un nepazūdi.
Un tad atceries pirmo vārdu, ko iemācījies - Pats lielākais vārds - SKATIES!

Oriģinālteksts angliski:

All I Really Need to Know I learned In Kindergarten
By Robert Fulgham
  • Share everything.
  • Play fair.
  • Don’t hit people.
  • Put things back where you found them.
  • Clean up your own mess.
  • Wash your hands before you eat.
  • Flush.
  • Don’t take things that aren’t yours.
  • Say you’re sorry when you hurt somebody.
  • Live a balanced life – learn some and think some and draw and paint and sing and dance and play and work every day some.
  • When you go out in the world, watch out for traffic, hold hands and stick together.
  • And then remember the first word you learned – The biggest word of all – LOOK.

otrdiena, 2010. gada 13. aprīlis

Vēstules tēvam Jākobam

Kad šogad februāra beigās Eiropas garīgo pavadītāju (līdzgaitnieku) konferencē Turku jautāju, par ko būs filma, tad tie, kas to bija jau redzējuši, teica: "Redzēsi! Tā ir jāredz!"
Tiek nodzēstas gaismas, sāk skanēt filmai raksturīgā melodija un uz ekrāna parādās filmas nosaukums - Vēstules tēvam Jākobam.
Ja man kāds jautā, par ko ir šī filma, arī man ir grūti atrast vārdus, jo sirdī ir palikusi īpaša piepildītas klātbūtnes sajūta. Tā ir katram pašam jāpiedzīvo un to nevar kādam citam atstāstīt. Tāpat kā labs vīns - katram pašam ir jānobauda. Tā arī filma - tā ir daudzslāņaina un nepadodas virspusējai interpretācijai. Tai ir pēcgarša, kas saglabājas ilgi. Sarunas par filmu pēc tās noskatīšanās bija savā ziņā pat pārsteidzošas. Man bija grūti runāt un bija vēlēšanās paklusēt. Kolēģim no Toskānas Itālijā šī filma bija smalka humora caurstrāvota. Klausījos viņā un sāku pieņemt arī šādu iespējamu skatījumu. Kāpēc gan nē?
Tas, kas ļaujas stāstījumam, ir filmas priekšvēsture, kas savā ziņā atgādina pasaku par Pelnrušķīti.  
Sākotnējo filmas scenāriju ir uzrakstījusi kāda Turku Mākslas akadēmijas kinematogrāfijas nodaļas studente - Jāna Makonena (Jaana Makkonen) kā savu diplomdarbu, kurš turpmāk varēja iegult skolas bibliotēkas arhīvā. Makonenas pasniedzējs iedrošināja Jānu nosūtīt šo scenāriju Klausam Haro (Klaus Härö; dzimis 1971). Viņa to diezgan negribīgi izdarīja.
Papīru kaudzīte, uz kuras bija uzrakstīts Makonenas vārds, visdrīzāk būtu palikusi nelasīta, ja vien režisors viņas scenāriju nebūtu saņēmis laikā, kad slimoja ar gripu. Viņš to izlasījis, zvanījis Makonenai un aizsmakušā balsī un ar iesnām jautājis, kāpēc viņa neesot pievienojusi vēstuli. Jāna šo zvanu esot uztvērusi kā studiju biedru joku. Vēl pārsteidzošāk bijis, kad režisors uzzinājis, ka 43 gadus vecā Jāna ir iesācēja. Lai arī filma ir guvusi plašus panākumus, Jāna Makonena tomēr nav vēlējusies kļūt par publisku personu.
Filma "Vēstules tēvam Jākobam", kā par to izsakās režisors Haro, uzdod eksistenciālus jautājumus - no kurienes cilvēks gūst cerību, kad viņš nevar sevi apliecināt pasaulē ar saviem darbiem un būt noderīgs citiem cilvēkiem un būt par prieku viņiem? Kas ir cilvēks un kāda ir cilvēka vērtība?
Lai lūgtu palīdzību ir nepieciešams pazemoties un atklāt otram savu vājumu. To pašu var teikt arī par lūgšanu. Pats režisors ne vienreiz vien savos darbos ievij kādus Bībeles motīvus. Klauss Haro saka, ka vienmēr pastāv briesmas, ka kāds izmantos Bībeli kā ieroci cīņā par savām personīgajām idejām, un tad tā ir vardarbība pret Bībeli. Bībeles spēks ir tās spējā uzrunāt katru ļoti individuāli.
Savā jaunībā viņš pat bija apsvēris iespēju kļūt par priesteri. Viņš saka: "Es jutu, ka es tik daudz esmu guvis no ticības, ka tagad vēlējos tai ar kaut ko atmaksāt."
Filmu draugiem un interesentiem rādīsim sestdien, 17. aprīlī, kas notiks rekolekciju dienas - Atmodini savu dvēseli! - noslēgumā.

Saistīti ieraksti:
Uzkāpt kalnā un lūgties
Atmodini savu dvēseli! Viņš patiesi IR augšāmcēlies!

piektdiena, 2010. gada 9. aprīlis

Atmodini savu dvēseli! Viņš patiesi IR augšāmcēlies!

Ir Lieldienu oktāva un trešdien e-rekolekciju vietnē nopublicēju jaunākās iesūtītās liecības par to, ko Dievs darījis septiņas nedēļas ilgajās Gavēņa rekolekcijās. Tagad arī man ir neliels brīvlaiks līdz nākamajai otrdienai, kad turpināsies rekolekcijas - šoreiz to Lieldienu posms.

Sirdi pilda pateicība par tām vēstulēm un sarunām, kurās cilvēki man ir uzticējušies  – gan  e-rekolekciju sakarā, gan izteikuši pateicības vārdus vai ierosinājumus par atsevišķiem ierakstiem manā blogā Dvēseles draugs. Laba vēlējumi arī man ir vajadzīgi, jo dod sparu nepadoties sastopoties ar dzīves izaicinājumiem. Laba vēlējumi ir kā mazas lūgšanas, kas var darīt un dara lielas lietas!

Vairāki cilvēki savās vēstulēs bija iztikuši nozēlu, ka rekolekciju e-formā pietrūkst citu cilvēku klātbūtnes. Tā pakāpeniski manā sirdī dzima doma dot iespēju sanākt kopā klātienē ne tikai e-rekolekciju dalībniekiem, bet, protams arī citiem. 
Līdz ar to aicinu uz Rekolekciju* dienu – Atmodini savu dvēseli, kas ir paredzēta sestdien, 17. aprīlī. Tā sāksies pl. 10.00 un dienas noslēgumā pl. 16.00 būs iespēja redzēt arī filmu. Par to plašāka informācija ir internetā: www.kdi.lv (jāmeklē sadaļa - Aktuālie pasākumi). Rekolekciju dienas laikā esmu iecerējusi iepazīstināt ar dažādiem lūgšanu veidiem. Konkrēti, 
– kā lūgties izmantojot vizuālos materiālus (mākslas darbs kā ikona, kas paver ceļu uz neredzamo pasauli),  
- Lectio Divina metode, 
- lūgšana sevi radoši izpaužot. 
Caurviju tēma – tēla nozīme lūgšanā un tā nozīme dvēselei.

Filma - to esmu atvedusi no Somijas, kur to pirmo reizi redzēju Eiropas Garīgo pavadītāju / līdzgaitnieku konferencē Turku šī gada februāra beigās. Mēs bijām ap 60 cilvēki no dažādām valstīm. Filma beidzās, uz ekrāna slīdēja titri, bet zālē klusums. Arī pēc tam bija grūti uzsākt sarunu, gribējās paklusēt no saviļņojuma. Interesanti, ka pēc tam, pārrunājot filmas iespaidus, tā bija radījusi ne tikai dziļu saviļņojumu, bet dažu cilvēku skatījumā bija ar izcilu humoru un ironiju... kā jau dzīve. 

Uz sirsnīgu tikšanos! Lai Kristus augšāmcelšanās prieks atmodina dvēseli! 

* rekolekcijas (latīņu recollligere - 'savākt') - iekšēja savākšanās, garīga sakopošanās, uzmanības veltīšana savas dvēseles dzīvei, laiks pārdomām, refleksijai, lai izprastu un sakārtotu savu dzīvi. 
Rekolekcijas - tā ir dāvana sev, lai ieklausītos un sadzirdētu to iekšējo balsi, kas sniedz atskārsmes, vadību un sirds gudrību.


ceturtdiena, 2010. gada 8. aprīlis

Pašnāvības risks

Šodien beidzot pieķēros klāt, lai palasītu jauno aprīļa GEO numuru. Un atradu ziņas par pētījumu, kas norāda uz organiskām izmaiņām cilvēka stresa pārstrādāšanas modelī pašnāvību gadījumā. Tā kā tulkošanas projekta ietvaros jau tika publicēti raksti attiecībā uz pašnāvību, tad šis pētījums tos tikai papildina.

Jau vairāku gadu garumā mani interesē pētījumi, kuros tiek atklāts tas, kā noteiktu vielu esamība vai neesamība organismā nosaka cilvēka uzvedību un dzīvi. Mani saista jautājumi: ciktāl cilvēks ar savu gara spēku var vai nevar ietekmēt savu veselību, uzvedības izpausmes, sevi un savu dzīvi un ciktāl cilvēkam viņa organismā notiekošie ķīmiskie, hormonālie, elektriskie procesi un cilvēka ģenētiskais mantojums ir jāpieņem kā lielums, kas neļaujas gara ietekmei.  
Uzmeklēju savu dienasgrāmatu, ko rakstīju draugiem.lv un atradu vairākus ierakstus. 2006. gada 30. martā ieraksts - Slimība kā grēks
“Ilustrētās Zinātnes” aprīļa numurā izlasīju, ka tā ir bijusi hormonāla slimība, kas progresējot Anglijas karali Henriju VIII ir padarījusi par despotisku paranoiķi. Rezultātā valsts iedzīvotāji gandrīz četrdesmit gadus ir turēti bailēs un šausmās, jo kādam piespriest nāves sodu ir bijusi viņam ikdienišķa prakse.
“Vēsturnieki lēš, ka Henrija VIII 37 gadus ilgās valdīšanas laikā apmēram 150000 pilsoņu tika sodīti ar nāvi vai gāja bojā civilos nemieros, turklāt karaļa dzīves gados asinis plūda kā vēl nekad. Tā laika hronists rakstīja: “Vairs nav nekā neparasta skatā, ka vīrieši tiek nodurti, pakārti vai sacirsti gabalos.”” (40.lpp.) Šausmīga aina…
Tas izraisa pārdomas, cik lielā mērā cilvēks pats nosaka savu uzvedību un cik lielā mērā to nosaka cilvēka hormoni, gēni un tamlīdzīgs organisks pamats. Cik liela ir cilvēka atbildība un vai tas vispār ir kaut kas tāds, ko iekļaut kategorijā “grēks”? Vai šī ir slimība, ko 16.gadsimā būtu varējis dziedināt ar aizlūgšanām, grēku nožēlu un tamlīdzīgi?
P.S. Iedomājos, ja Henrijs VIII savā laikmetā būtu griezies pie kāda garīgās kārtas pārstāvja ar šo savu problēmu, tad atbilde visticamāk būtu bijusi - izsūdzi grēkus un apņemies laboties. Bet vai var "izsūdzēt kā grēku" hormonu slimību un "apņemties laboties"?
Šis raksts bija izpelnījies 9 komentārus. Vēl ir kāds ieraksts 2007. gada 27. martā - Serotonīna trūkums - ar 14 komentāriem, kur aprakstīju kādu gadījumu no kādas sievietes man uzticēta stāsta, kā hormona serotonīna ietekme ir izpaudusies viņas uzvedībā. Tikai mūsdienās pētnieki ir atklājuši, ka zems serotonīna daudzums rada depresīvu noskaņojumu līdz pat klīniskai depresijai, savukārt, to var paugstināt intensīva fiziska aktivitāte, spēcīgs emocionāls saviļņojums un tml. Pietiekošs vai paaugstināts serotonīna daudzums mazina stresu.

Tagad, lasot jauno GEO numuru, atkal atrodu interesantu rakstu par kādiem pētījumiem. Izrādās, ka gēnu darbība var dzīves laikā mainīties atkarībā no ārējās vides ietekmes. Jo mazāk laika vienšūnas dvīņi pavadīja kopā un jo varāk viņu dzīves stils atšķīrās, jo izteiktākas atšķirības tika konstatētas viņu epiģenētiskajos modeļos. Kā teikts rakstā Ikdienas spēks (37. lpp.), tad "epiģenētiskais kods, kas  kontrolē mūsu DNS, ir mehānisms, ar kura palīdzību mēs šīm [dzīves un vides] pārmaiņām pielāgojamies." Epiģenētika ir vairāk izpētījusi DNS metilēšanas procesu, kura rezultātā cilvēkam esošs gēns vides, uztura vielu, stresa ietekmē var tikt izslēgts. Līdz ar to gēns tiek padarīts neaktīvs un cilvēkā var parādīties kāda slimība vai izturēšanās nosliece.
Šajā sakarā GEO raksta (40.lpp.):
"2009. gada maijā zinātnieku grupa publicēja kāda cilvēku smadzeņu audu pētījuma rezultātus. Audu paraugi bija iegūti no 13 pieaugušiem pašnāvniekiem, kuri visi bērnībā bija tikuši pazemoti un izmantoti. Kontroles preparātus epiģenētiķi ņēma no mirušajiem, kuri nebija nedz izdarījuši pašnāvību, nedz bērnībā pieredzējuši vardarbību.
Visiem izmantošanas upuriem tika konstatēts izmainīts kādas vielas metilēšanas modelis, kurai smadzenēs ir svarīga nozīme stresa pārstrādāšanā. Kā secināja pētnieki, šīs izmaiņas bija radījušas augstu pašnāvības risku." 
Saprotamākā un vienkāršotākā valodā runājot, mehānisms ir tāds, ka bērnības trauma (pazemošana vai izmantošana) rada organiskas izmaiņas (epiģenētikas jomā), kas nobloķē gēnus, kas atbild par stresa pārstrādāšanu, tas, savukārt, rada augstu pašnāvības risku. 

Jā, protams, es esmu dzirdējusi par Baznīcā un kristīgā vidē izplatītu "aksiomu", ka pašnāvība ir grēks. Tomēr uzdrošinos atkārtoti jautāt - vai nav laiks pārskatīt gadsimtiem iesīkstējušos stereotipus par šo parādību, balstoties uz jaunākajiem zinātnieku pētījumiem?

Saitīti ieraksti:
Mūsu nepareizie priekšstati par pašnāvību. Rons Rolheizers
Viņpus pašnāvības - mūsu salauzto siržu uzticēšana Dievam. Pegija Bernekere
Attēls no GEO žurnāla mājas lapas (kāda tā bija 8.04.2010.).

Pēdējās vakariņas ēšanas paradumu pētnieku skatījumā :)


Nesen lasīju internetā par kādu pētījumu. 
Medicīnas nozarē kādam uztura pētniekam bija radusies doma veikt pētījumu par cilvēka uzvedības paradumiem attiecībā uz uzturu. Ar datora palīdzību piecdesmit divās gleznās, kur Jēzus ietur Pēdējās vakariņas ar saviem mācekļiem, ir ticis salīdzināts attēlotā ēdiena lielums salīdzinājumā ar tur attēloto cilvēku galvu lielumu. Atklājusies kāda pārsteidzoša tendence. Laikā no 1000. līdz 2000. gadam galvenās maltītes ēdiena lielums ir palielinājies par 69%, trauku lielums par 66% un maizes lielums par 23%. Pētnieki izdara secinājumus, ja māksla attspoguļo dzīvi, tad cilvēcei tās ēšanas paradumi var sagādāt problēmas, jo arī ikdienas dzīvē ir vērojama tendence, ka ēdiena porciju lielums pieaug. Šī pētījuma idejas autors Braiens Vensinks (Brian Wansink) saka, ka Bībelē nav pieminēti ne augļi, ne burkānu kūka, toties mākslas darbos parādās arī zivis, aitas gaļa un pat cūkgaļa.

Šī pētījuma detaļas žurnāla International Journal of Obesity 2010. gada aprīļa numurā.


Fotogrāfija no kādas baznīcas Dubrovņikos (Horvātija, 2006.)

ceturtdiena, 2010. gada 1. aprīlis

Kāju mazgāšana ar vakariņu galdu fonā

Lielā Ceturtdiena. Kopš savu studiju laika, ik reiz, kad pienāk šī diena, atceros Lielās Ceturtdienas dievkalpojumu Fordamas universitātes baznīcā. Pirms Mises ievēroju, ka baznīcas altāra daļas priekšā ir nolikts garš sols. Sākas liturģija. Uz sola ir apsēdušies divpadsmit dažādu vecumu, dzimumu un dažādas ādas krāsas studenti. Universitātes kapelāns, enerģisks jezuīts ar nedaudz iesirmiem matiem, lasa Evaņģēliju. Lasījuma vidū viņš apstājas un dodas darīt to, kas rakstīts Rakstos - mazgāt kājas. Viņš notupstas, pieliecas un nomazgā vidū sēdošajam studentam un studentei kājas, noslauka tās, atgriežas pie pults un saka:
"Tāpēc, ja nu es, Kungs un Mācītājs, mazgāju jums kājas, tad arī jums pienākas citam cita kājas mazgāt. Jo es jums devu piemēru, lai arī jūs darītu tā, kā es jums esmu darījis” ( 13, 14-15). 
Šie divi studenti pieceļas un katrs nomazgā nākamajam sēdošajam kājas, un tie savukārt to dara talāk nākamajiem. Kādā mirklī uzzibsnī doma -  es taču arī varēju tur gadīties. Kā es justos, ja pie manām kājām noliektos šis godājamais kapelāns? Iekšēji satrūkstos, jo sevī atpazīstu Pētera izbīli un protestu. Viņi mazgā kājas. Nu vairs neatceros, kurš kuram - vai amerikāne afrikānim vai otrādi. Liturģija ir mani satricinājusi. Es esmu kļuvusi par liecinieci Notikumam. Tas nav kāds notikums pirms diviem tūktošiem gadu. Nē! Tas ir notikums ar mani - tagad. Ilgi palieku kapelā, uz kuru pēc Mises tiek pārnests sakraments.  


Pēdējās vakariņas Lielajā Ceturtdienā. Bībele neko daudz neraksta par ēdieniem, kas tika ēsti šajās vakariņās, izņemot maizi un vīnu. Savukārt, mākslinieki savos darbos šo galdu ir servējuši ar dažādiem sava laikmeta labumiem. Viens no populārākajiem darbiem ir laikam Leonardo da Vinči, kas ir neskaitāmas reizes tiražēts un pavairots. Nu jau vairākus gadus manā dzīvē ir sākuši ienākt vācu priestera un gleznotāja Zīgera Kodera darbi (Sieger Köder). Arī šis darbs. Fonā vienkāršs vakariņu galds ar maizi un vīnu. 

trešdiena, 2010. gada 24. marts

Dievam patīk pasaule ...


Vakar biju aizgājusi uz Māra Subača izstādi. Kopiespaids palika pacilājošs, izejot no tās jutu sevī vairāk enerģijas, nekā man bija, kad tur iegāju. Tā ir viena no pazīmēm, kas liecina par Dieva klātbūtni, jo tikai tā var mums dot spēku, kas mūs ceļ un atjauno.

Hmm, kur tad tur bija Dievs? Vai zīmējumos? Jāsaka - gan jā, gan nē. Bet tā taču ir tikai pabalta lapa vai lielformāta kartona gabals, uz kura ir uzvilktas dažas līnijas, reizēm arī kāds teksts. Vai tad tas ir Dievs?

Līdz šim Māra zīmējumus vairāk uztvēru kā viņa stilā ieturētas ilustrācijas Jura Rubeņa grāmatām. Uzpeld atmiņas, ka Māris pirms daudziem gadiem bija uzzīmējis trāpīgu Jauniešu dienu logo (Paaudze, kas meklē Dievu, ja nekļūdos, tad 2001.gadā), reiz katedrālē tirgoja arī dažas kartiņas ar viņa zīmējumiem. Tagad biju nokļuvusi viņa pasaulē, viņa dialogā ar Dievu, viņa attiecībās ar Dievu. Sajūta, it kā zīmējums man pavērtu iespēju stāvēt starp viņu un Dievu un ļautu man dzirdēt viņu dialogu, redzēt ķermeņa kustības, mīmiku, sajust zemes un debesu smaržu un gaisā esošās vibrācijas. Zīmējums kā zīme šai mijiedarbībai, šīm viņa, cilvēka, attiecībām ar Dievu šajā pasaulē. Un tad sākas mana mijiedarbība ar Dievu šajos zīmējumos. Māris man to ļauj. Es nejūtu, ka viņš būtu piesavinājies Dievu tikai sev, viņš neuzspiež savu Dievu (Dieva izpratni) man. Viņa Dievs nav piejaucēts, bet brīvs, ar veselīgu humora izjūtu un ļoti, ļoti ieinteresēts pasaulē un arī manī. Es jūtos pieņemta un brīva būt tāda, kāda esmu. Man nav jāpielabinās, jāizpelnās uzmanība, es varu būt. Vienkārši būt. Es esmu. Tas ir spēks, kas audzē manī Garu, to iedveš katrā mana ķemeņa šūnā.
   
Šīs attiecības ar to, ko mēs, cilvēki, saucam par Dievu, es sajūtu kā nospriegotas, nevis vārgulīgas. Nospriegotas, nevis saspringtas. Te nav negatīva stresa. Līdzīgi kā divu partneru dejā. Tās ir nospriegotas, bet brīvas. Ir straujāki soļi, ir pauzes, bet partneri jūt viens otru.

Kāds zīmējums vēsta: KRĪZE IR KĻŪDA MANĀ DIEVA MINĒŠANĀ... Krīze sabiedrībā, personiskā krīze. Pasmaidu. Ir cilvēki, kuru dzīvē attīstība norit caur krīzēm. Dažkārt ļoti lielām. To nereti vēroju savā garīgās līdzgaitniecības praksē. Pie tām bieži vien noved paša uzkonstruēts vai nekritiski no apkārtējās sabiedriskās vides pārņemts Dieva tēls. Tas nav noticis apzināti. Ja attiecības ar dzīvo Dievu netiek uzturētas veselīgā spriedzē, tad kādu dienu var nākties konstatēt, ka mūsu dzīves dejas partneris ir kāda nedzīva butaforija, kurai esam aplam pieķērušies. Un nav jau brīnums, ka esam nonākuši krīzē, jo butaforija mums nespēj dot Dzīvības spēku, Dzīvības Garu, Dvašu, Ruah. 
   

Mēs piederam pie sabiedrības, kas joprojām dzīvo apgaismības laikmeta ietekmē. Mēs mēģinām saprast Dievu ar prātu, bet tas nav iespējams. DIEVĀ VAJAG SKATĪTIES TIK ILGI, KAMĒR PATĪK PASAULE, NEVIS VAR VIŅU SAPRAST - tā rakstīts, tas ir daļa no kāda zīmējuma. Dievu nevar saprast - šī tēma caurvij ne vienu vien zīmējumu, daudzus no tiem, atstājot bez teksta: TEORIJAS ATDURAS PRET TUKŠUMU, DIEVAM PATĪK PASAULE ...  Dievu nevar saprast - to zina visi kristīgie (un ne tikai kristīgie!) mistiķi un cilvēki, kas pazīst Dievu lūgšanā. Viņi zina, ka DIEVA KĀRTĪBAI VAR NETRAUCĒT, NEVIS TO VAR SAPRAST.

VAR MEKLĒT LOĢIKU, PĒC KURAS SPĪD DIEVA GAISMA, UN VAR MEKLĒT LOĢIKU, PĒC KURAS NOVĪST PUĶES RUDENĪ. VIŅAS IR DAŽĀDAS
Tās ir divas dažādas loģikas. No apgaismības laikmeta mantotā prāta lomas pārspīlēšana noved pie tā, ka mēs pēc puķu vīšanas loģikas mēģinām uzminēt Dievu un Dieva Gaismu. Gaisma spīd pēc citas loģikas. Šo loģiku pazina Ābrahāms un viņa ļaudis, kas mita pie Mamres ozoliem (1. Moz. jeb Rad 18), šo loģiku pazina Jēzus, kas dažu mirkļu laikā spēja izdziedināt, atjaunot, uzcelt no mirušajiem. Šo loģiku mācos arī es. 

Šodien ir izstādes pēdējā diena. Galerija Rīgas mākslas telpā ir atvērta līdz pl. 19.00.

piektdiena, 2010. gada 19. marts

Aizeju uz klosteri!

19. martā. Sv. Jāzepa dienā
Aizeju uz klosteri! Ar tādu virsrakstu nosūtīju elektroniskās vēstules draugiem, ar kuriem biežāk sarakstos:
Aizeju uz klosteri! Pagaidām ... no 14. līdz 19. martam.
Mācīšos paklausību un pazemību, lai arī sestdien plānoju bēgt no klostera, jo iebrauc Rīgā Alberts no Maskavas, un man viņš ir jāsatiek. Ceru, ka māsa Terezita to sapratīs...
Marika
Tas bija pirms deviņiem gadiem, 2001. gada martā, kad man bija unikāla iespēja nepilnu nedēļu dzīvot klosterī. Tās bija Sv. Jāzepa dienas rekolekcijas, ko ik gadu rīkoja Nabadzīgā bērna Jēzus (Congregatio Sororum a Paupere Infante Jesu) māsas savā klosterī Vecrīgā, Klostera ielā 19, blakus Saeimas ēkai. Ik gadu, kad tuvojas Sv. Jāzepa diena, man atmiņā ataust šis PIJ (no Paupere Infante Jesu) klosterī pavadītais laiks. Droši vien es to neatcerētos, ja šis laiks nebūtu aizsācis kādu būtisku pagrieziena punktu manā dzīvē.

Tā bija mana pirmā sastapšanās ar reālu klosteri. Izdzirdot vārdu 'klosteris', daudzu cilvēku prātos rodas kāds priekšstats, visbiežāk klišeju, mītu radīts. Patiesi, ko mēs zinām par klostera dzīvi? Vai es uzzināju kaut ko jaunu par klosteri? Protams, zināms priekšstats radās, tomēr diez vai es tagad varu uzdrošināties apgalvot, ka es tagad zinu, kā ir klosterī. Tās bija tikai piecas dienas. Šogad sameklēju savus tā laika pierakstus. Datora rakstā tās ir kādas septiņas lapas, ko pierakstīju pēc atgriešanās no klostera, un vēl neliels blociņš, ko rakstīju klosterī.

Esmu šo un to pierakstījusi no konferencēm, kuras rekolekciju laikā sniedza pr. Andris. Tās bija jaukas un skaistas. Viņš runāja par apustulisko vēstuli 2000. gada Lielās Jubilejas noslēgumā - Duc in altum (Dodies dziļāk). Tomēr man daudz nozīmīgāka pieredze ir bijusi pēc stundu ilgajām adorācijām, kad vienkārši varēju peldēties Mīlestības Okeānā, vienkārši būt un atpūsties Klātbūtnē, par laiku, ko vienkārši pavadīju klusumā. Tā vienkārši... Klusumā dažādi savstarpēji nesaistīti notikumi un atgadījumi no manas dzīves it kā pēkšņi sakārtojās un izveidoja vienotu jēgpilnu un skaistu ainu un es uz to aizrautīgi skatījos kā bērns kaleidoskopa krāsainos rakstus. Tās bija zīmīgs sakritības, notikumi un sapņi, kurus atcerējos, un tagad tikai ieraudzīju, kā Apredzības Gars manā dzīves ceļā ir devis man mājienus un zīmes, ar kurām mani vadīt tālāk, stiprināt un iedrošināt. Es ieraudzīju kā manas sirds ilgas ir lauzušas ceļu caur dažādām dzīves situācijām un grūtībām, līdzīgi kā ūdens plūdums upē pamazām izgrauž cietos klints slāņus. Diezgan plaši esmu rakstījusi par pazemību un paklausību, kas man ir atklājusies šajā klosterī pavadītajā laikā. Trešdiena, 14. marts, brīvais laiks, 12.45-14.45. Brīvais laiks ir jāsaprot kā KLUSAIS laiks (!).

Pazemība un paklausība

Aizejot uz klosteri, biju nolēmusi, ka uz šīm dienām esmu gatava atstāt savu gribu, mācīties paklausību un pazemību. Kādreiz jaunībā biju domājusi, varbūt iet uz klosteri, bet tālāk par domām netiku, jo apzinājos, ka man visgrūtākais būtu paklausība un man trūktu pazemības. Tagad iekšēji biju sagatavojusies uz šīm dienām atstāt savu gribu mājās, gatava paklausīt, gatava darīt visu, ko liks, gatava uz pazemību. Tagad tas skan smieklīgi un kad par to stāstīju klostera māsām, tad visas smējāmies. Pārkāpu klostera slieksni un ... paradoksāli – ieguvu brīvību. Neviens man neprasa būt paklausīgai! Man ir dota brīvība! Brīvība, kas izriet no mīlestības uz mani! Es kaut ko tādu nekad tik intensīvi nebiju piedzīvojusi.

Nekad nebiju sajutusi brīvību kā pret mani vērstas mīlestības sekas. Kopš sevi atceros, es vienmēr biju cīnījusies, lai man tiktu dota brīvība kā priekšnoteikums kādu mīlēt. Tagad es tajā tiku iegremdēta.

Tā kā es ierados klosterī nevis otrdien vakarā, kā visas pārējās, bet tikai trešdien no rīta (jo otrdien vakarā pie manis mājās bija šūniņa), tad biju gatava arī uz to, ka man tiks vissliktākā guļas vieta, kaut kur pie durvīm, kur visu nedēļu visi man staigās garām vai pāri. Māsa Sandra man ierāda jauku gultiņu jaukā istabiņā. Kapelā māsa Terezita Marija (klostera priekšniece) man ierāda vietu pirmajā rindā, ēdamistabā vietas aizņemtas un mana vieta izrādās pa labai rokai no pr. Andra. Kā dāvana par manu gatavību būt pazemīgai un paklausīgai.

Un atkal sakritības. “Mieram Tuvu” tās dienas pārdomās Sv. Antonija vārdi: Es ieraudzīju visus tīklus, ko Ienaidnieks bija izstiepis pār zemi. Ievaidējies es jautāju: “Kas gan spēs tikt cauri?” Un izdzirdēju balsi man atbildām: “Pazemība.”

Manās rokās nejauši nonāk mātes Klāras apdomāšanās pirmajai marta sestdienai, kur pazemība minēta kā visstiprākais ierocis, ar kādu Marija karoja pret ienaidnieku: Pazemība, kas no sevis negaida nekā, bet no Dieva caur Mariju gaida visu, ir visdrošākā vadītāja ceļā uz debesīm, visstiprākais ierocis cīņā, visdrošākā izvēlētības pazīme. Marija mums ir visaugstākais tīri cilvēcīgais paraugs pazemības tikumā un paļāvības pilnā atdevē Dievam.

Manā istabā (laikam jāsaka klostera cellē) uz galda grāmata “Sekošana Kristum”. Grāmatu atšķīru zīmīgā vietā, kas ir pazemīga paklausība pēc Jēzus parauga: Kas cenšas izvairīties no paklausības, tas izvairās no žēlastības. ...ārējais ienaidnieks daudz vieglāk atvairāms, ja cilvēks dzīvo ar paklausības atbrīvotu sirdi. Ļaunākais un bīstamākais ienaidnieks savai dvēselei esi tu pats, ja neesi pats sevī vienots ...

Iekšējās kārtības noteikums ir klusuma ievērošana, bet es to neizjutu kā ‘noteikumu’, jo tas ir kaut kas manai būtībai pašai par sevi piemītošs. Klusumu no pārējiem es sajutu, kā man dotu brīvību būt vienotībā ar Kungu.

Ēdamreizēs jāievēro klusums, runāt jau nav aizliegts, bet vārdi ir lieki. Pārsteidz, ka māsas un rekolekciju dalībnieces ir gatavas pakalpot – pasniegt trauku, ieliet zupu – vēlēšanos nolasot no acu skata, mīmikas, žesta. Cik daudz var pateikt bez vārdiem – mīmika, nemanāma ķermeņa kustība. Izrādās, ka ir vēl bagātāka un dziļāka valoda, nekā izteiktais vārds, un tajā var ļoti labi saprasties, ja ir mīlestība. Es peldos Mīlestības Okeānā.

Būtībā tas viss ir par paklausību un pazemību. Par paklausību kā mīlestības sekām, par pazemību kā mīlestības izpausmi. Iespējams, ka var vingrināties paklausībā, pazemībā, lai iemācītos mīlestību. Te, klosterī es piedzīvoju kaut ko pavisam otrādi – es iepazinu paklausības un pazemības svētību, jo sajutu man dāvātu mīlestību.

Iepriekšējā vakarā, mājās esot, nezināju, kā būs klosterī, bet domāju, gan jau izturēšu.
Cilvēka pašcieņas ignorēšana, pazemošana, lai panāktu paklausību un brīvprātīga pazemība, paklausība, lai izrādītu pāri plūstošo mīlestību – cik dažādas lietas! Tie, kas prasa paklausību, bet nedod brīvību, nemaz nepazīst, kas ir patiesa paklausība. 

Un vēl – tā ir liela pazemība – spēt uzklausīt jaunāko, vājāko, mazāko...  Pazemība raksturo to, kas ir patiesība.
Tagad lasu un priecājos, ko esmu toreiz rakstījusi. Tagad es teiktu un piebilstu, ka pazemība nozīmē ļoti labi pazīt sevi, saglabāt savu Dieva doto cilvēka cieņu, palikt uzticīgai sev, apzināties savas dāvanas un talantus un tos likt lietā. Pazemība  kā sevis pazīšana ir liela svētība, jo tā ir žēlastība nekrist kārdinājumā, kad tevi pazemo. Savukārt, paklausība nozīmē būt uzticīgai un neslāpēt to iekšējo Dieva balsi, kas sniedz vadību ikviena cilvēka dzīvē, un tai atsaukties savos darbos, rīcībā, izvēlēs. Ļaunākais un bīstamākais ienaidnieks savai dvēselei esi tu pats, ja neesi pats sevī vienots - kā rakstīts "Sekošana Kristum", jo tad tu nespēsi atšķirt to vienīgo balsi, kas ir no Dieva, no tām daudzajām balsīm sevī, kas nav no Dieva.

 Atskatoties uz šo laiku klosterī, varu teikt, patiešām, tās piecas dienas bija īpašas, jo tās ļāva iepazīt un peldēties Mīlestības Okeānā, kas savukārt, ļāva dvēselei atvērties un saņemt daudz žēlastības. 
(turpinājums sekos)

trešdiena, 2010. gada 17. marts

Pavasara sindroms :)

Pavasara sindroms - mizojot sīpolus, domāju par Lieldienām... :)

svētdiena, 2010. gada 14. marts

Cīņa, kurā labāk zaudēt

Nikoss Kazandzakis (1883-1957) – grieķu rakstnieks, atstāsta kādu gadījumu no savas dzīves, kad viņš, būdams vēl pavisam jauns, Atosa kalnā saticis kādu pavecāku mūku. 
Viņš, ziņkāres dzīts, pajautājis mūkam: „Vai tu joprojām cīnies ar velnu?” 
„Nē,” mūks atbildējis: „Es agrāk mēdzu cīnīties ar velnu, kad biju jaunāks, bet tagad es esmu kļuvis vecāks, esmu noguris, un velns arī ir kļuvis vecāks un noguris cīnoties ar mani.” 
„Vai! Tad jau gan tev tagad ir pavisam viegla dzīve, nekādu lielo cīņu.”
„Ak, nē!” iesaucies mūks: „Tagad ir vēl smagāk. Tagad es cīnos ar Dievu!” 
„Tu cīnies ar Dievu?” diezgan izbrīnīts pārjautājis Kazandzakis: „Un tu ceri uzvarēt?” 
„Nē,” atbildējis vecais mūks: „Es cīnos ar Dievu un ceru zaudēt!”

Šo pastāstu atcerējos lasot šīs svētdienas Evaņģēlija stāstu par tēvu un diviem dēliem (Lk 15, 1-32). Šīs svētdienas evaņģēlija fragments vēsta par tēvu un diviem dēliem. Jaunākais dēls ir saņēmis savu mantas daļu, kas viņam pienākas, aizceļojis uz citām zemēm, tur to notērējis. Kad tur sācies bads un viņš sācis ciest trūkumu, tad nolēmis atgriezties pie tēva. Tēvs apdāvina un sarīko ballīti. Tajā laikā vecākais dēls strādā tīrumā un neko nezina par ballīti, kas sarīkota mājās. Uzzinājis par to viņš ir dusmīgs uz tēvu. Cilvēciski ir saprotama vecākā dēla reakcija. Viņš taču ir daudzus gadus kalpojis tēvam, vienmēr ir bijis paklausīgs, bet nekad tēvs nav iedevis pat kazlēnu, lai viņš varētu papriecāties ar saviem draugiem. Bet tagad, kad atgriezies jaunākais brālis, kas savu mantas daļu ir izšķērdējis, tad tēvs liek sarīkot grandiozu ballīti, nokauj pat teļu, apģērbj viņu vislabākajās drēbēs, uzvelk pirkstā gredzenu un kājās sandales. Patiešām, vai tad tas nav netaisnīgi?!

Divi dēli, jaunākais un vecākais -  katram ir jāizcīna sava cīņa. Jaunākajam dēlam, kas jaunībā ir aizceļojis un ļāvies pasaulīgiem kārdinājumiem, ir jācīnās ar velnu, bet vecākajam dēlam, kas droši vien ir mūža otrajā pusē un ir ļāvies rūgtumam sirdī, tagad ir jāizcīna cīņa ar Dievu. Tās ir divas dažādas cīņas - jaunībā mēs cīnāmies ar velnu, bet mūža otrajā pusē - ar Dievu.

Lai nu izdodas arī mums – šajā cīņā ar Dievu – zaudēt! 

Attēls: griestu velvju gleznojums no Ev.lut. Marijas baznīcas Turku, Somijā

svētdiena, 2010. gada 7. marts

Lai Dieva darbi paradītos tevī!

Kad pirms vairākām dienām pirmo reizi izlasīju šīs svētdienas Evaņģēlija lasījumu, tas šķita tāds nekāds, bet... veicot savus dienas darbus manīju, ka sirds kā magnēta adata, kas rāda uz ziemeļiem, ilgojas un ilgojas atgriezties pie šī fragmenta vēl un vēl.Te nu tas ir:
Tajā laikā atnāca daži ļaudis un pastāstīja Jēzum par galilejiešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem. Un Jēzus, atbildot viņiem, sacīja: “Vai jūs domājat, ka šie galilejieši bija no visiem Galilejas ļaudīm lielākie grēcinieki, tāpēc ka viņiem tik daudz bija jācieš? Es jums saku: nē. Bet, ja jūs nenožē­losiet grēkus, jūs visi tāpat aiziesiet bojā. Vai arī tie astoņpadsmit, kuriem uzgāzās virsū Siloe tornis un viņus nosita, – vai jūs domājat, ka viņi bija lielāki grēcinieki nekā visi citi Jeruzalemes iedzīvotāji? Es jums saku: nē. Bet, ja jūs nenožēlosiet grēkus, jūs visi tāpat aiziesiet bojā.” Tad Viņš pastāstīja šo līdzību: “Kādam cilvēkam bija vīģeskoks, kas bija iestādīts viņa dārzā. Un viņš atnācis meklēja tajā augļus, bet neatrada. Tad viņš sacīja vīnadārza kopējam: “Lūk, jau trīs gadus es eju un meklēju augļus šajā vīģeskokā, un neatrodu. Tāpēc nocērt to! Kāpēc tas vēl lai izsūc zemi?” Bet viņš, atbildot tam, sacīja: “Kungs, atstāj to vēl šogad, kamēr es to aprakšu un uzlikšu mēslus. Varbūt tas turpmāk nesīs augļus; bet, ja ne, tad varēsi to nocirst.” (Lk 13, 1-9)*
Lasīju un brīnījos - par ko tas ir? Sākumā šķiet, ka fragmenta pirmā daļa ir diezgan nesaistīta ar otro daļu.
Pirmie divi panti vēsta par kādiem reāliem notikumiem, nelaimēm, pēc kurām cilvēki meklē atbildi - kāpēc tas notika, kāpēc tas notika ar viņiem? Vai tāpēc, ka viņi bija lielāki grēcinieki par pārējiem un tāpēc gāja bojā? Vienā gadījumā nelaimes cēlonis ir it kā cilvēks vārdā Pilāts, cilvēks, kam ir vara pār citu cilvēku dzīvībām; otrā gadījumā bojā ejas cēlonis ir it kā nejaušs atgadījums - Siloe tornis, kas uzgāzies virsū un nositis cilvēkus. 
Nākamie panti vēsta līdzību par vīģeskoku, kas nenes augļus, bet tad tas tiek apstrādāts, samēslots un tam tiek dots laiks īstenot sevī ielikto potenciālu, kļūt par to, par ko tam būtu jākļūst.

Vispirms es kavējos pie fragmenta pēdējās daļas. Tas man sasaucās ar pirms nedēļas  Gavēņa rekolekcijās lasīto līdzību par kviešiem un nezalēm no Mateja evaņģēlija (Mt 13, 24-30), kas aug līdzās. Kad ļaudis saka, ka ies un salasīs nezāles, tad nama tēvs viņiem atbild:
"Nē, lai jūs ravējot nezāli, kopā ar to neizrautu arī kviešus, ļaujiet abiem augt līdz pļaujas laikam! Un pļaujas laikā es teikšu pļāvējiem: "Savāciet vispirms nezāli un sasieniet to kūlīšos sadedzināšanai, bet kviešus sakraujiet manā šķūnī!" (Mt 13, 29-30)*. 
Ik gadus, kad rekolekcijās cilvēki dalās par šo fragmentu, tas ir licis aizdomāties par sevi un apkārtējo vidi, sabiedrību. Ko es daru ar to, kas ir nezāle, vai to, ko es uzskatu par nezāli? Cik liels ir manī kārdinājums ravēt nezāli? Vai nav tā, ka nereti mēs, cilvēki, ik pa laikam paraustām to nezāli un tā izcilājam labības saknes un neļaujam augt kviešiem? Tādā veidā es veltu visu savu enerģiju uz nezāli un piemirstu par kviešiem, graudiem, un atstāju tos augt novārtā. Vai šī līdzība mani nemāca vērst visu savu enerģiju, spēku, līdzekļus un resursus uz to, lai labāk augtu kvieši? Kvieši augs un nomāks nezāli. Iespējams, ka nezāles sausā laikā neļaus izkalst zemei, nakts vēsumā uzkrās rasu, kas dod veldzi labībai. Galu galā nozīme jau būs tikai tam, cik lieli un cik daudz būs augļu, ko novākt. 

Šī līdzība ir no ņemta no ikdienas pieredzes, kura varēja būt zināma Jēzus laikabiedriem. Man ir dārziņš, kur pa vasarām šo un to audzēju. Protams, nākas arī ravēt. Ravējot sirds noskumst, kad esmu kopā ar kādu nezāli izcēlusi arī kultūraugu. Tāpat sirds skumst, kad izravētā dobītē kultūraugi biežāk cieš no sausuma, jo tā izžūst ātrāk, nekā neravētā.Un tad nākas atcerēties šo līdzību un to cik tā patiesa.
Šķiet, ka nezāļu ravēšana, par spīti tam, ko par to saka Evaņģēlijs, ir dziļi iesēdusies cilvēkā, arī kristiešos. Paskatoties vēsturē, vai krusta kari, etniskās tīrīšanas, genocīds, izsūtījums uz Sibīriju u. tml. nav bijis viens liels mēģinājums ravēt nezāles? 

Šīs svētdienas evaņģēlijs vēsta par vīģes koku. Dārza saimnieks vēlas nocirst vīģes koku, kas nenes augļus, bet aug viņa dārzā un izsūc zemi, bet dārza kopējs iebilst: "Pagaidi vēl kādu gadu, iespējams, problēma nav vis vīģes kokā, bet tajā, ka kokam trūka barības vielu, no kā ražot augļus, es tagad uzirdināšu zemi, pienācīgi samēslošu!" Vai mūsu platuma grādos līdzīgi nav ar ābelēm, bumbierēm un citiem augļu kokiem, kas parasti ražo ik pēc gada, jo nepieciešams uzkrāt spēkus un resursus jaunai ražai? Cik daudz mēs, cilvēki, zinām par tiem procesiem, kas notiek cilvēka acij neredzami, zem zemes un kokā, lēnām, pamazām?  Cik daudz mēs zinām par tiem procesiem, kas notiek otra cilvēka dvēselē, mūsu acij nemanāmi, vai citā zemē un tautā?       
 
Un tad atgriežos pie šīs dienas Evaņģēlija fragmenta sākuma. Mums, cilvēkiem, ir sava izpratne par taisnīgumu: mēs taču "zinām", kurš ir "pelnījis" iet bojā - vai nu no cilvēka rokas vai kādā negadījumā. Mēs domājam - ja es būšu labs cilvēks, tad ar mani nekas slikts neatgadīsies. Es taču neesmu pelnījis, lai ar mani atgadītos kaut kas slikts! Un vai tu domā, ka tavs kaimiņš ir pelnījis, lai ar viņu kaut kas atgadītos? Patiešām tā domā?

Bet dzīve ir tāda, kāda tā ir - tajā var notikt viss kas. Mums, cilvēkiem, ir grūti pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, mums ir grūti dzīvot paļāvībā un ticībā dzīvei. Mēs mēģinām meklēt kādu vienu cēloni, bet vai tas nav absurds mēģināt izskaidrot kādu notikumu ar tikai vienu vienīgu cēloni?  Tāda nav dzīve, mūsu esamība. Ne mūsu ziņā ir izvēlēties garu dzīvi vai īsu mūžu, bet mūsu ziņā ir izvēlēties dzīvību (pretstatā nāvei), izvēlēties žēlastību (pretstatā grēkam), izvēlēties nenovērsties no tās un ļaut Dievam audzēt un briedināt mūsos augļus saskaņā ar mūsu aicinājumu.

Tas sasaucas ar vēl kādu fragmentu no Evaņģēlija par cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs ( 9, 1-12). Un tad ļaudis tincina Jēzu, vai aklais bija grēkojis, vai viņa vecāki bija grēkojuši, ka viņu piemeklējusi šāda nelaime? Pārsteidzoši - izrādās, Jēzus nenosauc vainīgo, bet dziedina: "Lai Dieva darbi parādītos viņā!" (sal. 9, 3). 

Tad nu lūkosim, lai mūsos parādītos Dieva darbi un lai mēs nestu daudz augļu! Tikai tam ir nozīme.

*Svēto Rakstu fragmenti ņemti no Lekcionārija lasījumiem.