ceturtdiena, 2012. gada 29. novembris

Man nav daudz laika lūgties




... man nav daudz laika lūgšanai. Tur ir tik ļoti daudz invalīdu ar ļoti nopietnām problēmām. Viņi nevar runāt, viņi nevar staigāt, un vienīgā lieta, ko viņi vēlas, ir, lai viņus apskauj. Ikviens ir priecīgs, kad es atnāku, lai uz stundu kādu aizvietotu. Es šo stundu auklēšu savās rokās Ādamu, pabarošu viņu. Dievs man dod Ādamu, lai es apstātos. Man nav laika, lai sēdētu baznīcā un meditētu, bet Ādams ir šeit.

Tā grāmatā "Mīļotie" saka Henrijs Nouvens par savu pieredzi Šķirsta (L'Arche) kopienā, kur cilvēki ar attīstības traucējumiem dzīvo kopā ar saviem palīgiem un kuras dibināja Žans Vanjē. 

Par grāmatas iegādi interesēties KDI.  

ceturtdiena, 2012. gada 22. novembris

Runāt ar cilvēku, kas aizmirsis vārdus



Saruna ar Henriju Nouvenu pārsteidz ar paradoksiem: 
"... ir tāds neliels daoistu pastāsts, Džuandzi izteikums: „Zivju slazda mērķis ir noķert zivis; kad zivis ir noķertas, tad slazds tiek aizmirsts. Trušu lamatu mērķis ir ķert trušus; kad truši ir noķerti, tad lamatas tiek aizmirstas. Vārda mērķis ir izteikt idejas; kad idejas ir saprastas, tad vārdi tiek aizmirsti. Kur es varu atrast cilvēku, kas būtu aizmirsis vārdus? Es ar viņu vēlētos runāt.” 

Par jauno grāmatu interesēties KDI


trešdiena, 2012. gada 21. novembris

Mīļotie. Sarunājoties ar Henriju Nouvenu



"... man nav daudz laika lūgšanai. Tur ir tik ļoti daudz invalīdu ar ļoti nopietnām problēmām. Viņi nevar runāt, viņi nevar staigāt, un vienīgā lieta, ko viņi vēlas, ir, lai viņus apskauj. Ikviens ir priecīgs, kad es atnāku, lai uz stundu kādu aizvietotu. Es šo stundu auklēšu savās rokās Ādamu, pabarošu viņu. Dievs man dod Ādamu, lai es apstātos. Man nav laika, lai sēdētu baznīcā un meditētu, bet Ādams ir šeit."

Henrijs Nouvens (1932-1996) ir starptautiski pazīstams, holandiešu izcelsmes priesteris, teologs un grāmatu autors, kas sarakstījis vairāk nekā četrdesmit grāmatu par garīgo dzīvi. Tās ir tulkotas vairāk nekā divdesmit divās valodās.

Šī grāmata ir Filipa Roderika sarunas pieraksts, kas notikusi 1992. gadā Anglijā. Grāmata vieglā sarunas formā aplūko jautājumus, kas svarīgi katra cilvēka dzīvē. Ko darīt ar vienatni, lai tā nekļūtu par ciešanas nesošu vientulību, bet par vienatnību, kas kļūst par dzīvības avotu? Šajā sarunā tiek aplūkoti arī tādi jautājumi kā - pārāk maz vai pārāk daudz laika, klusēšanas nozīme, aicinājuma atrašana un lūgšana.

Grāmata ir adresēta ikvienam cilvēkam, kuru interesē garīgā dzīve, un kā Henrijs Nouvens saka: „... es mīlu cilvēkus, es ļoti mīlu cilvēkus, neskatoties, vai viņi tic vai netic Dievam.” 

Grāmatas izdevējs - Kristīgās dzīves institūts (KDI). Par grāmatas iegādi interesēties KDI.  Tā varētu būt laba dāvana sev un draugiem.



pirmdiena, 2012. gada 7. maijs

Kāpēc pieaug interese par garīgo pavadību?


Garīgās (pa)vadības (jeb līdzgaitniecības; spiritual direction) kalpošanai kristietībā ir senas saknes. Gadsimtiem ilgi garīgā pavadība bija pieejama klosteros un priesteru mācību iestādēs (garīgajos semināros), kur to varēja saņemt klērs un reliģisko ordeņu locekļi (klostermāsas un brāļi). Tomēr 20.gs. vidū garīgā pavadība kļūst arvien pieejamāka arī parastiem ļaudīm - gan kristiešiem, gan arī pārējiem, kuri vēlas labāk iepazīt savas attiecības ar dievišķo.

Vakar, 6.maijā, The Boston Globe ir publicēts raksts, kurā stāstīts, ka garīgās pavadības kalpošana ir jo strauji augusi īpaši pēdējās divās desmitgadēs. To apliecina organizācijas Spiritual Directors International (Starptautiskā garīgo vadītāju organizācija) biedru skaits, kas audzis no 400 deviņdesmito gadu sākumā līdz vairāk kā 6000 šodien. Masačūsetas apkaimē vien ir vairāk kā 250 garīgo līdzgaitnieku.

Garīgo pavadību meklē cilvēki, kas ir uzticīgai savai ticības tradīcijai. Tomēr bieži vien priesteriem draudzē nav pietiekoši daudz laika šādām sarunām vai arī viņiem nav atbilstošas izglītības, sagatavotības un prasmju, lai kompetenti uzklausītu cilvēku. To meklē cilvēki, kuru šī brīža garīgā pieredze atšķiras no tās, ko iepazinuši savu vecāku konfesijā. To meklē cilvēki, kas piedzīvo garīgu atmodu un neatrod nevienu citu, ar ko pārrunāt šo jauno pieredzi. Pieaug arī to cilvēku skaits, kas nepieder pie kādas reliģiskās konfesijas, bet meklē sev garīgo vadītāju.

Daži garīgie vadītāji sniedz garīgo pavadību par brīvu, bet vairumā gadījumu tiek noteikta maksa - no 30-75 USD par stundu garu tikšanos.  

Garīgais vadītājs Viljams Berijs, SJ, savā astoņdesmit viena gada vecumā joprojām ik dienas tiekas ar astoņiem cilvēkiem. Viņš stāsta, ka viņi vienkārši runā par to, kas notiek, kad cilvēks apzinās Dieva klātbūtni savā dzīvē, un kāds ir nākamais solis, uz ko šīs attiecības ar Dievu mudina turpmāk.  

No raksta ir noprotams, ka, iespējams, garīgā pavadība kompensē kaut ko tādu, kas agrāk bija pieejams kādā citā neformālā veidā, piemēram, laiks, kas tika pavadīts kopā ar kādu radinieku. Mūsdienās cilvēki ir ļoti izslāpuši pēc laika klusumā, lai pārdomātu savu dzīvi.  

Pieaugošā interese par garīgo pavadību, kā minēts rakstā, norāda uz to, kā mūsdienās pietrūkst institucionālajā reliģijā. Daudzas reliģiskās tradīcijas ir šķirtas no ikdienas dzīves. Cilvēki no šīs nošķirtības ir noguruši, cilvēki ir izslāpuši pēc Dieva, kuru var piedzīvot, kas ir tuvs un kas var viņus transformēt un mainīt viņu dzīves.    


Saite uz rakstu The Boston Globe

Vēl varētu būt interesanti:
Garīgā pavadība
Garīgums - teoloģija praksē
Dzīvot garīgi ikdienā, ne tikai svētdienā. Vai tas ir iespējams? 
Garīgā vadība Romas-katoļu tradīcijā


ceturtdiena, 2012. gada 1. marts

Svētā Fotine - Gavēņa sākums Norvēģijā

Šī gada Gavēņa pirmā nedēļa man sākās ar braucienu uz Eiropas Garīgo vadītāju (Spiritual Directors in Europe) ikgadējo konferenci, kas šogad notika Norvēģijā, trīs stundu brauciena attālumā no Oslo - Lia Gård rekolekciju mājā. Šogad piedalījās pārstāvji no 16 valstīm, kopumā ap 60 dalībnieki.
Ik gadu konferences dienas kārtībā ir paredzēts arī laiks, lai noklustu, norimtu un ieklausītos Dievā. Tā kā šī gada garīgā tēma bija ūdens kā dvēseles veldze, tad klusēšanas laikā bija iespēja dziļāk ļauties dažādiem Svēto rakstu fragmentiem, kuros ūdenim ir dziļa un simboliska nozīme.

Te minēšu divus fragmentus, kuri sakrita ar Gavēņa pirmās nedēļas rekolekciju programmu, ko Gavēņa laikā piedāvā KRISTĪGĀS DZĪVES INSTITŪTS.

Viens no tiem no Jeremija grāmatas par podnieku (Jer 18, 1-6).
Uz galda bija veidojamais materiāls – no miltiem, ūdens un sāls. Laikam arī nedaudz eļļas, kas palika uz rokām, ilgāk strādājot ar šo materiālu. Es diezgan ilgi to mīcīju savās rokās. Izveidoju trauku, bet ... nebiju īsti apmierināta. Un atkal ķēros to mīcīt un veidot no jauna.
 „Un, kad trauks, kuru viņš savām rokām darināja no māliem, izjuka, viņš atkal taisīja otru citu trauku, kā viņam to patika darināt.
Lai arī cik reizes es to pārveidoju, nejutos apmierināta un nožēloju, jo šķita, ka pirmais veidojums ir bijis vislabākais. Vai es varu te tā sēdēt un veidot bezgalīgi? Vai pienāks tāds brīdis, kad varēšu teikt – tas ir labs, tas ir izdevies, tas ir lielisks. Vai es pazīstu šo materiālu tik labi, lai no tā spētu izveidot to, ko vēlos, jo šķita – jo ilgāk mīcu, jo tas kļūst siltāks, mīkstāks un grūtāk spēj noturēt savu formu. Vai šis process atspoguļo kaut ko no mana perfekcionisma un no manas pacietības?
Ar šo fragmentu es pavadīju diezgan daudz laika. Izveidoto trauku novietoju uz paplātes, lai žūst un devos projām. Pēc dažām dienām to aplūkojot, ieraudzīju, ka kāds bija uzlicis no vienas puses virsū savu veidojumu un mans trauks bija nedaudz deformējos. Tas nebija vēl sacietējis, un to būtu varējusi ņemt rokās un atkal veidot.
Vai tā nerīkojas arī Dievs, kad pamana, ka viņa sākotnējais veidojums ir mainījis sākotnējo formu un vairs nevar kalpot saturam, kam tas ir bijis iecerēts? Kas ir tas, kas manā dzīvē, spēj mani deformēt? Cik smags ir šis smagums? Vai tā nav svētība, ka materiāls joprojām ir veidojams? Pēc māla trauka apdedzināšanas  - tā būs jauna dzīve, cita pieredze.

Otrs fragments – samariete,  sieviete pie akas (Jņ 4, 5-26).
Šim fragmentam ir dziļa nozīme Lia Gård rekolekciju mājas vēsturē. Lia Gård ir sena zemnieku saimniecība, kura par rekolekciju māju kompleksu ir tapusi ilgu gadu laikā, sākot ar 1975./76.gadu, kad tās īpašnieki un saimnieki Ingeborga un Sigmunds sākuši te dzīvot. Rekolekciju māju komplekss aug pamazām.
Kad būvējuši ceļu uz vienu no kapelām, tas visu laiku bijis ļoti mitrs. Un tas – 500 m augstumā kalnainā apvidū! Ceļa malā bijis liels akmens, ko ceļa būvētājs Bjorns nolēmis novelt malā. Kad smagā tehnika izcēlusi akmeni, tad zem tā atklājies avots. Tas izskaidrojis, kāpēc ceļš līdz šim bijis mitrs. Avotu ielikuši grodos un nosaukuši par Bjorna aku. Viena aka jau viņiem ir bijusi, kas bija nosaukta vietējā bīskapa vārdā. Bjorns nav baznīcā gājējs. Kad jaunā kapela tika iesvētīta, tad Bjorns, ģērbies džinsos un kovboja cepurē, stāvējis aiz garīdznieka un bijis aizkustināts, ka akai dots viņa vārds. 

Šis notikums daudz ko māca. Tie, kas palīdz aizvākt akmeņus, ir tie, kas sagādā kaut ko negaidītu. Tur arī tagad burbuļo ūdens. Dievs ir gatavs izdarīt to, kas nepieciešams. Ja būtu kāda Baznīcas institūcija, padome, tad tā visdrīzāk nebūtu izvēlējusies viņus šim darbam. Latvijā – vēl jo vairāk. Dievam ar mums pietiek, ja mēs dodam Dievam to, kas mēs esam un kādi mēs esam. Dievam ar to pietiek. To, kas ir neiespējams, to izdara Dievs pats. Tas, ko mēs varam darīt – dot Dievam vietu, ielaist Dievu savā sirdī, kā to izdarīja samariete pie akas, un tad notiek brīnums.  

Kapela ir nosaukta Svētās Fotines vārdā. Kā izrādās, grieķu katoļu tradīcijā Photine (no vārda φως - gaisma) sauc samariešu sievieti pie akas, kas sarunājas ar Jēzu. Svētbilžu mākslinieks ir Ossama Msleh no Damaskas Sīrijā. Tā laikā no 2004. Līdz 2010.gadam ir tapusi šī nelielā, tikai 12 kv.m. lielā kapela un aka pie tās.