Vakar, 29. novembrī, skatījos raidījumu De facto, kur bija intervija ar arhibīskapu Jāni Vanagu.
Uz jautājumu, kāpēc viņš, būdams luterāņu arhibīskaps, ir devies rekolekcijās uz katoļu rekolekciju centru, viņš atbildēja: "Es nezinu nevienu luterāņu meditāciju centru, kas piedāvātu šāda formāta rekolekcijas, proti, trīsdesmit dienu klusuma, individuāli vadītas rekolekcijas, un tas bija faktiski vienīgais iemesls." Cik saprotu, tad tās ir bijušas trīsdesmit dienu pilnās Ignācija Lojolas "Garīgo vingrinājumu" rekolekcijās klusumā, kas tiek individuāli vadītas. Kad turpat pirms desmit gadiem meklēju rekolekciju māju, tad Lielbritānija bija viens no variantiem, kur patiešām atrodas labas rekolekciju mājas ar daudz pieredzējušiem garīgajiem vadītājiem.
Nodomāju - savādi, ka vienīgais iemesls, kāpēc braukt uz katoļu rekolekciju centru ir tas, ka nezina, ka tepat Skandināvijā tieši luterāņi un citas protestantu grupas vada šāda tipa 30 dienu rekolekcijas. Te es nedomāju tik daudz Zviedriju, bet Norvēģiju un Somiju, kur pēdējo gadu laikā ir izveidojušies pieredzējuši šo rekolekciju vadītāji un ar kuriem varētu sarunāt šādas rekolekcijas. Tiesa, viņi šo rekolekciju vadīšanu lielā mērā ir apguvuši Lielbritānijā.
Protams, arhibīskaps nevar zināt visu, kas notiek šajā jomā citās valstīs. Tomēr es brīnos par vēl kādu lietu, proti, kā vienīgo iemeslu viņš minēja, ka nezina luterāņus, kas vadītu šādas rekolekcijas, bet viņš neminēja to, ka šādās rekolekcijās konfesionālai piederībai nav nozīmes. Par to liecina prakse un atziņas jau no pašiem šādu rekolekciju pirmsākumiem. To atkārtoti apliecina arī tas, ka tieši luterāņi Skandināvijā ir dedzīgi šo ignācisko rekolekciju izplatītāji. Jo šādās rekolekcijās var pieredzēt tiešu Dieva klātbūtni, kas pats pa tiešo runā uz cilvēku un kas stāv ārpus jebkurām cilvēku radītām konfesijām. Par to liecina arī mana pieredze vadot rekolekcijas Latvijā.
Šajā notikumā ir vēl kāds interesants moments. Arhibīskaps, kā ziņoja mediji pirms kādām divām nedēļām, atgriezās no rekolekcijām ar atvērtību un gatavību pieņemt vai nu to, ka paliek amatā, vai nu to, ka būs jāmaina amats.
Protams, Sinode jau arī var kļūdīties, bet tas jau būs cits stāsts.
Uz jautājumu, kāpēc viņš, būdams luterāņu arhibīskaps, ir devies rekolekcijās uz katoļu rekolekciju centru, viņš atbildēja: "Es nezinu nevienu luterāņu meditāciju centru, kas piedāvātu šāda formāta rekolekcijas, proti, trīsdesmit dienu klusuma, individuāli vadītas rekolekcijas, un tas bija faktiski vienīgais iemesls." Cik saprotu, tad tās ir bijušas trīsdesmit dienu pilnās Ignācija Lojolas "Garīgo vingrinājumu" rekolekcijās klusumā, kas tiek individuāli vadītas. Kad turpat pirms desmit gadiem meklēju rekolekciju māju, tad Lielbritānija bija viens no variantiem, kur patiešām atrodas labas rekolekciju mājas ar daudz pieredzējušiem garīgajiem vadītājiem.
Nodomāju - savādi, ka vienīgais iemesls, kāpēc braukt uz katoļu rekolekciju centru ir tas, ka nezina, ka tepat Skandināvijā tieši luterāņi un citas protestantu grupas vada šāda tipa 30 dienu rekolekcijas. Te es nedomāju tik daudz Zviedriju, bet Norvēģiju un Somiju, kur pēdējo gadu laikā ir izveidojušies pieredzējuši šo rekolekciju vadītāji un ar kuriem varētu sarunāt šādas rekolekcijas. Tiesa, viņi šo rekolekciju vadīšanu lielā mērā ir apguvuši Lielbritānijā.
Protams, arhibīskaps nevar zināt visu, kas notiek šajā jomā citās valstīs. Tomēr es brīnos par vēl kādu lietu, proti, kā vienīgo iemeslu viņš minēja, ka nezina luterāņus, kas vadītu šādas rekolekcijas, bet viņš neminēja to, ka šādās rekolekcijās konfesionālai piederībai nav nozīmes. Par to liecina prakse un atziņas jau no pašiem šādu rekolekciju pirmsākumiem. To atkārtoti apliecina arī tas, ka tieši luterāņi Skandināvijā ir dedzīgi šo ignācisko rekolekciju izplatītāji. Jo šādās rekolekcijās var pieredzēt tiešu Dieva klātbūtni, kas pats pa tiešo runā uz cilvēku un kas stāv ārpus jebkurām cilvēku radītām konfesijām. Par to liecina arī mana pieredze vadot rekolekcijas Latvijā.
Šajā notikumā ir vēl kāds interesants moments. Arhibīskaps, kā ziņoja mediji pirms kādām divām nedēļām, atgriezās no rekolekcijām ar atvērtību un gatavību pieņemt vai nu to, ka paliek amatā, vai nu to, ka būs jāmaina amats.
«No visām iespējām man skaidri iezīmējās viena. [..] Kaut arī mūsu Satversme neparedz bīskapu pārvēlēšanas vai pilnvaru pagarināšanu, esmu nolēmis lūgt Sinodei norādījumu, vai man turpināt kalpot pašreizējā amatā vai ne. Ceru no baznīcas sadzirdēt Dieva balsi un lūdzu arī sinodāļus jautāt par to Dievam,» pauž Vanags.Šī gatavība liek domāt, ka viņš rekolekcijās ir nonācis līdz iekšējai brīvībai, tā saucamajai indiferencei, un tas ir pamatu pamats, lai atsauktos tam, ko Dievs no viņa vēlas. Un ar to viņu var tikai apsveikt!
Protams, Sinode jau arī var kļūdīties, bet tas jau būs cits stāsts.
Komentāri
Ierakstīt komentāru