sestdiena, 2009. gada 14. novembris

Viņpus pašnāvības — mūsu salauzto siržu uzticēšana Dievam

Pegija Bernekere. Viņpus pašnāvības - mūsu salauzto siržu uzticēšana Dievam

Sešas nedēļas pēc tam, kad mans vienīgais bērns negaidīti aizgāja bojā kā pusaudžu pašnāvības upuris, es aizsūtīju e-pastu savam draugam: „Es Gavēnī ēdu šokolādi. Tas ir pirmais, kas man jādara. Es nolēmu, ka esmu pietiekoši daudz cietusi un man nav nekas vairāk jāuzņemas vai no kaut kā jāatsakās. Es domāju, ka mana dēla nenodzīvotā dzīve man šobrīd ir bijis pietiekošs pārbaudījums.” 

Džastins nomira otrdienā, iespējams ap pusdienas laiku. Neviens nezina konkrētu laiku — viņš bija pārnācis no skolas, jo viņam bija gripa, vismaz mums tā likās.

Pirmdienas vakarā pirms iešanas uz vakara nodarbībām, stāvot pie virtuves galda, es atvēru pasta sūtījumu. Pāris pēdu tālāk Džastins ēda vistas nūdeļu zupu. Negaidītajā sūtījumā bija grāmatas „Cāļa zupa kristieša dvēselei – 2” signāleksemplārs, kurā bija iekļauts mans stāsts – „Kādas mātes sapnis”, kā kļūt par audžumāti — par Džastina māti.


Es pēkšņi jautāju Džastinam, vai viņš gribētu, lai es izlasu viņam savu stāstu. Viņš piekrītoši pamāja ar galvu un plati pasmaidīja. Dažu lappušu izlasīšana prasīja vairāk laika nekā biju domājusi, bet viņa sešpadsmitgadnieka zilās acis lasot mūsu stāstu kļuva spožākas un spožākas: mans sapnis būt par māti un viņa sapnis par ģimeni uz visiem laikiem. Mūsu starpā uzplauka acīmredzama mīlestība. Es nezināju, ka šī būs pēdējā saruna ar manu dēlu.

Ja man būtu kaut mazākā nojausma par viņa patieso veselības stāvokli, nākamajā rītā es nebūtu viņu atstājusi vienu. Bet es nezināju. Viņš vienkārši pateica, ka vēl aizvien nejūtas labi un grib gulēt. Es nolēmu doties savā iknedēļas braucienā uz biroju Denverā, Kolorado — kas bija tikai stundas attālumā. Kad pēcpusdienā zvanīju uz mājām, uz zvanu neviens neatbildēja. Nespēdama atbrīvoties no sajūtas, ka kaut kas nav labi, zvanīju savam vīram Džimam, lai brauc uz mājām un pārliecinās par Džastina veselību.

Paņem savu krustu

Pēc pusstundas, kad es gāju pa Rietumu 32. avēniju Denveras centra virzienā, iezvanījās mans telefons. Ātri atbildot, es uzmanīgi ieklausījos sava vīra balsī, kas izteica tikai piecus vārdus: „Džastins ir atņēmis sev dzīvību.”

Es paklupu pret ietvi, pie sevis murminot: „Nē, nē, nē.” Man vajadzēja apstādināt laiku. Jautājumi viens pēc otra mācās virsū: Kāpēc? Kā? Ja nu...? Ja vienīgi...? Pēkšņi es apstājos. Kaut kur man no dziļumiem uzpeldēja jautājums: Ko es darīšu, lai tiktu ar to galā?

Es negribēju, nebūtu to izvēlējusies, bet no kādas tālas vietas, es zināju, ka man būs jāizdara izvēle. Sasodīts trieciens pārpludināja manas vēnas, padarot mani nejūtīgu  izprast tās šausmas, kas sāka atklāties. Es savā dzīvē jau biju piedzīvojusi Dieva pārveidojošo žēlastību sarežģītās situācijās, un zināju, ka šī nebūs izņēmums.

„Esi drosmīgs!”
(Jesja 41, 6b)


Džastina bērēs es atteicos tērpties melnā. Tērpusies baltā kostīmā, ap kaklu apsējusi šalli karaliski zilā krāsā, krāsā, kādā bija mana dēlā Džastina acis, es tīši izvēlējos nepakļauties tumsībai, mulsumam un bēdām, kuras mēs piedzīvojām. Es lūdzu Dievu mūs dziedināt un mierināt — sūtīt mums Svēto Garu. Tajā dienā kopā bija deviņi simti cilvēku, nesot liecību ticībai un cerībai. Ikvienam sāpēja sirds. Mēs bijām viens otram vajadzīgi. Un mums bija vajadzīgs Dievs, kas palīdzētu mums sadzīvot ar neizprotamo noslēpumu — pašnāvību. Mums vajadzēja Dievu, kurš ne tikai caur ciešanām veido labo vēsti. Mums bija vajadzīgs Dievs, kurš ir labā vēsts.

„Un pār to klāsies un to sargās tā Kunga Gars, gudrības un saprāta Gars” (Jesaja 11, 2a)

Es atradu Rona Rolheizera, OMI, mierinājuma vārdus: „.. tā ir slimība, kaut kas līdzīgs tam vairumam gadījumu, kad cilvēks tiek paņemts no dzīves pret viņa gribu, emocionālais ekvivalents vēzim, triekai, sirdstriekai... mums nevajadzētu pārlieku raizēties par to, kā Dievs sagaidīs pašnāvības upuri tajā saulē... Vairums pašnāvības upuru pamostoties tur, redzēs Kristu, kas stāvēs viņu slēgtajās durvīs, viņu sirds haosā, dvešot mieru un maigi sakot: „Miers lai ar tevi!”” (Our Misunderstanding About Suicide, 2001-07-22).

Mūks Džims Van Vursts, OFM, piedāvā gudru padomu: “Mums jābūt ļoti uzmanīgiem izdarot secinājumus par pašnāvību. Daudzi saka – tāpēc, ka pašnāvība ir nāvīgs grēks, pašnāvības upuri vienmēr nonāks ellē. (..) Tikai Dievs zina cilvēka pēdējo attieksmi. (..) Runāt par grēku un pazudināšanu ir nekristīgi un neiejūtīgi pret sērojošo ģimeni un tuvākajiem” (Friar Jack’s E-spirations, 16-01-2007).

Mana pieredze, kurai pašnāvībā bojā gājis tuvs cilvēks, mani ir mācījusi: 
·        Pašnāvība pirmkārt un galvenokārt ir medicīniskas nevis morālas izcelsmes.
·        Neviens, kurš ir mentāli vesels, nejoko par pašnāvību. Ikviens, kas runā par pašnāvību ir jāuztver nopietni. Jāmeklē profesionāla palīdzība.
·        Pašnāvība var līdzi nest kauna nastu un neredzamas sociālu kauna traipu.
·        Var iestāties ticības krīze, kad mēs mēģinām atbildēt uz jautājumu, kā Dievs pieļauj, ka kāds mirst pašnāvībā. Dievs neiejaucas mūsu brīvajā gribā, neuzliek mums tīšas ciešanas vai sodu.
·        Dievs piedod, tāpēc par mūsu garīgo jautājumu kļūst - Vai mēs varam piedot?
·        Par pašnāvībā mirušo izvēlies atcerēties priecīgas un plašas atmiņas. Ļauj, lai šis atmiņu tēls pārklāj to, ko tu iespējams esi redzējis, dzirdējis vai iedomājies!
·        Izpēti internetā pieejamos materiālus par pašnāvības faktiem, tās novēršanas iespējām un līdzekļiem. Dalies uzkrātajās zināšanās ar citiem.

„Caur viņa brūcēm jūs esat dziedināti” (1. Pētera 2, 24)

Kopš Džastina nāves 2006. gadā, pašnāvība ir ietekmējusi piecus manus tuvos draugus. Dučiem cilvēku turpina savos stāstos dalīties ar mani. Vai ir pagājušas dienas, desmitgades, kopš pašnāvības, šie stāsti atklāj neatrisinātas bēdas, nožēlu, kaunu, vainu, mulsumu, negodu, mulsumu, dusmas, noliegumu, pieņemšanu, piedošanu, sapratni un dziedināšanu. Mana ticības atbilde — mūsu atbilde — ir pavisam vienkārša. Esiet viens otram klātesoši, piedāvājiet līdzjūtību, ieklausieties un esiet pamanāmi. Tad mūsu dzīves kļūst kā dziedinošs balzāms, kad mēs sevi uzticam Dievam un lūdzamies psalmu vārdiem: „Vai Dievs ir aizmirsis žēlīgs būt? Vai dusmās ir aizslēdzis Savu žēlsirdību?”” (Psalms 77, 10)

Atļauju publicēt rakstu „Viņpus pašnāvības — mūsu salauzto siržu uzticēšana Dievam,” ko sarakstījusi Pegija Bernekere, devis Sinsinati arhidiacēzes ģenerālvikārs Jozefs R. Bizners, 6-19-2009.
           
Pegija Bernekere ir garīgā pavadītāja, rekolekciju vadītāja un „Tavs garīgais dārzs: Lolojot Dieva klātbūtni”, ”Dievs: jebkurā laikā, jebkurā vietā” u.c. darbu autore. Par autori vairāk var uzzināt:  www.PeggeBernecker.com


Raksts sagatavots Tulkošanas projekta ietvaros.  

Tulkoja: Līga Brāzma
Rediģēja: MZC

Mūsu nepareizie priekšstati par pašnāvību

Rons Rolheizers. Mūsu nepareizie priekšstati par pašnāvību  
 
Margareta Atvuda (Margaret Atwood) reiz sacīja, ka reizēm lietas ir jāpasaka un jāpasaka, un jāpasaka, līdz par tām vairs nav jārunā. Katru gadu es rakstīju rakstus par pašnāvību, jo par to ir pārāk daudz aplamu priekšstatu, ka ir lietas, kas jāatgādina atkal un atkal.

Es nemēģināšu būt oriģināls, bet vienkārši vēlreiz noformulēšu cik vien skaidri iespējams, ko vajag pateikt vēlreiz no sākuma. 

Kuri tad ir šie nepareizie priekšstati par pašnāvību, par kuriem būtu jārunā?

Pirmkārt, pašnāvība ir izmisuma solis. Pārāk daudzi joprojām uzskata, ka pašnāvība ir beidzamais izmisuma solis — nosodāms un nepiedodams. Kādam izdarot pašnāvību, daudzi atsaucas uz Jūdu Iskariotu — ka labāk ir nebūt dzimušam. Vēl nesen pašnāvības upurus pat neapglabāja baznīcu kapsētās.

Vairumā gadījumu, tieksme uz pašnāvību ir slimība. Mums visiem ir ķermenis un dvēsele. Kā viens tā otrs var kļūt slims. Mēs varam mirt no vēža, augsta asinsspiediena, sirdstriekas, aneirisma. Tās visas ir fiziskās slimības. Bet tāpat arī cieš mūsu dvēsele. Arī sirdī var iemesties ļaundabīgs audzējs, aneirisma [asinsvadu sieniņu vājums – red.]. Tās ir fiziskās slimības. Bet ir arī sirds ļaundabīgums un aneirisma, nāvējošas rētas, no kurām dvēsele nespēj atgūties. Pašnāvība, tāpat, kā jebkura cita nāvējoša slimība, cilvēku no dzīves paņem pret viņa gribu. Nāve nav brīva izvēle, bet gan slimība, kas ir tālu no brīvās gribas. Lielākoties gadījumu, pašnāvība ir bezcerīgs mēģinājums, kā pārtraukt nebeidzamas ciešanas. Tas ir tāpat kā ar cilvēku, kurš izlec pa logu, jo deg viņa drēbes. Tā ir traģēdija, nevis izmisuma solis.

Saprotot šo patiesību, mums ir jāatmet uzskats, ka pašnāvība atņem cilvēkam Dieva žēlastību. Dieva žēlastība ir līdzvērtīga pat pašnāvībai. Pēc augšāmcelšanās mēs redzam Kristu, kurš iet cauri slēgtām durvīm un dāvā piedošanu, mīlestību un mieru tām sirdīm, kuras baiļu un sāpju dēļ pašas nespēj atvērties. Dieva žēlastība un miers iet cauri sienām, mēs to nespējam. Un šaipus debesīm, kā mēs zinām, dažreiz visa mīlestība, palīdzībā izstieptās rokas un profesionālā palīdzība pasaulē vairs nespēj aizsniegt aiz bailēm un sāpēm paralizēto sirdi.

Dievs var palīdzēt tad, kad mēs to vairs nevaram. Dieva mīlestība var nolaisties pat ellē (kā mēs to sludinām savā ticības apliecībā) un dvest mieru un iekšēji samierināt ievainojumu, dusmas un bailes. Dieva rokas ir daudz maigākas par mūsējām, Dieva līdzjūtība ir plašāka par mūsējo un Dieva izpratne bezgalīgi pārspēj mūsējo. Mums mīļais, bet ievainotais cilvēks, kas krīt par upuri pašnāvībai, Dieva rokās ir pilnīgā drošībā, neatkarīgi no spriedumiem, kas izriet no mūsu ierobežotajām zināšanām. Aizslēgtas durvis Dievu neaizkavēs.

Pašnāvība daudzos gadījumos ir slimība un kad tās upuri pamostas otrajā pusē, viņus sagaida maigais Kristus, kurš saka: „Miers ar jums!” Kā redzams no Evaņģēlijiem, Dievs var iet cauri slēgtām durvīm, dvest mieru vietās, kuras mums nav pieejamas, un rakstīt taisni pat ar vislīkākajām līnijām.

Vēl viena nepareiza izpratne par pašnāvību, kas pati par sevi jau visu pasaka otrreizējos minējumos: ja vien es būtu darījis vairāk! Ja vien es būtu bijis uzmanīgāks, nekas tāds nebūtu noticis.

Ļoti retos gadījumos tas tā būtu. Visbiežāk mēs nemaz nevarējām būt klāt, kad mums tuvais cilvēks nomira, tā paša iemesla dēļ, ka šī persona negribēja, lai mēs tur atrastos. Viņš vai viņa laiku un vietu izvēlējās precīzi, ņemot vērā, kad mēs tur neesam. Pašnāvība ir slimība, kas savu upuri izvēlas ļoti rūpīgi tādā veidā, lai izslēgtu apkārtējo klātbūtni un viņu uzmanību. Tāda ir šīs slimības anatomija.

Protams, tas nevar būt attaisnojums neiejūtībai pret mums apkārtējiem, kas cieš no depresijas. Taču tā ir veselīga kontrole, lai neļautos viltus vainas sajūtai un nemiera pilniem otrreizējiem minējumiem. Daudzi no mums ir stāvējuši blakus mirstoša cilvēka gultai, un izjutuši bezcerību un vilšanos, jo neko nav varējuši darīt, lai pasargātu mīļoto no nāves. Cilvēks nomira neatkarīgi no mūsu uzmanības, lūgšanām un pūlēm palīdzēt. Tāpat ir arī ar tiem, kas mirst pašnāvībā. Mūsu mīlestība, uzmanība un klātbūtne nevarētu apturēt viņus nomirt, lai arī cik liela būtu mūsu vēlēšanās un pūliņi.

Kristieša atbildei uz pašnāvību nav jābūt šausmām, bailēm par personas mūžīgo pestīšanu un nemierīga sevis izmeklēšana par to, ko esam vai neesam darījuši. Tieši pretēji — pašnāvība ir briesmīgs veids kā mirt, bet mums jāsaprot, ka tā ir slimība un jāpārtrauc raizēties par upura mūžīgo pestīšanu un mūsu pārāk ne tuvu ne perfekto attieksmi pret viņa vai viņas slimību.

Dievs visu atpestī, un beigās viss būs labi, pat viņpus pašnāvībai.


Raksts sagatavots Tulkošanas projekta ietvaros.  
Tulkoja: Līga Brāzma
Rediģēja: MZC

piektdiena, 2009. gada 13. novembris

Tulkošanas projekts


Šis projekts ir sācies 2009. gada oktobrī kā brīvprātīga iniciatīva. To motivēja tas, ka nereti sabiedrībā, īpaši kristīgā vidē, ir izplatīti uzskati, kas ir novecojuši, aizspriedumaini vai balstīti stereotipos, bez tuvākas parādības izpētes un iepazīšanas.
Bieži vien par daudziem jautājumiem ir pieejami labi materiāli svešvalodās. Diemžēl ne visi ir apguvuši svešvalodas pietiekošā līmenī, lai varētu iepazīties ar šādiem materiāliem. Tāpēc vairāki cilvēki ir brīvprātīgā kārtā iztulkojuši un nopublicējuši šādus materiālus.
Šeit būs atrodami raksti,
pirmkārt, kā būt un palikt kristietim, kad kādi dzīves satricinājumi (piemēram, tuva cilvēka pašnāvība, nāve vai lielas bēdas) nospiež sirdi, bet dažādi sabiedrībā valdoši aizspriedumi šo situāciju padara vēl grūtāku;
otrkārt, kuru mērķis ir padziļināt izpratni par kādu jautājumu vai sniegt ieskatu jaunākajās reliģiskās un teoloģiskās domas atziņās.
Tā kā šis projekts tiek īstenots brīvprātīgi un no saviem tiešajiem darba pienākumiem brīvajā laikā, tad iespējams, ka tekstu sagatavošanā ir jāiegulda vēl laiks, lai tie latviešu lasītājam būtu vēl kvalitatīvāki.
Varbūt arī jūs vēlaties iesaistīties vai arī citādi atbalstīt šo projektu?
Ļoti priecāsimies gan par ieteikumiem, kā uzlabot šo lapu, un tēmām, kuras būtu te iekļaujamas, gan par iesaistīšanos projektā ar savām prasmēm (tulkošana, rediģēšana, datorprasmes u.c.).
Šo materiālu drīkst tālāk izmantot mācību nolūkā obligāti minot atsauksmi.

Anam Ċara



Cilvēka sirds nekad nav līdz galam un pilnīgi piedzimusi. Mīlestība ir tā, kurā un caur kuru mēs turpinām radoši dzimt.

Anam ċara nozīmē dvēseles draugs.
Gēlu valodā anam ir dvēsele, bet ċara ir vārds, kas apzīmē draugu.
Anam ċara
- tas ir cilvēks, kuram vari atklāt savu dvēseli, savas dzīves dziļākās un slēptākās lietas. Ja tev ir anam ċara, tad tava draudzība ir ārpus jebkuriem priekšrakstiem un nosacījumiem.

 Anam ċara ļauj justies pieņemtam un saprastam.