Ceturtdien pabeidzu rakstu par svēto Bernardu, mūku, Klervo cisterciešu klostera abatu. Bernards ir viena no izcilām kristietības personībām, kas pati mani ir uzrunājusi. Viņš nav bijis vienīgais no pagātnes kanonizētiem vai nekanonizētiem svētajiem, kam ir izdevies mani uzrunāt. Pirmais bija svētais Antons no Padujas, kas daudzus gadus ir bijis un joprojām ir viens no maniem favorītiem. Vēlāk basku zemes bruņinieks Ignācijs Lojola pavisam negaidot iekaroja manu sirdi un joprojām ir kopā ar mani manās ikdienas gaitās. Kaut kā neuzkrītoši, ar savu klusēšanu klātesoši ik pa laikam sevi liek manīt arī Sv. Jāzeps no Svētās ģimenes. Varētu domāt - nu kāda gan man varētu vēl būt bijusi interese par Bernardu, mūku, pie tam cistercieti? Nu nekāda!
Pirmo reiz Bernards mani pārsteidza, kad izlasīju, ka viņš iestājās klosterī kopā ar vēl trīsdesmit citiem vīriešiem, kurus bija pierunājis. Mātes slēpa savus dēlus un sievas piekļāvās saviem vīriem, kad redzēja tuvojamies Bernardu. Ne velti, jo viņš ar savām runas spējām un garīgo ietekmi varēja cilvēku dabūt klosterī, ja vien to uzskatīja par Dieva gribu, un pat laimīga laulība viņam nebija nekāds šķērslis. Iedziļinoties Bernarda laikmeta domāšanā un vērtībās atklājās, ka sabiedrībā dominēja uzskats, ka vienīgā pilnvērtīgā kristīgā dzīve ir dzīve klosterī. Citi varianti pilnasinīgai kristīgai dzīvei - palikt sabiedriski aktīvam, dibināt ģimeni, dzīvot ārpus klostera - šī laikmeta uzskatos praktiski netiek pieļauti. Un tā Bernards ir uz viļņa. Balstoties sava laikmeta teoloģijā un garīgajās vērtībās, viņš piesaista klosteriem lielu ļaužu skaitu. Klervo klosteris, kur abats ir pats Bernards, dibina vēl ap septiņdesmit jaunus klosterus (tie savukārt vēl citus jaunus klosterus!), lai izmitinātu tos, kas vēlas tur iestāties. Par šādiem rezultātiem Bernardu varētu apskaust pat par Latvijas reklāmas guru dēvētais Stendzenieks!
Tomēr Bernarda kampaņošanas mērogi bija daudz plašāki - visa Eiropa! Viņa spēja aizraut ļaužu sirdis tika izmantota arī Otrā krusta kara (1147-1149) organizēšanā, kad pāvests Eugēnijs III nozīmēja Bernardu par galveno krusta kara sprediķotāju un sludinātāju Tas, ka viņš bija slēgta un kontemplatīva klostera mūks un abats, neliedza viņam doties Eiropas ceļos, īpaši vācu zemēs un aicināt krusta karā. Otrais krusta karš cieta neveiksmi un daudzi par to vainoja arī Bernardu. Savukārt, Bernards šī kara neveiksmju cēloni saskatīja cilvēku grēkā - iekšējās intrigās, ķildās, nedisciplinētībā. Kad 2004. gada septembrī apmeklēju cisterciešu Mirendalas klosteri Bornholmas salā Baltijas jūras vidū, brālis Bass atzina, ka krusta karu organizēšana nav tas, ar ko lepojas cistercieši mūsdienās.
Nenoliegšu, ka ar šīm vērienīgajām aktivitātes viduslaiku Eiropā Bernardam izdevās piesaistīt manu uzmanību pat vairāk kā astoņus gadsimtus pēc savas šīs zemes dzīves. Tomēr ar to vien viņš nebūtu spējis iekarot manu sirdi. Mana sirds sāka atvērties viņam, kad sāku iepazīt viņa kristīgo misticismu. Viņa rakstu izteiksmes veidu un bagāto saturu var pielīdzināt medus saldumam. Pateicoties šim salīdzinājums viņa, Baznīcas doktora, tituls ir Doctor mellifluus (no latīņu mell-, mel medus + fluere plūst). Vai nav pārsteidzoši, ka viņš atrod vielu veseliem astoņiem sprediķiem, lai apcerētu Dziesmu dziesmas (Augstās dziesmas) pirmos vārdus -
Pārsteidzoši, ka neskatoties uz savu sabiedriski aktīvo darbību, viņš rod laiku dziļai un auglīgai kontemplatīvai praksei, lai lasītu ne tikai Svēto Rakstu grāmatā, bet arī savā "pieredzes grāmatā" (liber experientiae). Sprediķos par Dziesmu dziesmu Bernards apcer evaņģēlija notikumu, kur minēta Jēzus viesošanās pie māsām Marijas un Martas. Bernards ļoti interesanti un dziļi skaidro mielastu. Ēšana jāsaprot kā smalka metafora, kas vieno vienu būtni ar otru un ļauj būt otrā būtnē. Jēzus ēd, bet tajā pat laikā pabaro mājas saimnieces. Šis ir viens no bagātākajiem kristīgā misticisma tekstiem par Dieva un cilvēka mistisko vienotību*. Bernards raksta:
Kā ilustrāciju šim ierakstam izvēlējos attēlu, kas atspoguļo Svēto Bernardu no Klervo, dzerot pienu no Jaunavas Marijas krūts (kas balstās uz kādu leģendu par notikumu 1146. gadā). Pieļauju, ka kādu arī šis attēls var mulsināt. Zinot, ka Bernards ticis dēvēts arī par "Marijas cītaru", jo Dievmātei Marijai viņš piešķīra ļoti lielu lomu kā vidutājai, tas nav nekas neparasts. Tā ir tikai misticisma valoda, kura izmanto paradoksus, lai izteiktu ar vārdiem vai mākslas līdzekļiem to, kas nav vārdos izsakāms.
P.S. Neliels ieskats par Svēto Bernardu būs manā rakstā augustā izdevumā Mieram tuvu (arī interneta versijā).
* Mistiskās pieredzes klasisko ceļu iezīmē trīs pakāpes - šķīstīšana, apgaismība, vienotība. Te Bernards runā par trešo pakāpi. Bernards bija uzmanīgs, lai atzīmētu, ka vienotība nenozīmē identitāti vai robežu zaudēšanu ar Dievu.
Attēls. Bernards no Klervo dzer pienu no Jaunavas Marijas krūts.
Pirmo reiz Bernards mani pārsteidza, kad izlasīju, ka viņš iestājās klosterī kopā ar vēl trīsdesmit citiem vīriešiem, kurus bija pierunājis. Mātes slēpa savus dēlus un sievas piekļāvās saviem vīriem, kad redzēja tuvojamies Bernardu. Ne velti, jo viņš ar savām runas spējām un garīgo ietekmi varēja cilvēku dabūt klosterī, ja vien to uzskatīja par Dieva gribu, un pat laimīga laulība viņam nebija nekāds šķērslis. Iedziļinoties Bernarda laikmeta domāšanā un vērtībās atklājās, ka sabiedrībā dominēja uzskats, ka vienīgā pilnvērtīgā kristīgā dzīve ir dzīve klosterī. Citi varianti pilnasinīgai kristīgai dzīvei - palikt sabiedriski aktīvam, dibināt ģimeni, dzīvot ārpus klostera - šī laikmeta uzskatos praktiski netiek pieļauti. Un tā Bernards ir uz viļņa. Balstoties sava laikmeta teoloģijā un garīgajās vērtībās, viņš piesaista klosteriem lielu ļaužu skaitu. Klervo klosteris, kur abats ir pats Bernards, dibina vēl ap septiņdesmit jaunus klosterus (tie savukārt vēl citus jaunus klosterus!), lai izmitinātu tos, kas vēlas tur iestāties. Par šādiem rezultātiem Bernardu varētu apskaust pat par Latvijas reklāmas guru dēvētais Stendzenieks! Tomēr Bernarda kampaņošanas mērogi bija daudz plašāki - visa Eiropa! Viņa spēja aizraut ļaužu sirdis tika izmantota arī Otrā krusta kara (1147-1149) organizēšanā, kad pāvests Eugēnijs III nozīmēja Bernardu par galveno krusta kara sprediķotāju un sludinātāju Tas, ka viņš bija slēgta un kontemplatīva klostera mūks un abats, neliedza viņam doties Eiropas ceļos, īpaši vācu zemēs un aicināt krusta karā. Otrais krusta karš cieta neveiksmi un daudzi par to vainoja arī Bernardu. Savukārt, Bernards šī kara neveiksmju cēloni saskatīja cilvēku grēkā - iekšējās intrigās, ķildās, nedisciplinētībā. Kad 2004. gada septembrī apmeklēju cisterciešu Mirendalas klosteri Bornholmas salā Baltijas jūras vidū, brālis Bass atzina, ka krusta karu organizēšana nav tas, ar ko lepojas cistercieši mūsdienās.
Nenoliegšu, ka ar šīm vērienīgajām aktivitātes viduslaiku Eiropā Bernardam izdevās piesaistīt manu uzmanību pat vairāk kā astoņus gadsimtus pēc savas šīs zemes dzīves. Tomēr ar to vien viņš nebūtu spējis iekarot manu sirdi. Mana sirds sāka atvērties viņam, kad sāku iepazīt viņa kristīgo misticismu. Viņa rakstu izteiksmes veidu un bagāto saturu var pielīdzināt medus saldumam. Pateicoties šim salīdzinājums viņa, Baznīcas doktora, tituls ir Doctor mellifluus (no latīņu mell-, mel medus + fluere plūst). Vai nav pārsteidzoši, ka viņš atrod vielu veseliem astoņiem sprediķiem, lai apcerētu Dziesmu dziesmas (Augstās dziesmas) pirmos vārdus -
"Lai viņš skūpsta mani ar savu lūpu skūpstu,"
jo tas dod pamatu aizdomāties par citiem skūpstiem starp Līgavaini un Kristus līgavu - ko viņš saprot gan kā Baznīcu, gan kā dvēseli.
Pārsteidzoši, ka neskatoties uz savu sabiedriski aktīvo darbību, viņš rod laiku dziļai un auglīgai kontemplatīvai praksei, lai lasītu ne tikai Svēto Rakstu grāmatā, bet arī savā "pieredzes grāmatā" (liber experientiae). Sprediķos par Dziesmu dziesmu Bernards apcer evaņģēlija notikumu, kur minēta Jēzus viesošanās pie māsām Marijas un Martas. Bernards ļoti interesanti un dziļi skaidro mielastu. Ēšana jāsaprot kā smalka metafora, kas vieno vienu būtni ar otru un ļauj būt otrā būtnē. Jēzus ēd, bet tajā pat laikā pabaro mājas saimnieces. Šis ir viens no bagātākajiem kristīgā misticisma tekstiem par Dieva un cilvēka mistisko vienotību*. Bernards raksta:
"Neesiet pārsteigti - viņš ēd mūs un jo vairāk mēs tiekam ēsti, jo ciešāk mēs tiekam saistīti ar viņu. Citādi, mēs nebūtu pilnībā saistīti ar viņu. Ja es ēdu un pats netieku ēsts, tad tas izskatās, ka viņš ir manī, bet es vēl neesmu viņā; ja es tieku ēsts un pats neēdu, tad es esmu viņā, bet viņš vēl nav manī. Te nebūs pilnīgas vienotības vienam ar otru."Iespējams, ka kādu šis teksts var mulsināt, bet man šis ir viens no skaistākajiem tekstiem, kuri joprojām veldzē manu dvēseli un mudina turpināt lasīt manā pieredzes grāmatā. Tā Bernards savaldzināja mani un ienāca manā dzīvē.
Kā ilustrāciju šim ierakstam izvēlējos attēlu, kas atspoguļo Svēto Bernardu no Klervo, dzerot pienu no Jaunavas Marijas krūts (kas balstās uz kādu leģendu par notikumu 1146. gadā). Pieļauju, ka kādu arī šis attēls var mulsināt. Zinot, ka Bernards ticis dēvēts arī par "Marijas cītaru", jo Dievmātei Marijai viņš piešķīra ļoti lielu lomu kā vidutājai, tas nav nekas neparasts. Tā ir tikai misticisma valoda, kura izmanto paradoksus, lai izteiktu ar vārdiem vai mākslas līdzekļiem to, kas nav vārdos izsakāms.
P.S. Neliels ieskats par Svēto Bernardu būs manā rakstā augustā izdevumā Mieram tuvu (arī interneta versijā).
* Mistiskās pieredzes klasisko ceļu iezīmē trīs pakāpes - šķīstīšana, apgaismība, vienotība. Te Bernards runā par trešo pakāpi. Bernards bija uzmanīgs, lai atzīmētu, ka vienotība nenozīmē identitāti vai robežu zaudēšanu ar Dievu.
Attēls. Bernards no Klervo dzer pienu no Jaunavas Marijas krūts.
fantastika...
AtbildētDzēstfantastika...
AtbildētDzēst