trešdiena, 2010. gada 24. marts

Dievam patīk pasaule ...


Vakar biju aizgājusi uz Māra Subača izstādi. Kopiespaids palika pacilājošs, izejot no tās jutu sevī vairāk enerģijas, nekā man bija, kad tur iegāju. Tā ir viena no pazīmēm, kas liecina par Dieva klātbūtni, jo tikai tā var mums dot spēku, kas mūs ceļ un atjauno.

Hmm, kur tad tur bija Dievs? Vai zīmējumos? Jāsaka - gan jā, gan nē. Bet tā taču ir tikai pabalta lapa vai lielformāta kartona gabals, uz kura ir uzvilktas dažas līnijas, reizēm arī kāds teksts. Vai tad tas ir Dievs?

Līdz šim Māra zīmējumus vairāk uztvēru kā viņa stilā ieturētas ilustrācijas Jura Rubeņa grāmatām. Uzpeld atmiņas, ka Māris pirms daudziem gadiem bija uzzīmējis trāpīgu Jauniešu dienu logo (Paaudze, kas meklē Dievu, ja nekļūdos, tad 2001.gadā), reiz katedrālē tirgoja arī dažas kartiņas ar viņa zīmējumiem. Tagad biju nokļuvusi viņa pasaulē, viņa dialogā ar Dievu, viņa attiecībās ar Dievu. Sajūta, it kā zīmējums man pavērtu iespēju stāvēt starp viņu un Dievu un ļautu man dzirdēt viņu dialogu, redzēt ķermeņa kustības, mīmiku, sajust zemes un debesu smaržu un gaisā esošās vibrācijas. Zīmējums kā zīme šai mijiedarbībai, šīm viņa, cilvēka, attiecībām ar Dievu šajā pasaulē. Un tad sākas mana mijiedarbība ar Dievu šajos zīmējumos. Māris man to ļauj. Es nejūtu, ka viņš būtu piesavinājies Dievu tikai sev, viņš neuzspiež savu Dievu (Dieva izpratni) man. Viņa Dievs nav piejaucēts, bet brīvs, ar veselīgu humora izjūtu un ļoti, ļoti ieinteresēts pasaulē un arī manī. Es jūtos pieņemta un brīva būt tāda, kāda esmu. Man nav jāpielabinās, jāizpelnās uzmanība, es varu būt. Vienkārši būt. Es esmu. Tas ir spēks, kas audzē manī Garu, to iedveš katrā mana ķemeņa šūnā.
   
Šīs attiecības ar to, ko mēs, cilvēki, saucam par Dievu, es sajūtu kā nospriegotas, nevis vārgulīgas. Nospriegotas, nevis saspringtas. Te nav negatīva stresa. Līdzīgi kā divu partneru dejā. Tās ir nospriegotas, bet brīvas. Ir straujāki soļi, ir pauzes, bet partneri jūt viens otru.

Kāds zīmējums vēsta: KRĪZE IR KĻŪDA MANĀ DIEVA MINĒŠANĀ... Krīze sabiedrībā, personiskā krīze. Pasmaidu. Ir cilvēki, kuru dzīvē attīstība norit caur krīzēm. Dažkārt ļoti lielām. To nereti vēroju savā garīgās līdzgaitniecības praksē. Pie tām bieži vien noved paša uzkonstruēts vai nekritiski no apkārtējās sabiedriskās vides pārņemts Dieva tēls. Tas nav noticis apzināti. Ja attiecības ar dzīvo Dievu netiek uzturētas veselīgā spriedzē, tad kādu dienu var nākties konstatēt, ka mūsu dzīves dejas partneris ir kāda nedzīva butaforija, kurai esam aplam pieķērušies. Un nav jau brīnums, ka esam nonākuši krīzē, jo butaforija mums nespēj dot Dzīvības spēku, Dzīvības Garu, Dvašu, Ruah. 
   

Mēs piederam pie sabiedrības, kas joprojām dzīvo apgaismības laikmeta ietekmē. Mēs mēģinām saprast Dievu ar prātu, bet tas nav iespējams. DIEVĀ VAJAG SKATĪTIES TIK ILGI, KAMĒR PATĪK PASAULE, NEVIS VAR VIŅU SAPRAST - tā rakstīts, tas ir daļa no kāda zīmējuma. Dievu nevar saprast - šī tēma caurvij ne vienu vien zīmējumu, daudzus no tiem, atstājot bez teksta: TEORIJAS ATDURAS PRET TUKŠUMU, DIEVAM PATĪK PASAULE ...  Dievu nevar saprast - to zina visi kristīgie (un ne tikai kristīgie!) mistiķi un cilvēki, kas pazīst Dievu lūgšanā. Viņi zina, ka DIEVA KĀRTĪBAI VAR NETRAUCĒT, NEVIS TO VAR SAPRAST.

VAR MEKLĒT LOĢIKU, PĒC KURAS SPĪD DIEVA GAISMA, UN VAR MEKLĒT LOĢIKU, PĒC KURAS NOVĪST PUĶES RUDENĪ. VIŅAS IR DAŽĀDAS
Tās ir divas dažādas loģikas. No apgaismības laikmeta mantotā prāta lomas pārspīlēšana noved pie tā, ka mēs pēc puķu vīšanas loģikas mēģinām uzminēt Dievu un Dieva Gaismu. Gaisma spīd pēc citas loģikas. Šo loģiku pazina Ābrahāms un viņa ļaudis, kas mita pie Mamres ozoliem (1. Moz. jeb Rad 18), šo loģiku pazina Jēzus, kas dažu mirkļu laikā spēja izdziedināt, atjaunot, uzcelt no mirušajiem. Šo loģiku mācos arī es. 

Šodien ir izstādes pēdējā diena. Galerija Rīgas mākslas telpā ir atvērta līdz pl. 19.00.

1 komentārs:

Kārlis teica...

Skaisti ...

Ierakstīt komentāru