Tiek nodzēstas gaismas, sāk skanēt filmai raksturīgā melodija un uz ekrāna parādās filmas nosaukums - Vēstules tēvam Jākobam.
Ja man kāds jautā, par ko ir šī filma, arī man ir grūti atrast vārdus, jo sirdī ir palikusi īpaša piepildītas klātbūtnes sajūta. Tā ir katram pašam jāpiedzīvo un to nevar kādam citam atstāstīt. Tāpat kā labs vīns - katram pašam ir jānobauda. Tā arī filma - tā ir daudzslāņaina un nepadodas virspusējai interpretācijai. Tai ir pēcgarša, kas saglabājas ilgi. Sarunas par filmu pēc tās noskatīšanās bija savā ziņā pat pārsteidzošas. Man bija grūti runāt un bija vēlēšanās paklusēt. Kolēģim no Toskānas Itālijā šī filma bija smalka humora caurstrāvota. Klausījos viņā un sāku pieņemt arī šādu iespējamu skatījumu. Kāpēc gan nē?
Tas, kas ļaujas stāstījumam, ir filmas priekšvēsture, kas savā ziņā atgādina pasaku par Pelnrušķīti.
Sākotnējo filmas scenāriju ir uzrakstījusi kāda Turku Mākslas akadēmijas kinematogrāfijas nodaļas studente - Jāna Makonena (Jaana Makkonen) kā savu diplomdarbu, kurš turpmāk varēja iegult skolas bibliotēkas arhīvā. Makonenas pasniedzējs iedrošināja Jānu nosūtīt šo scenāriju Klausam Haro (Klaus Härö; dzimis 1971). Viņa to diezgan negribīgi izdarīja.
Papīru kaudzīte, uz kuras bija uzrakstīts Makonenas vārds, visdrīzāk būtu palikusi nelasīta, ja vien režisors viņas scenāriju nebūtu saņēmis laikā, kad slimoja ar gripu. Viņš to izlasījis, zvanījis Makonenai un aizsmakušā balsī un ar iesnām jautājis, kāpēc viņa neesot pievienojusi vēstuli. Jāna šo zvanu esot uztvērusi kā studiju biedru joku. Vēl pārsteidzošāk bijis, kad režisors uzzinājis, ka 43 gadus vecā Jāna ir iesācēja. Lai arī filma ir guvusi plašus panākumus, Jāna Makonena tomēr nav vēlējusies kļūt par publisku personu.
Filma "Vēstules tēvam Jākobam", kā par to izsakās režisors Haro, uzdod eksistenciālus jautājumus - no kurienes cilvēks gūst cerību, kad viņš nevar sevi apliecināt pasaulē ar saviem darbiem un būt noderīgs citiem cilvēkiem un būt par prieku viņiem? Kas ir cilvēks un kāda ir cilvēka vērtība?
Lai lūgtu palīdzību ir nepieciešams pazemoties un atklāt otram savu vājumu. To pašu var teikt arī par lūgšanu. Pats režisors ne vienreiz vien savos darbos ievij kādus Bībeles motīvus. Klauss Haro saka, ka vienmēr pastāv briesmas, ka kāds izmantos Bībeli kā ieroci cīņā par savām personīgajām idejām, un tad tā ir vardarbība pret Bībeli. Bībeles spēks ir tās spējā uzrunāt katru ļoti individuāli.
Savā jaunībā viņš pat bija apsvēris iespēju kļūt par priesteri. Viņš saka: "Es jutu, ka es tik daudz esmu guvis no ticības, ka tagad vēlējos tai ar kaut ko atmaksāt."
Filmu draugiem un interesentiem rādīsim sestdien, 17. aprīlī, kas notiks rekolekciju dienas - Atmodini savu dvēseli! - noslēgumā.
Saistīti ieraksti:
Uzkāpt kalnā un lūgties
Atmodini savu dvēseli! Viņš patiesi IR augšāmcēlies!
Komentāri
Ierakstīt komentāru