Neo - kristīgās tradīcijas kontekstā

Te ir turpinājums iepriekš rakstītajam ierakstam par Neo. Šoreiz par to, kāda ir šī notikuma rezonanse dažu kristiešu grupu vidū, un kā šis notikums saistās ar garīgo dzīvi.

Par Neo aizturēšanu  ziņas medijos parādījās jau trešdien, 12. maijā, dienas otrajā pusē. 13. maijā sociālajā portālā draugiem.lv jau no paša rīta parādījās viedokļi un komentāri par šo notikumu, aicinājumi piedalīties protesta akcijās. Savādi, nodomāju,  nevienā kristiešu grupā, kurā esmu, par šo notikumu nav ne vārda. Tā dažās grupās ap pus trijiem dienā ievietoju  diskusiju - Neo - ko par šo notikumu domā kristieši? ar sekojošu tekstu:
Savādi, ka kristiešu grupās par šo Latvijas sabiedrībā skaļo notikumu pagaidām nav nekādas reakcijas. Ne pret, ne par. Vienaldzība? Kristīga līdzjūtība?
Turpmākā reakcija savā ziņā bija prognozējama, bet tomēr... pārsteidza.

Grupā "Es esmu kristietis", kurā ir vairāk nekākā divi tūkstoši astoņi simti biedru, kas pārstāv dažādas konfesijas, dominējošā reakcija bija, ka šim jautājumam ar kristietību nav nekāda sakara un ka ir jārīkojas pēc burta. Piemēram: nu ar kristietību tam tik pat liels sakars kā tam, kas uzvarēja vakar hokejā; par Neo lai runā politikas kkādās domubiedru grupās; bet pēc būtības, viņš ir jāsoda pēc LV likumiem, kādi nu tie ir; Neko daudz es par neo nedomāju, es labprātāk padomāju par Dievu!; Ir doti ļoti labi norādījumi par valdību Bībelē - paklausīt valdībām un varām tiktālu, cik tās neiet pret Dievu un palikt lūgšanās par valdību, uz pārējo Dievs mūs nav aicinājis; jo mazāk ziņas skatos jo labāk.

Mani reizē pārsteidza un man bija žēl. Vairums komentāru liecināja, ka kristieši ir cilvēki, kas, no vienas puses, norobežojas savā kristiešu geto un uzskata, ka par to, kas notiek sabiedrībā, labāk ir neko nezināt. No otras puses, radās iespaids, ka kristieši Bībeli nesaprot, jo to uztver burtiski, nevis Bībeles grāmatu rašanās apstākļu un laikmeta kontekstā.  
Citās kristiešu grupās parādījās arī cita rakstura komentāri, lai arī kopēja ieinteresētība un diskusiju aktivitāte nebija augsta. Tā, pusstundu pēc diskusijas sākuma Ignaciskā garīguma grupā Stella J. raksta: 

"NEO "noziegums" ir tas, ka viņš būtībā atklāja krīzes dziļākos cēloņus -  alkatību, kuras rezultāts ir neloģiskā finanšu pārdale, galējs nesaimnieciskums, tikai savas siles pildīšana  un ekonomiskais genocīds pret lielāko iedzīvotāju daļu."
Tālāk viņa min konkrētus faktus un tos analizē. Sava komentāra noslēgumā viņa raksta:

"Jā, var jau viņam "piesiet", ka viņš tur pārkāpis šādus vai tādus, būtībā amorālus,  likumus. Bet, ja kaut viena valsts līmeņa rīkojuma vai likuma dēļ aiziet bojā  kaut viens cilvēks, kas jau notiek ar pašreizējo algu  atņemšanu mazturīgajiem un, piemēram, medicīnas pakalpojumu izmaksām, vai arī cilvēks novests izmisumā, tad jau ir notikusi pēc būtības slepkavība un ir pārkāpti  Dekaloga noteikumi...
Nav samērojami NEO "pārkapumi" ar ekonomisko genocīdu, kas notiek valsts līmenī un kura veicējus viņš atmaskoja."
Kārlis F. raksta:

"(..) Gribetos jau ljoti, lai Baznica butu pirmaa, kas shos jautajumus pacelj, nevis zhurnalisti un citi kaa Neo, kas to dara, kaa pashi maak. Baznicai ar savu ilgo tradiciju ir potencials shis problemas risinat inteligentak, pozitiivaak un produktivak."
Tas ir arī mans jautājums – kāpēc kristieši un Baznīca klusē? Kāpēc tā klusē par to, kas notiek sabiedrībā, par sociālajiem un ekonomiskajiem jautājumiem, kas bieži vien netiek risināti tautas, bet ierēdņu un valdošo aprindu interesēs? Kāpēc tā klusē arī par notikumu ar Neo, kas vairāku nedēļu garumā sniedza sabiedrībai informāciju par konkrētiem faktiem, kas parādīja atšķirību starp vārdiem un darbiem, starp deklarētajām vērtībām un faktiskajām vērtībām?

20.gs ievērojams teologs Karls Barts esot teicis, ka kristietis ir cilvēks, kam vienā rokā ir Bībele, bet otrā šīs dienas laikraksts.  Tātad, kristietis ir cilvēks, kas seko tam, kas notiek sabiedrībā un līdzdarbojas, nevis vienkārši norobežojas no tur notiekošajiem procesiem. Tomēr ikdienā nākas vērot, ka tieši kristieši ir tie, kas bieži vien pauž diezgan mietpilsoniskus uzskatus un nostāju.

Tā ir ļoti sena tradīcija, jau no Vecās Derības praviešu laikiem, kas norāda uz to, ka Dievs ir ieinteresēts tajā, kā cilvēks dzīvo sabiedrībā un pasaulē, kā tiek risināti sociālie, ekonomiskie, ekoloģiskie, politiskie jautājumi. Te gribu minēt kaut vai dažas liecības, ko teikuši Vecās Derības pravieši.
Neapspied trūcīgu algādzi un nabagu, vai nu viņš ir no taviem brāļiem, vai no taviem svešiniekiem, kas vien atrodas tavā zemē un tavos vārtos. (5 Moz 24, 14)
Nabagiem nolaupītā manta ir jūsu namos! Kā jūs uzdrošināties postīt manu tautu un nežēlīgi mīt dubļos nabagu ļaužu cilvēcisko cieņu? (Jes 3, 14-15)
 ... Viņi katru taisno pārdod par naudu un katru nabago par pāri kurpju. (Am 2, 6); arī Amosa 8, 4-8.
Bēdas tiem, kas izdod netaisnus likumus, un tiem, kas raksta smagus tiesiskus noteikumus, lai grozītu tiesu nabagiem un laupītu tiesības manas tautas cietējiem, ka atraitnes aplaupa un bāreņus posta! (Jes 10, 1-2)
Uzturiet tiesu un taisnību, izglābiet apspiesto no varmākas rokas... (Jer 22, 3)
Jūs nomācat taisnīgos, darāt pāri nevainīgajiem, ņemat kukuļu naudu un nedodat taisnību nabagiem tiesā. (Am 5, 12)
... jūs, Basanas [labi barotas] govis, kas jūs esat Samarijas kalnā un nodarāt pāri trūcīgajiem, nomācat nabagos...  nāks dienas jums, kad jūs izvilks ar makšķeri un jūsu pēcnācējus ar zvejnieku kāšiem.” (Am 4, 1-2)
Vai tie nav ekonomikas, sociālie un politikas jautājumi, par kuriem runā pravieši? Es brīnos, kādu Bībeli kristieši lasa, ja tur nav to pamanījuši? Kas traucē to saskatīt? No pasaules pārņemtais mietpilsoniskums? Domāšanas aizture, veselā saprāta trūkums? Vai kalpošana burtam (uz to ir naski arī ierēdņi un birokrāti)? Lai kas tas arī būtu, tomēr nevar noliegt, ka patiesībā garīgā dzīve ir ļoti dziļi savā būtībā saistīta ar visu cilvēka esamību un vidi, kurā viņš dzīvo kā sociāla būtne. Garīgā sfēra nav atraujama no cilvēka un izdalāma kā kaut kāds fantoms, kas planē kaut kur gaisā nepieskaroties zemei. Garīgums caurauž ikvienu mūsu izvēli un motivāciju kaut ko darīt vai nedarīt. Garīgums nav atraujams no dzīves, kuru dzīvojam sava laika sociālajos, ekonomiskajos, politiskajos apstākļos.
(noslēgums sekos)

Komentāri