Nikoss Kazandzakis (1883-1957) – grieķu rakstnieks, atstāsta kādu gadījumu no savas dzīves, kad viņš, būdams vēl pavisam jauns, Atosa kalnā saticis kādu pavecāku mūku. Viņš, ziņkāres dzīts, pajautājis mūkam: „Vai tu joprojām cīnies ar velnu?”
„Nē,” mūks atbildējis: „Es agrāk mēdzu cīnīties ar velnu, kad biju jaunāks, bet tagad es esmu kļuvis vecāks, esmu noguris, un velns arī ir kļuvis vecāks un noguris cīnoties ar mani.”
„Vai! Tad jau gan tev tagad ir pavisam viegla dzīve, nekādu lielo cīņu.”
„Ak, nē!” iesaucies mūks: „Tagad ir vēl smagāk. Tagad es cīnos ar Dievu!”
„Tu cīnies ar Dievu?” diezgan izbrīnīts pārjautājis Kazandzakis: „Un tu ceri uzvarēt?”
„Nē,” atbildējis vecais mūks: „Es cīnos ar Dievu un ceru zaudēt!”
Šo pastāstu atcerējos lasot šīs svētdienas Evaņģēlija stāstu par tēvu un diviem dēliem (Lk 15, 1-32). Šīs svētdienas evaņģēlija fragments vēsta par tēvu un diviem dēliem. Jaunākais dēls ir saņēmis savu mantas daļu, kas viņam pienākas, aizceļojis uz citām zemēm, tur to notērējis. Kad tur sācies bads un viņš sācis ciest trūkumu, tad nolēmis atgriezties pie tēva. Tēvs apdāvina un sarīko ballīti. Tajā laikā vecākais dēls strādā tīrumā un neko nezina par ballīti, kas sarīkota mājās. Uzzinājis par to viņš ir dusmīgs uz tēvu. Cilvēciski ir saprotama vecākā dēla reakcija. Viņš taču ir daudzus gadus kalpojis tēvam, vienmēr ir bijis paklausīgs, bet nekad tēvs nav iedevis pat kazlēnu, lai viņš varētu papriecāties ar saviem draugiem. Bet tagad, kad atgriezies jaunākais brālis, kas savu mantas daļu ir izšķērdējis, tad tēvs liek sarīkot grandiozu ballīti, nokauj pat teļu, apģērbj viņu vislabākajās drēbēs, uzvelk pirkstā gredzenu un kājās sandales. Patiešām, vai tad tas nav netaisnīgi?!
Divi dēli, jaunākais un vecākais - katram ir jāizcīna sava cīņa. Jaunākajam dēlam, kas jaunībā ir aizceļojis un ļāvies pasaulīgiem kārdinājumiem, ir jācīnās ar velnu, bet vecākajam dēlam, kas droši vien ir mūža otrajā pusē un ir ļāvies rūgtumam sirdī, tagad ir jāizcīna cīņa ar Dievu. Tās ir divas dažādas cīņas - jaunībā mēs cīnāmies ar velnu, bet mūža otrajā pusē - ar Dievu.
Lai nu izdodas arī mums – šajā cīņā ar Dievu – zaudēt!
Šo pastāstu atcerējos lasot šīs svētdienas Evaņģēlija stāstu par tēvu un diviem dēliem (Lk 15, 1-32). Šīs svētdienas evaņģēlija fragments vēsta par tēvu un diviem dēliem. Jaunākais dēls ir saņēmis savu mantas daļu, kas viņam pienākas, aizceļojis uz citām zemēm, tur to notērējis. Kad tur sācies bads un viņš sācis ciest trūkumu, tad nolēmis atgriezties pie tēva. Tēvs apdāvina un sarīko ballīti. Tajā laikā vecākais dēls strādā tīrumā un neko nezina par ballīti, kas sarīkota mājās. Uzzinājis par to viņš ir dusmīgs uz tēvu. Cilvēciski ir saprotama vecākā dēla reakcija. Viņš taču ir daudzus gadus kalpojis tēvam, vienmēr ir bijis paklausīgs, bet nekad tēvs nav iedevis pat kazlēnu, lai viņš varētu papriecāties ar saviem draugiem. Bet tagad, kad atgriezies jaunākais brālis, kas savu mantas daļu ir izšķērdējis, tad tēvs liek sarīkot grandiozu ballīti, nokauj pat teļu, apģērbj viņu vislabākajās drēbēs, uzvelk pirkstā gredzenu un kājās sandales. Patiešām, vai tad tas nav netaisnīgi?!
Divi dēli, jaunākais un vecākais - katram ir jāizcīna sava cīņa. Jaunākajam dēlam, kas jaunībā ir aizceļojis un ļāvies pasaulīgiem kārdinājumiem, ir jācīnās ar velnu, bet vecākajam dēlam, kas droši vien ir mūža otrajā pusē un ir ļāvies rūgtumam sirdī, tagad ir jāizcīna cīņa ar Dievu. Tās ir divas dažādas cīņas - jaunībā mēs cīnāmies ar velnu, bet mūža otrajā pusē - ar Dievu.
Lai nu izdodas arī mums – šajā cīņā ar Dievu – zaudēt!
Attēls: griestu velvju gleznojums no Ev.lut. Marijas baznīcas Turku, Somijā
Komentāri
Ierakstīt komentāru