Jau vairāku gadu garumā mani interesē pētījumi, kuros tiek atklāts tas, kā noteiktu vielu esamība vai neesamība organismā nosaka cilvēka uzvedību un dzīvi. Mani saista jautājumi: ciktāl cilvēks ar savu gara spēku var vai nevar ietekmēt savu veselību, uzvedības izpausmes, sevi un savu dzīvi un ciktāl cilvēkam viņa organismā notiekošie ķīmiskie, hormonālie, elektriskie procesi un cilvēka ģenētiskais mantojums ir jāpieņem kā lielums, kas neļaujas gara ietekmei.
Uzmeklēju savu dienasgrāmatu, ko rakstīju draugiem.lv un atradu vairākus ierakstus. 2006. gada 30. martā ieraksts - Slimība kā grēks:
“Ilustrētās Zinātnes” aprīļa numurā izlasīju, ka tā ir bijusi hormonāla slimība, kas progresējot Anglijas karali Henriju VIII ir padarījusi par despotisku paranoiķi. Rezultātā valsts iedzīvotāji gandrīz četrdesmit gadus ir turēti bailēs un šausmās, jo kādam piespriest nāves sodu ir bijusi viņam ikdienišķa prakse.Šis raksts bija izpelnījies 9 komentārus. Vēl ir kāds ieraksts 2007. gada 27. martā - Serotonīna trūkums - ar 14 komentāriem, kur aprakstīju kādu gadījumu no kādas sievietes man uzticēta stāsta, kā hormona serotonīna ietekme ir izpaudusies viņas uzvedībā. Tikai mūsdienās pētnieki ir atklājuši, ka zems serotonīna daudzums rada depresīvu noskaņojumu līdz pat klīniskai depresijai, savukārt, to var paugstināt intensīva fiziska aktivitāte, spēcīgs emocionāls saviļņojums un tml. Pietiekošs vai paaugstināts serotonīna daudzums mazina stresu.
“Vēsturnieki lēš, ka Henrija VIII 37 gadus ilgās valdīšanas laikā apmēram 150000 pilsoņu tika sodīti ar nāvi vai gāja bojā civilos nemieros, turklāt karaļa dzīves gados asinis plūda kā vēl nekad. Tā laika hronists rakstīja: “Vairs nav nekā neparasta skatā, ka vīrieši tiek nodurti, pakārti vai sacirsti gabalos.”” (40.lpp.) Šausmīga aina…
Tas izraisa pārdomas, cik lielā mērā cilvēks pats nosaka savu uzvedību un cik lielā mērā to nosaka cilvēka hormoni, gēni un tamlīdzīgs organisks pamats. Cik liela ir cilvēka atbildība un vai tas vispār ir kaut kas tāds, ko iekļaut kategorijā “grēks”? Vai šī ir slimība, ko 16.gadsimā būtu varējis dziedināt ar aizlūgšanām, grēku nožēlu un tamlīdzīgi?
P.S. Iedomājos, ja Henrijs VIII savā laikmetā būtu griezies pie kāda garīgās kārtas pārstāvja ar šo savu problēmu, tad atbilde visticamāk būtu bijusi - izsūdzi grēkus un apņemies laboties. Bet vai var "izsūdzēt kā grēku" hormonu slimību un "apņemties laboties"?
Tagad, lasot jauno GEO numuru, atkal atrodu interesantu rakstu par kādiem pētījumiem. Izrādās, ka gēnu darbība var dzīves laikā mainīties atkarībā no ārējās vides ietekmes. Jo mazāk laika vienšūnas dvīņi pavadīja kopā un jo varāk viņu dzīves stils atšķīrās, jo izteiktākas atšķirības tika konstatētas viņu epiģenētiskajos modeļos. Kā teikts rakstā Ikdienas spēks (37. lpp.), tad "epiģenētiskais kods, kas kontrolē mūsu DNS, ir mehānisms, ar kura palīdzību mēs šīm [dzīves un vides] pārmaiņām pielāgojamies." Epiģenētika ir vairāk izpētījusi DNS metilēšanas procesu, kura rezultātā cilvēkam esošs gēns vides, uztura vielu, stresa ietekmē var tikt izslēgts. Līdz ar to gēns tiek padarīts neaktīvs un cilvēkā var parādīties kāda slimība vai izturēšanās nosliece.
Šajā sakarā GEO raksta (40.lpp.):
"2009. gada maijā zinātnieku grupa publicēja kāda cilvēku smadzeņu audu pētījuma rezultātus. Audu paraugi bija iegūti no 13 pieaugušiem pašnāvniekiem, kuri visi bērnībā bija tikuši pazemoti un izmantoti. Kontroles preparātus epiģenētiķi ņēma no mirušajiem, kuri nebija nedz izdarījuši pašnāvību, nedz bērnībā pieredzējuši vardarbību.Saprotamākā un vienkāršotākā valodā runājot, mehānisms ir tāds, ka bērnības trauma (pazemošana vai izmantošana) rada organiskas izmaiņas (epiģenētikas jomā), kas nobloķē gēnus, kas atbild par stresa pārstrādāšanu, tas, savukārt, rada augstu pašnāvības risku.
Visiem izmantošanas upuriem tika konstatēts izmainīts kādas vielas metilēšanas modelis, kurai smadzenēs ir svarīga nozīme stresa pārstrādāšanā. Kā secināja pētnieki, šīs izmaiņas bija radījušas augstu pašnāvības risku."
Jā, protams, es esmu dzirdējusi par Baznīcā un kristīgā vidē izplatītu "aksiomu", ka pašnāvība ir grēks. Tomēr uzdrošinos atkārtoti jautāt - vai nav laiks pārskatīt gadsimtiem iesīkstējušos stereotipus par šo parādību, balstoties uz jaunākajiem zinātnieku pētījumiem?
Saitīti ieraksti:
Mūsu nepareizie priekšstati par pašnāvību. Rons Rolheizers
Viņpus pašnāvības - mūsu salauzto siržu uzticēšana Dievam. Pegija Bernekere
Attēls no GEO žurnāla mājas lapas (kāda tā bija 8.04.2010.).
Turpinot: man ir vajadzīgs laiks, lai to pieņemtu, lai apraudātu savus zaudējumus, lai izsērotu, izdusmotos, jo, kad bērnībā tika pārkāptas manas robežas, es zaudēju kaut ko, kas ir ļoti svarīgs katram bērnam: es zaudēju ticību un paļāvību tam, ka varu justies droša, uzticēties pieaugušajiem, ka šajā pasaulē esmu gribēta un gaidīta, ka esmu laba. Tas ir tiešām būtisks zaudējums. Un ir tikai viens, kas var to mainīt un mani par kaut ko pārliecināt - tas ir Dievs. Nevis cilvēki - pat, ja viņi man no rīta līdz vakaram apgalvotu, ka viss ir kārtībā, Dievs ir tas, kurš var iedot šo drošību un pārliecību. Tikai Viņš. Es ceru, ka vismaz Viņš no manis neprasa lietas, kam neesmu gatava.
AtbildētDzēstBet, protams, 'īsti kristieši' pie psihoterapeitiem neiet, jo tie taču noteikti ir šarlatāni! Tas nekas, ka psihoterapeits ir praktizējošs kristietis, starp citu, arī psihiatrs ir kristietis, lai gan to uzzināju tikai kādā 3. - 4. vizītē! Abi uzskatīja, ka nepieciešams lietot zāles.
Priesteris sūta uz Dzīvības Straumēm - es saku: nevaru par to runāt grupā ar sešiem cilvēkiem, pēc tam saka: jābrauc pie Normunda un Inas uz Bausku (bet es negribu runāt arī ar diviem svešiem cilvēkiem!) + to darot, jāatsakās no zālēm. Kā kāds var uzņemties atbildību pateikt, lai pacients nelieto zāles?! Es pārdzīvoju drausmīgas trauksmes lēkmes, kad sirds sāp tik drausmīgi, ka gribas izlekt pa logu, bet zāles palīdz nomierināties un tā nerīkoties. Es uz tām nepaļaujos, tomēr tās palīdz nodrošināt kaut cik stabilu stāvokli, lai strādātu ar ievainojumiem. Šoreiz atļaujos nepaklausīt priesteri un izvēlēties to palīdzības veidu, kas man ir vispieņemamākais, runāt ar cilvēku, kuram tiešām uzticos, jo uzticība ir kas tāds, kas vismaz man nerodas vienas dienas laikā. Škiet, daudzi kristieši patiesībā netic Dieva mīlestībai - netic tam, ka Dievs vienādi mīl gan veselus, gan slimus, neatkarīgi no slimības cēloņa. Garīgās veselības aprūpe ir kaut kas, ko Baznīca nereti cenšas uzurpēt, tomēr nespēj vienmēr piedāvāt adekvātus risinājumus. Nez kāpēc tai liekas, ka ķirurgs var darboties saskaņā ar Dieva žēlastību, bet psihoterapeits - ne. Vienīgais, no kura esmu dzirdējusi atbalstu psihoterapijai, ir pr. Ilmārs. OK, neesmu runājusi ar visiem, bet kaut kādas kopīgās dominantes diemžēl iezīmējas.
Marika, kristiešiem un arī nekristiešiem nav sapratnes par depresiju, kas ir galvenais pašnāvību cēlonis. Un nav arī vēlmes iedziļināties depresijas pacienta problēmās. Arī es slimoju ar vidēji smagu klīnisku depresiju. Šobrīd lietoju medikamentus, saasinājums sākās pēc kādām rekolekcijām. Depresija manā gadījumā daļēji saistīta ar ļoti smagiem, zemapziņā noraktiem pagātnes pārdzīvojumiem, kad tie atausa atmiņā, es vienkārši salūzu/saslimu. Bet nezin kāpēc kristietis var slimot ar cukura diabētu, bet, ja tev ir depresija, noteikti esi vai nu 1) apsēsts, 2) neesi pietiekami nožēlojis grēkus, 3) neesi pietiekami atvēris savu sirdi dziedināšanas žēlastībai, 4) par maz paļaujies uz Dievu, 5) ticība par mazu, 6) viss kopā utt. Rezumē: pati vainīga. Varbūt arī esmu, bet tas taču nenozīmē, ka es novēršos no Dieva, bet man ir vajadzīgs laiks! Nevajagot dusmoties, vajagot piedot. Protams, vajag, piekrītu! Bet noliedzot savas emocijas, tās diemžēl nekur gaisā neizkūp. Un, ja tu tomēr esi dusmīgs, tātad - "slikts" kristietis?
AtbildētDzēstNo kristiešiem un arī nekristiešiem esmu atklausījusies visādus labus padomus, esmu nogurusi no tā, ka cilvēki gaida, kad nu tik būs, nu tik viņi aizlūgs un man viss būs kārtībā, saka, ka vajag to un vajag šito, nesaprotot, ka man ir vajadzīgs laiks, lai es to visu vispār aptvertu, man ir vajadzīgs miers, vienkārša mīlestība un klātbūtne, nevis tirdīšana ar jautājumiem, komentāri, diagnozes un spriedumi, un konkrēti rīcības plāni. Es varu runāt ar savu psihoterapeitu, kaut ko varu pastāstīt arī psihiatram, jo viņi nemāca mani dzīvot, nedod padomus, bet vienkārši uzklausa, atbalsta un saprot, saprot, ko es pārdzīvoju un cik smagas ir šīs atmiņas, viņi un arī mans vīrs negaida no manis, lai ar to, kas bijis aprakts un nobloķēts 20 gadus, es samierinātos vienas dienas laikā.
Paldies, ka padalījāties ar savu pieredzi!
AtbildētDzēstManuprāt, ļoti pozitīva tendence ir tā, ka Jūs nepaliekat pie stereotipiem un/ vai aizspriedumiem, bet pārbaudāt tos savā pieredzē. Un tad vadāties no pieredzes - to, kas der, paturat, bet tas, kas neder, no tā atsakāties.
Ja būs iespējams, mēģināšu to tēmu arī turpmāk aplūkot.