Sapņi ir jālolo

Pirms diviem gadiem kādam cilvēkam vēstulē rakstīju:

"Ja es rakstītu par Sv. Ignācija dzīvi, tad es varbūt gribētu tur iekļaut divas lietas, kas mani īpaši ir uzrunājušas - par buru kuģi, kura zīmējums sagabājies uz sienas Lojolas muižas mājā. Vai mazais Inācijs jau toreiz nesapņoja par lielām lietām? Brāļi devās jūrā, tirgojās, kādu iespaidu tas varēja atstāt uz mazo Inigo? Un vēl - kad viņš no Parīzes devās uz Lojolu uzlabot veselību, kāpēc viņš neapmetās pie radiem savā muižā, bet izvēlējās patversmi? Kad kādā lietainā dienā izmirkušām kājām stāvēju patversmes prieksā Azpeitijā, tad šķita, ka sirds dziļumos saprotu atbildi uz šo 'kāpēc'."

Tagad beidzot ir pienācis tas brīdis - rakstu par Ignācija Lojolas dzīvi! Mekēju fotogrāfijas no tām dienām, ko pavadīju Lojolā un Manresā, un mēģinu atsaukt atmiņā Ignāciju, kādu toreiz iepazinu. Lai arī pirms tam biju daudz lasījusi par viņu un domāju, ka pazīstu Ignāciju diezgan labi, tomēr nokļūstot viņa dzimtajā muižā Lojolā un iztaigājot tuvāko apkārtni un Azpeitiju, un pusgadu vēlāk nokļūstot Manresā vietā, kur Kardonē upes krastā dzima "Garīgie vingrinājumi", sapratu, ka tikai tagad esmu ieraudzījusi cilvēku Ignāciju, ar viņa meklējumiem, kļūdām, cilvēciskiem ierobežojumiem un atradumiem, kas gadu gaitā veidoja viņu par svēto.
  
Ja sapņus lolo, tie piepildās, pavisam negaidīti. To arī esmu mācījusies no Ignācija.
Tad nu novēliet, lai man izdodas uzburt ainas, kurās Ignācijs atdzīvotos ar miesu un asinīm!