Aizeju uz klosteri!

19. martā. Sv. Jāzepa dienā
Aizeju uz klosteri! Ar tādu virsrakstu nosūtīju elektroniskās vēstules draugiem, ar kuriem biežāk sarakstos:

Aizeju uz klosteri! Pagaidām ... no 14. līdz 19. martam.
Mācīšos paklausību un pazemību, lai arī sestdien plānoju bēgt no klostera, jo iebrauc Rīgā Alberts no Maskavas, un man viņš ir jāsatiek. Ceru, ka māsa Terezita to sapratīs...
Marika

Tas bija pirms deviņiem gadiem, 2001. gada martā, kad man bija unikāla iespēja nepilnu nedēļu dzīvot klosterī. Tās bija Sv. Jāzepa dienas rekolekcijas, ko ik gadu rīkoja Nabadzīgā bērna Jēzus (Congregatio Sororum a Paupere Infante Jesu) māsas savā klosterī Vecrīgā, Klostera ielā 19, blakus Saeimas ēkai. Ik gadu, kad tuvojas Sv. Jāzepa diena, man atmiņā ataust šis PIJ (no Paupere Infante Jesu) klosterī pavadītais laiks. Droši vien es to neatcerētos, ja šis laiks nebūtu aizsācis kādu būtisku pagrieziena punktu manā dzīvē.

Tā bija mana pirmā sastapšanās ar reālu klosteri. Izdzirdot vārdu 'klosteris', daudzu cilvēku prātos rodas kāds priekšstats, visbiežāk klišeju, mītu radīts. Patiesi, ko mēs zinām par klostera dzīvi? Vai es uzzināju kaut ko jaunu par klosteri? Protams, zināms priekšstats radās, tomēr diez vai es tagad varu uzdrošināties apgalvot, ka es tagad zinu, kā ir klosterī. Tās bija tikai piecas dienas. Šogad sameklēju savus tā laika pierakstus. Datora rakstā tās ir kādas septiņas lapas, ko pierakstīju pēc atgriešanās no klostera, un vēl neliels blociņš, ko rakstīju klosterī.

Esmu šo un to pierakstījusi no konferencēm, kuras rekolekciju laikā sniedza pr. Andris. Tās bija jaukas un skaistas. Viņš runāja par apustulisko vēstuli 2000. gada Lielās Jubilejas noslēgumā - Duc in altum (Dodies dziļāk). Tomēr man daudz nozīmīgāka pieredze ir bijusi pēc stundu ilgajām adorācijām, kad vienkārši varēju peldēties Mīlestības Okeānā, vienkārši būt un atpūsties Klātbūtnē, par laiku, ko vienkārši pavadīju klusumā. Tā vienkārši... Klusumā dažādi savstarpēji nesaistīti notikumi un atgadījumi no manas dzīves it kā pēkšņi sakārtojās un izveidoja vienotu jēgpilnu un skaistu ainu un es uz to aizrautīgi skatījos kā bērns kaleidoskopa krāsainos rakstus. Tās bija zīmīgs sakritības, notikumi un sapņi, kurus atcerējos, un tagad tikai ieraudzīju, kā Apredzības Gars manā dzīves ceļā ir devis man mājienus un zīmes, ar kurām mani vadīt tālāk, stiprināt un iedrošināt. Es ieraudzīju kā manas sirds ilgas ir lauzušas ceļu caur dažādām dzīves situācijām un grūtībām, līdzīgi kā ūdens plūdums upē pamazām izgrauž cietos klints slāņus. Diezgan plaši esmu rakstījusi par pazemību un paklausību, kas man ir atklājusies šajā klosterī pavadītajā laikā. Trešdiena, 14. marts, brīvais laiks, 12.45-14.45. Brīvais laiks ir jāsaprot kā KLUSAIS laiks (!).

Pazemība un paklausība

Aizejot uz klosteri, biju nolēmusi, ka uz šīm dienām esmu gatava atstāt savu gribu, mācīties paklausību un pazemību. Kādreiz jaunībā biju domājusi, varbūt iet uz klosteri, bet tālāk par domām netiku, jo apzinājos, ka man visgrūtākais būtu paklausība un man trūktu pazemības. Tagad iekšēji biju sagatavojusies uz šīm dienām atstāt savu gribu mājās, gatava paklausīt, gatava darīt visu, ko liks, gatava uz pazemību. Tagad tas skan smieklīgi un kad par to stāstīju klostera māsām, tad visas smējāmies. Pārkāpu klostera slieksni un ... paradoksāli – ieguvu brīvību. Neviens man neprasa būt paklausīgai! Man ir dota brīvība! Brīvība, kas izriet no mīlestības uz mani! Es kaut ko tādu nekad tik intensīvi nebiju piedzīvojusi.

Nekad nebiju sajutusi brīvību kā pret mani vērstas mīlestības sekas. Kopš sevi atceros, es vienmēr biju cīnījusies, lai man tiktu dota brīvība kā priekšnoteikums kādu mīlēt. Tagad es tajā tiku iegremdēta.

Tā kā es ierados klosterī nevis otrdien vakarā, kā visas pārējās, bet tikai trešdien no rīta (jo otrdien vakarā pie manis mājās bija šūniņa), tad biju gatava arī uz to, ka man tiks vissliktākā guļas vieta, kaut kur pie durvīm, kur visu nedēļu visi man staigās garām vai pāri. Māsa Sandra man ierāda jauku gultiņu jaukā istabiņā. Kapelā māsa Terezita Marija (klostera priekšniece) man ierāda vietu pirmajā rindā, ēdamistabā vietas aizņemtas un mana vieta izrādās pa labai rokai no pr. Andra. Kā dāvana par manu gatavību būt pazemīgai un paklausīgai.

Un atkal sakritības. “Mieram Tuvu” tās dienas pārdomās Sv. Antonija vārdi: Es ieraudzīju visus tīklus, ko Ienaidnieks bija izstiepis pār zemi. Ievaidējies es jautāju: “Kas gan spēs tikt cauri?” Un izdzirdēju balsi man atbildām: “Pazemība.”

Manās rokās nejauši nonāk mātes Klāras apdomāšanās pirmajai marta sestdienai, kur pazemība minēta kā visstiprākais ierocis, ar kādu Marija karoja pret ienaidnieku: Pazemība, kas no sevis negaida nekā, bet no Dieva caur Mariju gaida visu, ir visdrošākā vadītāja ceļā uz debesīm, visstiprākais ierocis cīņā, visdrošākā izvēlētības pazīme. Marija mums ir visaugstākais tīri cilvēcīgais paraugs pazemības tikumā un paļāvības pilnā atdevē Dievam.

Manā istabā (laikam jāsaka klostera cellē) uz galda grāmata “Sekošana Kristum”. Grāmatu atšķīru zīmīgā vietā, kas ir pazemīga paklausība pēc Jēzus parauga: Kas cenšas izvairīties no paklausības, tas izvairās no žēlastības. ...ārējais ienaidnieks daudz vieglāk atvairāms, ja cilvēks dzīvo ar paklausības atbrīvotu sirdi. Ļaunākais un bīstamākais ienaidnieks savai dvēselei esi tu pats, ja neesi pats sevī vienots ...

Iekšējās kārtības noteikums ir klusuma ievērošana, bet es to neizjutu kā ‘noteikumu’, jo tas ir kaut kas manai būtībai pašai par sevi piemītošs. Klusumu no pārējiem es sajutu, kā man dotu brīvību būt vienotībā ar Kungu.

Ēdamreizēs jāievēro klusums, runāt jau nav aizliegts, bet vārdi ir lieki. Pārsteidz, ka māsas un rekolekciju dalībnieces ir gatavas pakalpot – pasniegt trauku, ieliet zupu – vēlēšanos nolasot no acu skata, mīmikas, žesta. Cik daudz var pateikt bez vārdiem – mīmika, nemanāma ķermeņa kustība. Izrādās, ka ir vēl bagātāka un dziļāka valoda, nekā izteiktais vārds, un tajā var ļoti labi saprasties, ja ir mīlestība. Es peldos Mīlestības Okeānā.

Būtībā tas viss ir par paklausību un pazemību. Par paklausību kā mīlestības sekām, par pazemību kā mīlestības izpausmi. Iespējams, ka var vingrināties paklausībā, pazemībā, lai iemācītos mīlestību. Te, klosterī es piedzīvoju kaut ko pavisam otrādi – es iepazinu paklausības un pazemības svētību, jo sajutu man dāvātu mīlestību.

Iepriekšējā vakarā, mājās esot, nezināju, kā būs klosterī, bet domāju, gan jau izturēšu.
Cilvēka pašcieņas ignorēšana, pazemošana, lai panāktu paklausību un brīvprātīga pazemība, paklausība, lai izrādītu pāri plūstošo mīlestību – cik dažādas lietas! Tie, kas prasa paklausību, bet nedod brīvību, nemaz nepazīst, kas ir patiesa paklausība. 

Un vēl – tā ir liela pazemība – spēt uzklausīt jaunāko, vājāko, mazāko...  Pazemība raksturo to, kas ir patiesība.

Tagad lasu un priecājos, ko esmu toreiz rakstījusi. Tagad es teiktu un piebilstu, ka pazemība nozīmē ļoti labi pazīt sevi, saglabāt savu Dieva doto cilvēka cieņu, palikt uzticīgai sev, apzināties savas dāvanas un talantus un tos likt lietā. Pazemība  kā sevis pazīšana ir liela svētība, jo tā ir žēlastība nekrist kārdinājumā, kad tevi pazemo. Savukārt, paklausība nozīmē būt uzticīgai un neslāpēt to iekšējo Dieva balsi, kas sniedz vadību ikviena cilvēka dzīvē, un tai atsaukties savos darbos, rīcībā, izvēlēs. Ļaunākais un bīstamākais ienaidnieks savai dvēselei esi tu pats, ja neesi pats sevī vienots - kā rakstīts "Sekošana Kristum", jo tad tu nespēsi atšķirt to vienīgo balsi, kas ir no Dieva, no tām daudzajām balsīm sevī, kas nav no Dieva.

 Atskatoties uz šo laiku klosterī, varu teikt, patiešām, tās piecas dienas bija īpašas, jo tās ļāva iepazīt un peldēties Mīlestības Okeānā, kas savukārt, ļāva dvēselei atvērties un saņemt daudz žēlastības. 
(turpinājums sekos)