Gars gavilē Dievā

Šodien Baznīcā ir Vissvētākās Jaunavas Marijas apmeklēšanas svētki. Tā ir diena, kad piemin un atceras notikumu, kad Marija cēlās un steigšus devās kalnos uz kādu pilsētu Jūdejā pie Elizabetes. Man šis notikums ir viens no tuvākajiem, pie kura bieži atgriežos savā sirdī. Šīs dienas lasījums ietver ne tikai skaisto "Augsti slavē Kungu mana dvēsele..." (Magnificat), bet arī divu sieviešu, kas piedzīvojušas Dieva ienākšanu viņu dzīvēs, tikšanos un dalīšanos.
Jaunākā sieviete Marija pirms neilga laika ir saņēmusi vēsti no eņģeļa, ka viņai piedzims bērns. Kā apstiprinājumu šai grūti noticamajai vēstij eņģelis piemin Elizabeti, kas savos cienījamos gados arī gaida piedzimstam bērnu. Marija ir tagad devusies apciemot Elizabeti, satiek viņu un tur paliek trīs mēnešus.
Kas notika šajos trīs mēnešos? Es ilgojos būt tur, būt viņu klātbūtnē, būt viņu sarunās, būt viņu ikdienas gaitās un darbos ... Un tas notiek. Ne jau katru dienu, bet ik pa laikam, kad satieku cilvēkus, ar kuriem tiekos garīgās pavadības attiecībās.
Pagājušā gada oktobrī kādā intervijā Spiritual Directors International konferences laikā Dublinā man jautāja, kā es raksturotu, kas ir garīgā pavadība. Toreiz es izmantoju šo evaņģēlija notikumu kā metaforu, lai sniegtu atbildi uz man uzdoto jautājumu. Jau vairākus gadus, vadot rekolekcijas un individuāli tiekoties, mani neatstāj sajūta, ka tas, kas notiek individuālo rekolekciju sarunu laikā ir tikšanās starp Mariju un Elizabeti. Viņas abas ir pieredzējušas ienākam Dievu savā dzīvē un tagad viena no viņām dalās savā pārsteigumā un priekā, bet otra uzklausa un, pateicoties savai pieredzei, var apstiprināt, stiprināt un apliecināt, ka tas patiešām ir Dievs, kas ir darījis lielas lietas.   
Līdzīgi es uztveru garīgās pavadības / līdzgaitniecības sarunu, kad cilvēks stāsta par Dieva darbiem viņa/ viņas dzīvē, bet es klausos un varu apstiprināt tos momentus, kad arī mans gars gavilē Dievā par to, ko Dievs darījis otra cilvēka dzīvē. Tad varu iedrošināt pieņemt šos momentus, atsaukties Dieva Gara pamudinājumiem, un lūgties. Man ir prieks, kad Dievs aplaimo mani satikt šādus cilvēkus.
Es melotu, ja teiktu, ka visas sarunas ir kā tikšanās starp Mariju un Elizabeti. Tomēr ir liels gandarījums redzēt, kad cilvēks no sarunas uz sarunu sper pa nelielam solim, lai atbildētu Dieva aicinājumam un vadībai. Reizēm gadās ne tik gludi. Bet tas jau ir cits stāsts.  
Attēlā: Marijas un Elizabetes satikšanās, 11. gs., kopija oriģinālam, kas atrodas Zadaras Arheoloģijas muzejā, Horvātijā