svētdiena, 2010. gada 31. janvāris

Būt noderīgākam

1523.gada sākumā viņš devās uz Barselonu, lai kāptu kuģī. Ilgodamies rast patvērumu vienīgi Dievā, tas vēlējās doties ceļā viens pats, lai gan bija daži, kas piedāvājās pavadoņos. [..] Ceļojot kopā ar kādu, izsalcis viņš cerētu rast otra atbalstu; ja gadītos pakrist, gaidītu palīdzību, lai varētu piecelties, un tādējādi paļautos uz ceļabiedru un tam pieķertos. Turpretī viņš vēlējās paļauties vienīgi uz Dievu un vienīgi tam veltīt savu mīlestību un cerību. Svētceļnieks teica to, ko juta sirdī (Ignācijs Lojola. Svētceļnieka piezīmes. Rīga, KDI, 2002, #35, 35.-36.lpp).
Vēlāk Ignācijs ieteica doties ceļojumā vismaz divatā ... lai, rupēs daloties un kalpojot tuvākajiem, būtu noderīgāki tiem, pie kā ir sūtīti. Vai pretruna? Arī Jēzus mācekļus sūtīja misijā, kalpošanā divatā. Vismaz divatā, pēc tam kopienā - lai būtu noderīgāki citiem. Bet vai pretruna? Laikam jau nē - jo arī divatā, arī kopienā - katram vienam ir jāsaglabā paļaušanās vienīgi uz Dievu. Vismaz divatā palīdz, kad ir rūpes, jo otra klātesamībā, skatienā, vārdos, pieskārienā sajūti un apzinies, ka esi iesaistījies tajā kopienā, kurā darbojas arī Dievs.    
2005.gads

sestdiena, 2010. gada 30. janvāris

Prasme klausīties

.. Svētceļniekam bija paradums, sēžot kopā ar citiem pie galda, ēdienreizes laikā nevis sarunāties (ja neskaita kādu īsu atbildi), bet gan ieklausīties citu teiktajā, cenšoties nepalaist garām neko, kas derētu kā iegansts, lai vēlāk, kad visi jau būs paēduši, varētu runāt par Dievu (no Svētceļnieka piezīmes, Rīga, KDI, 2002, 41.lpp., # 42).
Svētceļnieks - tā sevi dēvē Ignācijs Lojola savā autobiogrāfijā. Grāmatu biju lasījusi jau agrāk, bet šonedēļ, to pārlasot, mani piesaistīja šis teikums. Teikums iegūlās sirdī, joprojām skan un ļaujas, lai to izgaršoju.
Joprojām mācos klausīties, jau vairākus gadus.

Šīs augstāk lasāmas rindas esmu rakstījusi 2005. gadā, kad atkārtoti lasīju "Svētceļnieka piezīmes". 2007. gada augustā man laimējās desmit dienas nodzīvot Lojolas muižā. Bieži iegriezos Ignācija dzimtajā mājā un tad iztēlojos, kā jaunākais bērns Inigo lielajā virtuvē mēdza klausīties pieaugušo stāstos.
Varbūt prasme ieklausīties Ignācijam šādā veidā tika ieaudzināta jau kopš mazotnes?

piektdiena, 2010. gada 29. janvāris

Quid agendum?

Kopš Svētceļnieks bija sapratis, ka Dievs negribēja, lai tas paliktu Jeruzalemē, tas nemitējās apcerēt jautājumu: quid agendum?* (Svētceļnieka piezīmes, 47.lpp., #50).
* kas darāms?
Franciskāņi padzen Ignāciju no Svētās Zemes. Ignācija iecere pievērst kristietībai musulmaņus sagrūst. Kas darāms? - to viņš jautā sev. Kā tagad kalpot Dievam? Un tad saprot, ka vajag studēt, lai spētu palīdzēt dvēselēm.
Bet arī tad neiet viegli. Inkvizīcija, kur darbojas dominikāņi, liek cietumā par to, ka viņš atļaujas runāt par garīgiem jautājumiem un Dievu, un palīdzēt dvēselēm pirms ir ieguvis un pabeidzis savu izglītību, lai arī spriedumā tiek atzīts, ka ne viņa dzīvesveidā, ne mācībā nav atrasti maldi (# 70, 63.lpp.).  Quid agendum? Kas darāms? Ignācijs nesaka - nu te jau neko nevar darīt, atliek tikai lūgties... Bet Ignācijs jautā - kas darāms? Un jautājums kļūst par lūgšanu! Ignācijs saprot, ka - viņam, kura viedoklis nevienā jautājumā nav nosodīts, tiek aizbāzta mute. lai tas nevarētu palīdzēt tuvākajiem tik lielā mērā, cik būtu iespējams (64.lpp). Kas darāms? Ignācijs nolemj doties studēt projām - uz Parīzi. Tā Ignācijs saklausa Dieva vadību un tai paklausa.
Quid agendum? - tā jautāju sev. Kas darāms, kad tiek liegts palīdzēt tuvākajam tik lielā mērā, cik būtu iespējams? ... ... ...
2005. gads 
Attēlā: Ignācijs skolas solā līdzās bērniem apgūst latīņu valodu. (2007.)

Drosme konfrontēt

Pirms došanās ceļā Svētceļnieks padzirdēja, ka viņu apsūdzējuši inkvizitoram un ka esot uzsākts process. Redzot, ka inkvizitors neaicina ierasties, viņš aizgāja pats... un lūdza paziņot spriedumu. [..] Lai dabūtu rakstisku apliecinājumu, ar notāru un lieciniekiem viņš atvainodamies ieradās pat pie inkvizitora mājās (Ignācijs Lojola. Svētceļnieka piezīmes, Rīga, KDI, 2002, # 86).

Pat tad, kad Ignācijs bija ieguvis izglītību, kas ļāva viņam runāt ar citiem par Dievu, pat tad, kad bija kļuvis par priesteri, viņš tika vajāts, apsūdzēts. Te minētais gadījums nebija vienīgais.
Dažas lapaspuses tālāk grāmatā atkal lasāms, ka par viņu tiek runāts ļauni. Un atkal Ignācijs uzstāj, ka gribot dzirdēt galīgo spriedumu (# 98). Tas nepatīk nevienam – ne legātam, ne gubernatoram, ne līdzšinējiem Ignācija atbalstītājiem. Jā, pat viņa atbalstītājiem! Viņš dodas pie paša pāvesta, kurš tad pieprasa, lai tiktu pasludināts spriedums. Spriedums bija labvēlīgs.
Ignācija drosme konfrontēt parādās arī citās situācijās. Piemēram, uz ceļa, kam slepkavu dēļ ir slikta slava, viņš ierauga divus apbruņotus vīrus, kas pajāj viņam garām un tad griežas atpakaļ un steidzas viņu panākt. Ko darītu jūs? Ignācijs, lai arī nedaudz nobijies, uzrunā šos vīrus. Nē, viņš, nebēg, nē viņš negaida, kad viņu uzrunās. Bet pats uzrunā. Tad izrādās, ka tie ir kalpi, ko viņam pretī bija sūtījis brālis (# 87).
Var teikt, ka drosme ir bijusi Ignācijam piemītoša stingra un noturīga nostāja. Tātad – tikums, pie tam viens no četriem galvenajiem tikumiem (KBK #1805). Un tagad gribu jautāt, cik bieži esam dzirdējuši, ka kādā homīlijā būtu runāts par drosmi vispār un konkrēti par drosmi konfrontēt?
2005. gads
Attēlā skats netālu no Ignācija dzimtās muižas Lojolas (2007). 

ceturtdiena, 2010. gada 28. janvāris

Kādai ticībai tu piederi? :)

Kristīgajās aprindās ik pa laikam uzvirmo diskusijas starp dažādu konfesiju kristiešiem.
Tiem, kam angļu valoda nav sveša - te kāds tests, pēc kura var noteikt, kādai ticībai cilvēks īsti pieder. 
Iespējams, ka katolis nemaz nav katolis u.tml. 

  http://www.beliefnet.com/Entertainment/Quizzes/BeliefOMatic.aspx

Tiem, kam grūtības ar angļu valodu, te ir Līgas Brāzmas tulkojums:


Pat ja Tu nezini, kurai ticībai tu piederi, Belief-O-Matic zina. Atbildi uz 20 jautājumiem par tavu izpratni par Dievu, par dzīvi pēc nāves, cilvēka dabu, un citiem un Belief-O-Matic pateiks, kuru no reliģijām tu praktizē vai domā, ka praktizē.

Brīdinājums: Belief-O-Matic neuzņemas atbildību par jūsu dvēseles likteni.

J.1. Kādas ir dievības un cik to ir (Dievs, dievi, augstākais spēks)? Izvēlies vienu.

* Tikai viens Dievs — miesīgs gars (piemīt ķermenis), augstākais visvarenais Dievs, Radītājs.
*Tikai viens Dievs, gars bez miesas, augstākais, visvarenais Dievs, Radītājs.
*Vairāki dievi, dievietes, viena Dieva vairākas sejas un/vai atsevišķi dievi.
*Augstākais spēks ir bezpersonas Galējā Realitāte (vai dzīvības spēks, galējā patiesība, kosmosa kārtība, absolūtā svētlaime, universāla dvēsele), kas mājo it visā.
*Augstākā eksistence ir gan mūžīga, bezpersoniska, bez formas Galējā Realitāte un personisks Dievs (vai dievi).
*Nav nekāda Dieva vai augstāka spēka. Vai: neesmu pārliecināts. Vai: nav svarīgi.

Cik svarīga bija šī jautājumu sekcija?
1) ļoti 2) vidēji 3) nebija svarīga

J.2. Vai pastāv Dieva vai dievu inkarnācijas cilvēkos? Izvēlies vienu.
*Dievs (vai dievi) ir pārāks par visu un nav nekādas inkarnācijas.
*Viena inkarnācija.
*Daudzas vai neskaitāmas inkarnācijas.
*Nav atsevišķas inkarnācijas, jo Dievs ir viss un viss ir Dievs (vai Dievs ir visā).
*Nav Dieva, tātad arī nav inkarnācijas. Vai neesmu pārliecināts. Vai nav svarīgi.
* Neviens no iepriekšminētajiem.


J3. Kas ir fiziskā visuma un dzīvības uz Zemes sākums? Izvēlies vienu?
*Kā teiks Genesis grāmatā, Dievs radīja gatavu visumu, gatavas dzīvības formas no nekā, mazāk kā 7 dienās, pirms mazāk kā 10,000 gadiem.
* Kā teikts Genesis grāmatā, tikai 24 stundas saprotot daudz lielāku laika periodu — tūkstoši vai pat miljoni gadu.
* Dievs rada un kontrolē zinātniekiem apslēpto fenomenu. Vai arī ir citi garīgi izskaidrojumi, bet tie nekonfliktē ar zinātniskajiem atklājumiem.
* Visa matērija un dzīvības formas ir mūžīgā visvarenā spēka (Galējās patiesības, Universālās dvēseles vai prāta) izpausmes.
*Tikai dabiski spēki, piemēram, evolūcija un nekāda Radītāja vai garīgo spēku. Vai neesmu pārliecināts. Vai nav svarīgi.
* Neviens no iepriekšminētajiem.


J.4. Kas notiek ar cilvēku pēc viņa nāves? Izvēlies vienu.

*Dvēseles nekavējoties tiek tiesātas. Pēdējā Tiesā Dievs (vai Kristus) visus mirušos uzmodinās un tiesās, attiecīgi daļa nokļūs debesīs, daļa — ellē. (Mūsu dvēseles var arī tikt sodītas un/vai arī pirms nokļūšanas debesīs tiks šķīstītas.)
*Nāve beidzas ar nesamaņu, taču pie pēdējās tiesas, Dievs (vai Kristus) augšāmcels taisnos debesīs, ļaunos iznīcinās, un taisnos atgriezīs mūžīgajai dzīvei paradīzē.
*Dvēseles neizdzīvo. Dievs (vai Kristus) augšāmcels taisnos pēdējai tiesai, lai tie pēc tam dzīvotu mūžībā vai paradīzei zemes virsū; ļaunie paliks miruši.
*Dvēseles garīgā attīstība turpinās arī pēc nāves, tāpēc visi var piedzīvot neaprakstāmo Dieva tuvības prieku. Elle nav vieta, bet gan mokošs stāvoklis, atrodoties no Dieva ļoti tālu.
*Notiek pārdzimšana (tik ilgi, kamēr visas dzīves mācības ir apgūtas, vai arī, kad tiek sasniegta pilnīga svētlaime vai apgaismība).
*Pilnīgi noteikti pastāv pēcnāves dzīve, bet detaļas nav zināmas vai arī nav tam nav nozīmes, pats galvenais ir, kā ir pavadīta dzīve.
*Nav nekāda pēcnāves dzīve, aiz dzīvības robežām nepastāv nekāda garīga eksistence; nav tādas debesis un elle. Vai: neesmu pārliecināts. Vai: tam nav nozīmes.
*Neviens no iepriekš minētajiem.


J.5.Kādēļ pasaulē notiek tik daudz noziegumu. Izvēlies vienu.
*Cilvēki iemantojuši grēcīgumu, bojātu cilvēka dabu, vai tieksmi uz Sātana kārdinājumiem no Ādama un Ievas, kas izdarīja pirmo grēku pret Dievu.
*Dieva dotā brīvā griba, kopā ar mūsu vājumu ir iemesls noziegumiem, vai arīved mūs uz mūsu pašu vajadzību apmierināšanu, kuru dēļ reizēm izdarām nepareizu izvēli (un/vai viegli pakļaujamies Sātana kārdinājumiem).
*Fakta, ka patiesi kāds eksistē kā tīrs gars, kas ir arī Vispārējā Patiesība, ignorēšana var novest pie noziegumiem.
*Līdz noziegumam var novest neieklausīšanās Dieva balsī.
*Egoisms noved pie vēlmēm, lūgumiem un pieķeršanās, kas savukārt, var novest pie neveselīgām domām un uzvedības — dusmas, naids, vardarbība.
*Nav pārdabisku vai garīgu iemeslu. Cilvēka daba, psiholoģija, socioloģija, kriminoloģija u.t.t. izskaidro noziegumus. Vai: Neesmu pārliecināts. Vai: Nav svarīgi.

J.6.Sātana klātbūtne ir pie vainas daudzām ciešanām.
*Piekrītu  *Nepiekrītu  *Nederīgs


J.7.Kāpēc pasaulē ir tik daudz ciešanu? Izvēlies visus, kas ir piemēroti.

*Ādama un Ievas pirmgrēks ir par iemeslu visas cilvēces mirstībai, tajā skaitā — ķermeņa nepilnības, slimības, novecošanu.
*Ciešanas ir Dieva gribas, plāna daļa (lai disciplinētu, pārbaudītu, izaicinātu, stiprinātu ticību, stiprinātu raksturu, veicinātu garīgo izaugsmi, vai arī citiem iemesliem, kas mums ir nezināmi).
*Ciešanas ir prāta stāvoklis (vai ilūzija); reāla ir tikai mūsu garīgā daba.
*Ciešanas var izraisīt gara vai kosmosa disbalanss vai disharmonija.
*Neveselīgas domas vai darbības (alkatība, naids, vardarbība) šajā vai iepriekšējā dzīvē, atgriežas kā ciešanas (karma).
*Neviens no iepriekšminētajiem; cilvēka ciešanām nav nekā kopīga ar pārdabisko vai karmu.


J.8. Pielūgsme:
*Augstāks spēks, Dievs, dievi.
*Dievs — vienas būtības trīs personas.
*Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Svētais gars — katrs dažāda būtība.
*Nederīgs.


J.9. Kristību (vai iesvētību) ceremonijas:
*Vēlamas  *Nevēlamas  *Nederīgs


J.10. Regulāra grēksūdze
*Visus grēkus/kļūdas — garīdzniekam.
*Visus grēkus/kļūdas — ne obligāti garīdzniekam.
*Nederīgs.

J.11. Labo darbu un žēlsirdības darbi veikšana ir:
*Nepieciešama  *Nav nepieciešama  *Nederīgs

J.12. Izvēlies visus apgalvojumus, kas raksturo tavu pārliecību.
*Stingri ievērot ritus, priekšrakstus, baušļus, aizliegumus, likumus, sakramentus, ceremonijas, lai pēc nāves taptu atalgots.
*Visi, pat ļaunie pēc nāves tiek atalgoti (nokļūst debesīs, saplūst ar Dievu), jo Dievs ir bezgalīgi labs un piedodošs.
*Iznīdē visas alkas, pieķeršanās, neziņu vai atbrīvo sevi no visas nešķīstības, lai kļūtu pilnīgi apgaismots.
*Caur atdzimšanām apgūst visas dzīves mācības.
*Atzīsti tavu patieso dabu kā tīru garu, nevis ķermeni, kā vienu veselumu ar visumu, Vispārējo Dvēseli.
*Dzīvo ļoti vienkārši, atsakoties no pasaulīgiem mērķiem, kaislībām un īpašumiem.
*Iegūst Augstākā spēka (Dieva vai dievu) varu caur starpniekmetodēm — fiziku, taro kārtīm, kristāliem, maģiju.
*Cilvēce ir glābta caur cilvēku pūlēm, nevis caur reliģiskiem vai garīgiem ceļiem.

J.13. Aborts pēc paša vēlēšanās būtu pieņemams (netiek uzskatīts kā amorāls)

*Piekrītu  *Nepiekrītu  *Nederīgs

J.14. Homoseksuāla uzvedība būtu uzskatāma kā amorāla.
*Piekrītu  *Nepiekrītu  *Nederīgs

J.15. Vīriešu un sieviešu lomām jābūt noteiktām.
*Piekrītu  *Nepiekrītu  *Nederīgs

J.16. Šķiršanās un laulāšanās no jauna būtu jāierobežo, jāsoda vai jānosoda.
*Piekrītu  *Nepiekrītu  *Nederīgs

J.17. Sabiedrības uzlabošanas programmām (vienlīdzība, cīņa pret nabadzību, izglītība)
jābūt fundamentālām.
*Piekrītu  *Nepiekrītu  *Nederīgs
J.18.Spēka nepielietošanai (pacifisms, atteikšanās doties militārajā dienestā) jābūt fundamentālai.
*Piekrītu  *Nepiekrītu  *Nederīgs

J.19. Lūgšanas, meditācija vai garīgā dziedināšana būtu jāpiedāvā tradicionālās ārstēšanas vietā.
*Piekrītu  *Nepiekrītu  *Nederīgs

J.20. Dabas un vides cienīšanai jābūt fundamentālai.
*Piekrītu  *Nepiekrītu  *Nederīgs

Par kristīgo parazītismu

Vairākas dienas mēģināju noformulēt to sajūtu, kas rodas saskaroties ar kādu kristīgā vidē visai izplatītu parādību. Ilgus gadus man tam nebija vārda.

Šī parādība ir  vēlēšanās gūt labumu uz citu cilvēku rēķina (citu cilvēka darba, pūļu, laika utt. rēķina), kam līdzi nāk uzskats, ka visiem citiem VAJAG viņam/ viņai dod kaut ko par velti. Bieži vien šādi cilvēki (ne viens vien) planē kristīgās aprindās, paši ne ar ko savu nedalās, bet ja kaut kur nevar saņemt un dabūt to, ko grib, sāk vainot to, kurš nedod.
Beidzot atnāca atskārsme - vai tad tam nav vārds - parazītisms, kristīgais parazīstisms?

Mīlestība ir savstarpēja dalīšanās un ja nenotiek dalīšanās, bet otra izmantošana, vai tad tas jau nav parazītisms - smaga dvēseles slimība?

trešdiena, 2010. gada 6. janvāris

Hēroda žēlastības diena

6. janvāris. Katoļiem šodien ir Triju ķēniņu diena, kaut gan Rakstos nekur nav minēts, ka ķēniņi ir bijuši trīs. Tā vien šķiet, ka svētku nosaukums ved maldināšanā. Katoļi turas pie Tradīcijas (ar lielo burtu!)! Man tomēr tuvāks šķiet protestantu nosaukums – Zvaigznes jeb Epifānijas diena (no grieķu valodas – epiphaneia – parādīšanās). Skaidri un bez maldināšanas.

Mani šīs dienas lasījumos daudz vairāk par austrumu gudrajiem saistīja Hēroda tēls. Hērods – valdnieks, bet neko nezina par zvaigznes parādīšanos. Dievs sūta viņam cilvēkus, svešiniekus, jo bagātos ārzemniekos Hērods taču varētu vairāk ieklausīties, nekā savējos. Nav jau nekādi pasaules klaidoņi un plikadīdas tie ārzemju gudrie. Bagātie taču tāpat vien neklīdīs apkārt pa svešām zemēm un nestāstīs pasaciņas. Jā, Hērods pasaka vārdos – Jā, es arī iešu! Bet tikai vēlāk, ne tagad. Kas liek viņam teikt, ja viņš negrasās to darīt? Negrib izlikties dumjāks bagāto ārzemnieku priekšā? Piekrīt tikai pieklājības pēc vai diplomātijas dēļ? Vai arī patiešām grasās iet, bet tad pārdomā?

Iedomājos, piemēram, Bils Geitss, ierodas Latvijā pie premjerministra vai kādas citas institucionālas varas pārstāvja, piemēram, kāda bīskapa. Paņēmis līdzi arī vērtīgas dāvanas jaundzimušajam. Jaundzimušais – kāda tikko dzimusi iniciatīva, kas nabagiem sludinās prieka vēsti, atsvabinās cietumniekus, dos aklajiem gaismu, satriektos palaidīs vaļā.... un te veidos jaunu valstību. Ko dara premjerministrs vai bīskaps?

- Jā, jā, labi, labi, ka atbraucāt, tik tālu ceļu mērojāt. Ejiet vien apraudzīt, es jau arī drīz vien došos un apraudzīšu šo jaundzimušo bērnu, ja nu kā varu palīdzēt, atbalstīt, kamēr liels izaug.

Mēs zinām, ko dara Hērods. Un var jau arī diezgan viegli iztēloties, ko darītu kādas institucionālas varas pārstāvis, savas karalistes kungs un ķēniņš. Kas par jaunu valstību? Nekā nebija! Es pats vēl gribu valdīt! Un liks nogalināt visus jaundzimušos.... Un visas jaunās iniciatīvas tiks apspiestas.

Zvaigznes diena - Hēroda žēlastības diena. Dievs Hērodam deva žēlastības dienu – iespēju ieklausīties, aicinājumu – nākt pie Mesija. Hērods dzirdēja, piekrita, bet neatsaucās aicinājumam. Un iespēja viņam pagāja garām.

Arī mūsu dzīvēs. Mūsu karalistēs. Vai mēs pamanām tos pamudinājumus, kas mūsos dzimst kā mazi, varbūt pat kusli bērni? Pamudinājumus, ko jūtam kā draudus savam status quo, savai līdzšinējai komfortablajai dzīvei? Kas ir tās piesaistes, atkarības, kas mūs tur un neļauj doties pie Mesijas, kas ir tikko dzimis? Zvaigzne rāda mums ceļu, gudrie mums liecina, bet mēs... Ko darām mēs? Vai kļūstam par hērodiem vai dodamies pie Mesijas?


2008.gada 6.janvārī,
Epifānijas dienā