Kāpēc jūs stāvat, raudzīdamies debesīs?

Kādu laiku neesmu rakstījusi Dvēseles draugā. Tas ir noticis ne jau tāpēc, ka nebūtu bijis par ko rakstīt. Gluži otrādi - notikumu un pārdomu ir bijis vairāk, nekā bija laiks novest tos līdz gatavībai publiskot. Tikmēr atziņas un pārdomas ir krājušās melnrakstos un dienasgrāmatā, un, cerams, ka ar tiem laika gaitā arī dalīšos.

Šodien, Kunga Debeskāpšanas dienā, joprojām mācos beigt sērot un ļaut iet tam, kas miris Lielajā Piektdienā (Lieldienu Noslēpums). Grūti ir ļaut iet ierastajiem un stereotipiskajiem priekšstatiem, ļaut iet kādam ieradumam, kas veidojies gadu garumā, beigt sērot par to, kas bjis pagātnē un ir jau miris.

(..) Viņš, tiem redzot, pacēlās augšup, un mākonis Viņu aizsedza to acīm. Un, kad, Viņam aizejot, tie pētījoši raudzījās uz debesīm, lūk, divi vīri baltās drēbēs nostājās viņiem blakus un sacīja: “Galilejas vīri! Kāpēc jūs stāvat, raudzīdamies debesīs? Šis Jēzus, kas no jums ir paņemts debesīs, atnāks tāpat, kā jūs Viņu redzējāt aizejam uz debesīm.” (Apd 1, 9-11).

Droši vien daudzi būs redzējuši kādā baznīcā, muzejā vai reprodukciju albumā tradicionālos attēlos, kas atspoguļo Kunga Debeskāpšanu. Tajos Kristus tiek attēlots plānējam kaut kur gaisā gleznas augšdaļā, bet gleznas lejas daļā uz viņu, uz augšu pavērstiem skatieniem, noraugās izbīnīts sekotāju bariņš. Dažreiz Kristu tur vai nes uz augšu eņģeļi, dažreiz tiek attēlots arī dziedošs eņģeļu koris, bet dažreiz gleznas augšā ir redzamas tikai Kristus basās kājas, bet pārējā ķermeņa daļa ir iedomājama tikai ārpus gleznas rāmja. Šie attēlojumi ir tradicionāli un katrs var izvēlēties kādu sev tuvāku attēlu, kas var palīdzēt atklāt šīs svētku dienas dziļāko noslēpumu.  Es varu iztēloties, kā tas varēja būt. Ne tikai divi tūkstoši gadus atpakaļ, bet arī mūsdienās tas būtu neprasti, ja kāds tiku tā vienkārši pacelts augšup. Droši vien arī es stāvētu un raudzītos debesīs, lai mākonī mēģinātu saprast, kas te notiek. Visdrīzāk, mani pārņemtu bailes par prātam neaptveramo un neizskaidrojamo, ārkārtējo un netradicionālo notikumu.

Viens no neparastākajiem ir S. Dalī darbs "Kristus debeskāpšana". Tas ir neierasts un ārkārtējs, un dažbrīd pat biedē. Es pat nevaru teikt, ka man tas patīk! Jautāju sev - kāpēc biedē? Vai tāpēc, ka nav tradicionāls, vai tāpēc, ka liek uz šo notikumu palūkoties no pavisam cita redzes leņķa? Bet varbūt tas ir pat labi, ka biedē, jo ļauj piedzīvot šī notikuma pirmreizīgumu, ļauj sajust neizpratni, apjukumu, pat bailes un neziņu. Gluži kā toreiz, kad tas notika.

Un tad, nez no kurienes divi vīri baltās drēbēs nostājas man blakus un saka:
Nebīsties! Netērē laiku, te paliekot un raugoties debesīs, bet dodies savās ikdienas gaitās! Kristus atnāca, mira un augšāmcēlās ne jau tādēļ, lai Tu par to brīnītos, bet lai dzīvotu tev doto dzīvi. Lai dzīvotu to vēl pilnīgāk.

Vēl ir desmit dienas, lai pierastu pie jaunās dzīves, pie dzīves bez tradicionālajiem aizspriedumiem, stereotipiem. Lai sagatavotos būt atvērta neprastajam un Dieva darbībai ikdienā. Un tad jau tiks dots arī jauns Gars jaunajai dzīvei.