trešdiena, 2010. gada 24. marts

Dievam patīk pasaule ...


Vakar biju aizgājusi uz Māra Subača izstādi. Kopiespaids palika pacilājošs, izejot no tās jutu sevī vairāk enerģijas, nekā man bija, kad tur iegāju. Tā ir viena no pazīmēm, kas liecina par Dieva klātbūtni, jo tikai tā var mums dot spēku, kas mūs ceļ un atjauno.

Hmm, kur tad tur bija Dievs? Vai zīmējumos? Jāsaka - gan jā, gan nē. Bet tā taču ir tikai pabalta lapa vai lielformāta kartona gabals, uz kura ir uzvilktas dažas līnijas, reizēm arī kāds teksts. Vai tad tas ir Dievs?

Līdz šim Māra zīmējumus vairāk uztvēru kā viņa stilā ieturētas ilustrācijas Jura Rubeņa grāmatām. Uzpeld atmiņas, ka Māris pirms daudziem gadiem bija uzzīmējis trāpīgu Jauniešu dienu logo (Paaudze, kas meklē Dievu, ja nekļūdos, tad 2001.gadā), reiz katedrālē tirgoja arī dažas kartiņas ar viņa zīmējumiem. Tagad biju nokļuvusi viņa pasaulē, viņa dialogā ar Dievu, viņa attiecībās ar Dievu. Sajūta, it kā zīmējums man pavērtu iespēju stāvēt starp viņu un Dievu un ļautu man dzirdēt viņu dialogu, redzēt ķermeņa kustības, mīmiku, sajust zemes un debesu smaržu un gaisā esošās vibrācijas. Zīmējums kā zīme šai mijiedarbībai, šīm viņa, cilvēka, attiecībām ar Dievu šajā pasaulē. Un tad sākas mana mijiedarbība ar Dievu šajos zīmējumos. Māris man to ļauj. Es nejūtu, ka viņš būtu piesavinājies Dievu tikai sev, viņš neuzspiež savu Dievu (Dieva izpratni) man. Viņa Dievs nav piejaucēts, bet brīvs, ar veselīgu humora izjūtu un ļoti, ļoti ieinteresēts pasaulē un arī manī. Es jūtos pieņemta un brīva būt tāda, kāda esmu. Man nav jāpielabinās, jāizpelnās uzmanība, es varu būt. Vienkārši būt. Es esmu. Tas ir spēks, kas audzē manī Garu, to iedveš katrā mana ķemeņa šūnā.
   
Šīs attiecības ar to, ko mēs, cilvēki, saucam par Dievu, es sajūtu kā nospriegotas, nevis vārgulīgas. Nospriegotas, nevis saspringtas. Te nav negatīva stresa. Līdzīgi kā divu partneru dejā. Tās ir nospriegotas, bet brīvas. Ir straujāki soļi, ir pauzes, bet partneri jūt viens otru.

Kāds zīmējums vēsta: KRĪZE IR KĻŪDA MANĀ DIEVA MINĒŠANĀ... Krīze sabiedrībā, personiskā krīze. Pasmaidu. Ir cilvēki, kuru dzīvē attīstība norit caur krīzēm. Dažkārt ļoti lielām. To nereti vēroju savā garīgās līdzgaitniecības praksē. Pie tām bieži vien noved paša uzkonstruēts vai nekritiski no apkārtējās sabiedriskās vides pārņemts Dieva tēls. Tas nav noticis apzināti. Ja attiecības ar dzīvo Dievu netiek uzturētas veselīgā spriedzē, tad kādu dienu var nākties konstatēt, ka mūsu dzīves dejas partneris ir kāda nedzīva butaforija, kurai esam aplam pieķērušies. Un nav jau brīnums, ka esam nonākuši krīzē, jo butaforija mums nespēj dot Dzīvības spēku, Dzīvības Garu, Dvašu, Ruah. 
   

Mēs piederam pie sabiedrības, kas joprojām dzīvo apgaismības laikmeta ietekmē. Mēs mēģinām saprast Dievu ar prātu, bet tas nav iespējams. DIEVĀ VAJAG SKATĪTIES TIK ILGI, KAMĒR PATĪK PASAULE, NEVIS VAR VIŅU SAPRAST - tā rakstīts, tas ir daļa no kāda zīmējuma. Dievu nevar saprast - šī tēma caurvij ne vienu vien zīmējumu, daudzus no tiem, atstājot bez teksta: TEORIJAS ATDURAS PRET TUKŠUMU, DIEVAM PATĪK PASAULE ...  Dievu nevar saprast - to zina visi kristīgie (un ne tikai kristīgie!) mistiķi un cilvēki, kas pazīst Dievu lūgšanā. Viņi zina, ka DIEVA KĀRTĪBAI VAR NETRAUCĒT, NEVIS TO VAR SAPRAST.

VAR MEKLĒT LOĢIKU, PĒC KURAS SPĪD DIEVA GAISMA, UN VAR MEKLĒT LOĢIKU, PĒC KURAS NOVĪST PUĶES RUDENĪ. VIŅAS IR DAŽĀDAS
Tās ir divas dažādas loģikas. No apgaismības laikmeta mantotā prāta lomas pārspīlēšana noved pie tā, ka mēs pēc puķu vīšanas loģikas mēģinām uzminēt Dievu un Dieva Gaismu. Gaisma spīd pēc citas loģikas. Šo loģiku pazina Ābrahāms un viņa ļaudis, kas mita pie Mamres ozoliem (1. Moz. jeb Rad 18), šo loģiku pazina Jēzus, kas dažu mirkļu laikā spēja izdziedināt, atjaunot, uzcelt no mirušajiem. Šo loģiku mācos arī es. 

Šodien ir izstādes pēdējā diena. Galerija Rīgas mākslas telpā ir atvērta līdz pl. 19.00.

piektdiena, 2010. gada 19. marts

Aizeju uz klosteri!

19. martā. Sv. Jāzepa dienā
Aizeju uz klosteri! Ar tādu virsrakstu nosūtīju elektroniskās vēstules draugiem, ar kuriem biežāk sarakstos:
Aizeju uz klosteri! Pagaidām ... no 14. līdz 19. martam.
Mācīšos paklausību un pazemību, lai arī sestdien plānoju bēgt no klostera, jo iebrauc Rīgā Alberts no Maskavas, un man viņš ir jāsatiek. Ceru, ka māsa Terezita to sapratīs...
Marika
Tas bija pirms deviņiem gadiem, 2001. gada martā, kad man bija unikāla iespēja nepilnu nedēļu dzīvot klosterī. Tās bija Sv. Jāzepa dienas rekolekcijas, ko ik gadu rīkoja Nabadzīgā bērna Jēzus (Congregatio Sororum a Paupere Infante Jesu) māsas savā klosterī Vecrīgā, Klostera ielā 19, blakus Saeimas ēkai. Ik gadu, kad tuvojas Sv. Jāzepa diena, man atmiņā ataust šis PIJ (no Paupere Infante Jesu) klosterī pavadītais laiks. Droši vien es to neatcerētos, ja šis laiks nebūtu aizsācis kādu būtisku pagrieziena punktu manā dzīvē.

Tā bija mana pirmā sastapšanās ar reālu klosteri. Izdzirdot vārdu 'klosteris', daudzu cilvēku prātos rodas kāds priekšstats, visbiežāk klišeju, mītu radīts. Patiesi, ko mēs zinām par klostera dzīvi? Vai es uzzināju kaut ko jaunu par klosteri? Protams, zināms priekšstats radās, tomēr diez vai es tagad varu uzdrošināties apgalvot, ka es tagad zinu, kā ir klosterī. Tās bija tikai piecas dienas. Šogad sameklēju savus tā laika pierakstus. Datora rakstā tās ir kādas septiņas lapas, ko pierakstīju pēc atgriešanās no klostera, un vēl neliels blociņš, ko rakstīju klosterī.

Esmu šo un to pierakstījusi no konferencēm, kuras rekolekciju laikā sniedza pr. Andris. Tās bija jaukas un skaistas. Viņš runāja par apustulisko vēstuli 2000. gada Lielās Jubilejas noslēgumā - Duc in altum (Dodies dziļāk). Tomēr man daudz nozīmīgāka pieredze ir bijusi pēc stundu ilgajām adorācijām, kad vienkārši varēju peldēties Mīlestības Okeānā, vienkārši būt un atpūsties Klātbūtnē, par laiku, ko vienkārši pavadīju klusumā. Tā vienkārši... Klusumā dažādi savstarpēji nesaistīti notikumi un atgadījumi no manas dzīves it kā pēkšņi sakārtojās un izveidoja vienotu jēgpilnu un skaistu ainu un es uz to aizrautīgi skatījos kā bērns kaleidoskopa krāsainos rakstus. Tās bija zīmīgs sakritības, notikumi un sapņi, kurus atcerējos, un tagad tikai ieraudzīju, kā Apredzības Gars manā dzīves ceļā ir devis man mājienus un zīmes, ar kurām mani vadīt tālāk, stiprināt un iedrošināt. Es ieraudzīju kā manas sirds ilgas ir lauzušas ceļu caur dažādām dzīves situācijām un grūtībām, līdzīgi kā ūdens plūdums upē pamazām izgrauž cietos klints slāņus. Diezgan plaši esmu rakstījusi par pazemību un paklausību, kas man ir atklājusies šajā klosterī pavadītajā laikā. Trešdiena, 14. marts, brīvais laiks, 12.45-14.45. Brīvais laiks ir jāsaprot kā KLUSAIS laiks (!).

Pazemība un paklausība

Aizejot uz klosteri, biju nolēmusi, ka uz šīm dienām esmu gatava atstāt savu gribu, mācīties paklausību un pazemību. Kādreiz jaunībā biju domājusi, varbūt iet uz klosteri, bet tālāk par domām netiku, jo apzinājos, ka man visgrūtākais būtu paklausība un man trūktu pazemības. Tagad iekšēji biju sagatavojusies uz šīm dienām atstāt savu gribu mājās, gatava paklausīt, gatava darīt visu, ko liks, gatava uz pazemību. Tagad tas skan smieklīgi un kad par to stāstīju klostera māsām, tad visas smējāmies. Pārkāpu klostera slieksni un ... paradoksāli – ieguvu brīvību. Neviens man neprasa būt paklausīgai! Man ir dota brīvība! Brīvība, kas izriet no mīlestības uz mani! Es kaut ko tādu nekad tik intensīvi nebiju piedzīvojusi.

Nekad nebiju sajutusi brīvību kā pret mani vērstas mīlestības sekas. Kopš sevi atceros, es vienmēr biju cīnījusies, lai man tiktu dota brīvība kā priekšnoteikums kādu mīlēt. Tagad es tajā tiku iegremdēta.

Tā kā es ierados klosterī nevis otrdien vakarā, kā visas pārējās, bet tikai trešdien no rīta (jo otrdien vakarā pie manis mājās bija šūniņa), tad biju gatava arī uz to, ka man tiks vissliktākā guļas vieta, kaut kur pie durvīm, kur visu nedēļu visi man staigās garām vai pāri. Māsa Sandra man ierāda jauku gultiņu jaukā istabiņā. Kapelā māsa Terezita Marija (klostera priekšniece) man ierāda vietu pirmajā rindā, ēdamistabā vietas aizņemtas un mana vieta izrādās pa labai rokai no pr. Andra. Kā dāvana par manu gatavību būt pazemīgai un paklausīgai.

Un atkal sakritības. “Mieram Tuvu” tās dienas pārdomās Sv. Antonija vārdi: Es ieraudzīju visus tīklus, ko Ienaidnieks bija izstiepis pār zemi. Ievaidējies es jautāju: “Kas gan spēs tikt cauri?” Un izdzirdēju balsi man atbildām: “Pazemība.”

Manās rokās nejauši nonāk mātes Klāras apdomāšanās pirmajai marta sestdienai, kur pazemība minēta kā visstiprākais ierocis, ar kādu Marija karoja pret ienaidnieku: Pazemība, kas no sevis negaida nekā, bet no Dieva caur Mariju gaida visu, ir visdrošākā vadītāja ceļā uz debesīm, visstiprākais ierocis cīņā, visdrošākā izvēlētības pazīme. Marija mums ir visaugstākais tīri cilvēcīgais paraugs pazemības tikumā un paļāvības pilnā atdevē Dievam.

Manā istabā (laikam jāsaka klostera cellē) uz galda grāmata “Sekošana Kristum”. Grāmatu atšķīru zīmīgā vietā, kas ir pazemīga paklausība pēc Jēzus parauga: Kas cenšas izvairīties no paklausības, tas izvairās no žēlastības. ...ārējais ienaidnieks daudz vieglāk atvairāms, ja cilvēks dzīvo ar paklausības atbrīvotu sirdi. Ļaunākais un bīstamākais ienaidnieks savai dvēselei esi tu pats, ja neesi pats sevī vienots ...

Iekšējās kārtības noteikums ir klusuma ievērošana, bet es to neizjutu kā ‘noteikumu’, jo tas ir kaut kas manai būtībai pašai par sevi piemītošs. Klusumu no pārējiem es sajutu, kā man dotu brīvību būt vienotībā ar Kungu.

Ēdamreizēs jāievēro klusums, runāt jau nav aizliegts, bet vārdi ir lieki. Pārsteidz, ka māsas un rekolekciju dalībnieces ir gatavas pakalpot – pasniegt trauku, ieliet zupu – vēlēšanos nolasot no acu skata, mīmikas, žesta. Cik daudz var pateikt bez vārdiem – mīmika, nemanāma ķermeņa kustība. Izrādās, ka ir vēl bagātāka un dziļāka valoda, nekā izteiktais vārds, un tajā var ļoti labi saprasties, ja ir mīlestība. Es peldos Mīlestības Okeānā.

Būtībā tas viss ir par paklausību un pazemību. Par paklausību kā mīlestības sekām, par pazemību kā mīlestības izpausmi. Iespējams, ka var vingrināties paklausībā, pazemībā, lai iemācītos mīlestību. Te, klosterī es piedzīvoju kaut ko pavisam otrādi – es iepazinu paklausības un pazemības svētību, jo sajutu man dāvātu mīlestību.

Iepriekšējā vakarā, mājās esot, nezināju, kā būs klosterī, bet domāju, gan jau izturēšu.
Cilvēka pašcieņas ignorēšana, pazemošana, lai panāktu paklausību un brīvprātīga pazemība, paklausība, lai izrādītu pāri plūstošo mīlestību – cik dažādas lietas! Tie, kas prasa paklausību, bet nedod brīvību, nemaz nepazīst, kas ir patiesa paklausība. 

Un vēl – tā ir liela pazemība – spēt uzklausīt jaunāko, vājāko, mazāko...  Pazemība raksturo to, kas ir patiesība.
Tagad lasu un priecājos, ko esmu toreiz rakstījusi. Tagad es teiktu un piebilstu, ka pazemība nozīmē ļoti labi pazīt sevi, saglabāt savu Dieva doto cilvēka cieņu, palikt uzticīgai sev, apzināties savas dāvanas un talantus un tos likt lietā. Pazemība  kā sevis pazīšana ir liela svētība, jo tā ir žēlastība nekrist kārdinājumā, kad tevi pazemo. Savukārt, paklausība nozīmē būt uzticīgai un neslāpēt to iekšējo Dieva balsi, kas sniedz vadību ikviena cilvēka dzīvē, un tai atsaukties savos darbos, rīcībā, izvēlēs. Ļaunākais un bīstamākais ienaidnieks savai dvēselei esi tu pats, ja neesi pats sevī vienots - kā rakstīts "Sekošana Kristum", jo tad tu nespēsi atšķirt to vienīgo balsi, kas ir no Dieva, no tām daudzajām balsīm sevī, kas nav no Dieva.

 Atskatoties uz šo laiku klosterī, varu teikt, patiešām, tās piecas dienas bija īpašas, jo tās ļāva iepazīt un peldēties Mīlestības Okeānā, kas savukārt, ļāva dvēselei atvērties un saņemt daudz žēlastības. 
(turpinājums sekos)

trešdiena, 2010. gada 17. marts

Pavasara sindroms :)

Pavasara sindroms - mizojot sīpolus, domāju par Lieldienām... :)

svētdiena, 2010. gada 14. marts

Cīņa, kurā labāk zaudēt

Nikoss Kazandzakis (1883-1957) – grieķu rakstnieks, atstāsta kādu gadījumu no savas dzīves, kad viņš, būdams vēl pavisam jauns, Atosa kalnā saticis kādu pavecāku mūku. 
Viņš, ziņkāres dzīts, pajautājis mūkam: „Vai tu joprojām cīnies ar velnu?” 
„Nē,” mūks atbildējis: „Es agrāk mēdzu cīnīties ar velnu, kad biju jaunāks, bet tagad es esmu kļuvis vecāks, esmu noguris, un velns arī ir kļuvis vecāks un noguris cīnoties ar mani.” 
„Vai! Tad jau gan tev tagad ir pavisam viegla dzīve, nekādu lielo cīņu.”
„Ak, nē!” iesaucies mūks: „Tagad ir vēl smagāk. Tagad es cīnos ar Dievu!” 
„Tu cīnies ar Dievu?” diezgan izbrīnīts pārjautājis Kazandzakis: „Un tu ceri uzvarēt?” 
„Nē,” atbildējis vecais mūks: „Es cīnos ar Dievu un ceru zaudēt!”

Šo pastāstu atcerējos lasot šīs svētdienas Evaņģēlija stāstu par tēvu un diviem dēliem (Lk 15, 1-32). Šīs svētdienas evaņģēlija fragments vēsta par tēvu un diviem dēliem. Jaunākais dēls ir saņēmis savu mantas daļu, kas viņam pienākas, aizceļojis uz citām zemēm, tur to notērējis. Kad tur sācies bads un viņš sācis ciest trūkumu, tad nolēmis atgriezties pie tēva. Tēvs apdāvina un sarīko ballīti. Tajā laikā vecākais dēls strādā tīrumā un neko nezina par ballīti, kas sarīkota mājās. Uzzinājis par to viņš ir dusmīgs uz tēvu. Cilvēciski ir saprotama vecākā dēla reakcija. Viņš taču ir daudzus gadus kalpojis tēvam, vienmēr ir bijis paklausīgs, bet nekad tēvs nav iedevis pat kazlēnu, lai viņš varētu papriecāties ar saviem draugiem. Bet tagad, kad atgriezies jaunākais brālis, kas savu mantas daļu ir izšķērdējis, tad tēvs liek sarīkot grandiozu ballīti, nokauj pat teļu, apģērbj viņu vislabākajās drēbēs, uzvelk pirkstā gredzenu un kājās sandales. Patiešām, vai tad tas nav netaisnīgi?!

Divi dēli, jaunākais un vecākais -  katram ir jāizcīna sava cīņa. Jaunākajam dēlam, kas jaunībā ir aizceļojis un ļāvies pasaulīgiem kārdinājumiem, ir jācīnās ar velnu, bet vecākajam dēlam, kas droši vien ir mūža otrajā pusē un ir ļāvies rūgtumam sirdī, tagad ir jāizcīna cīņa ar Dievu. Tās ir divas dažādas cīņas - jaunībā mēs cīnāmies ar velnu, bet mūža otrajā pusē - ar Dievu.

Lai nu izdodas arī mums – šajā cīņā ar Dievu – zaudēt! 

Attēls: griestu velvju gleznojums no Ev.lut. Marijas baznīcas Turku, Somijā

svētdiena, 2010. gada 7. marts

Lai Dieva darbi paradītos tevī!

Kad pirms vairākām dienām pirmo reizi izlasīju šīs svētdienas Evaņģēlija lasījumu, tas šķita tāds nekāds, bet... veicot savus dienas darbus manīju, ka sirds kā magnēta adata, kas rāda uz ziemeļiem, ilgojas un ilgojas atgriezties pie šī fragmenta vēl un vēl.Te nu tas ir:
Tajā laikā atnāca daži ļaudis un pastāstīja Jēzum par galilejiešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem. Un Jēzus, atbildot viņiem, sacīja: “Vai jūs domājat, ka šie galilejieši bija no visiem Galilejas ļaudīm lielākie grēcinieki, tāpēc ka viņiem tik daudz bija jācieš? Es jums saku: nē. Bet, ja jūs nenožē­losiet grēkus, jūs visi tāpat aiziesiet bojā. Vai arī tie astoņpadsmit, kuriem uzgāzās virsū Siloe tornis un viņus nosita, – vai jūs domājat, ka viņi bija lielāki grēcinieki nekā visi citi Jeruzalemes iedzīvotāji? Es jums saku: nē. Bet, ja jūs nenožēlosiet grēkus, jūs visi tāpat aiziesiet bojā.” Tad Viņš pastāstīja šo līdzību: “Kādam cilvēkam bija vīģeskoks, kas bija iestādīts viņa dārzā. Un viņš atnācis meklēja tajā augļus, bet neatrada. Tad viņš sacīja vīnadārza kopējam: “Lūk, jau trīs gadus es eju un meklēju augļus šajā vīģeskokā, un neatrodu. Tāpēc nocērt to! Kāpēc tas vēl lai izsūc zemi?” Bet viņš, atbildot tam, sacīja: “Kungs, atstāj to vēl šogad, kamēr es to aprakšu un uzlikšu mēslus. Varbūt tas turpmāk nesīs augļus; bet, ja ne, tad varēsi to nocirst.” (Lk 13, 1-9)*
Lasīju un brīnījos - par ko tas ir? Sākumā šķiet, ka fragmenta pirmā daļa ir diezgan nesaistīta ar otro daļu.
Pirmie divi panti vēsta par kādiem reāliem notikumiem, nelaimēm, pēc kurām cilvēki meklē atbildi - kāpēc tas notika, kāpēc tas notika ar viņiem? Vai tāpēc, ka viņi bija lielāki grēcinieki par pārējiem un tāpēc gāja bojā? Vienā gadījumā nelaimes cēlonis ir it kā cilvēks vārdā Pilāts, cilvēks, kam ir vara pār citu cilvēku dzīvībām; otrā gadījumā bojā ejas cēlonis ir it kā nejaušs atgadījums - Siloe tornis, kas uzgāzies virsū un nositis cilvēkus. 
Nākamie panti vēsta līdzību par vīģeskoku, kas nenes augļus, bet tad tas tiek apstrādāts, samēslots un tam tiek dots laiks īstenot sevī ielikto potenciālu, kļūt par to, par ko tam būtu jākļūst.

Vispirms es kavējos pie fragmenta pēdējās daļas. Tas man sasaucās ar pirms nedēļas  Gavēņa rekolekcijās lasīto līdzību par kviešiem un nezalēm no Mateja evaņģēlija (Mt 13, 24-30), kas aug līdzās. Kad ļaudis saka, ka ies un salasīs nezāles, tad nama tēvs viņiem atbild:
"Nē, lai jūs ravējot nezāli, kopā ar to neizrautu arī kviešus, ļaujiet abiem augt līdz pļaujas laikam! Un pļaujas laikā es teikšu pļāvējiem: "Savāciet vispirms nezāli un sasieniet to kūlīšos sadedzināšanai, bet kviešus sakraujiet manā šķūnī!" (Mt 13, 29-30)*. 
Ik gadus, kad rekolekcijās cilvēki dalās par šo fragmentu, tas ir licis aizdomāties par sevi un apkārtējo vidi, sabiedrību. Ko es daru ar to, kas ir nezāle, vai to, ko es uzskatu par nezāli? Cik liels ir manī kārdinājums ravēt nezāli? Vai nav tā, ka nereti mēs, cilvēki, ik pa laikam paraustām to nezāli un tā izcilājam labības saknes un neļaujam augt kviešiem? Tādā veidā es veltu visu savu enerģiju uz nezāli un piemirstu par kviešiem, graudiem, un atstāju tos augt novārtā. Vai šī līdzība mani nemāca vērst visu savu enerģiju, spēku, līdzekļus un resursus uz to, lai labāk augtu kvieši? Kvieši augs un nomāks nezāli. Iespējams, ka nezāles sausā laikā neļaus izkalst zemei, nakts vēsumā uzkrās rasu, kas dod veldzi labībai. Galu galā nozīme jau būs tikai tam, cik lieli un cik daudz būs augļu, ko novākt. 

Šī līdzība ir no ņemta no ikdienas pieredzes, kura varēja būt zināma Jēzus laikabiedriem. Man ir dārziņš, kur pa vasarām šo un to audzēju. Protams, nākas arī ravēt. Ravējot sirds noskumst, kad esmu kopā ar kādu nezāli izcēlusi arī kultūraugu. Tāpat sirds skumst, kad izravētā dobītē kultūraugi biežāk cieš no sausuma, jo tā izžūst ātrāk, nekā neravētā.Un tad nākas atcerēties šo līdzību un to cik tā patiesa.
Šķiet, ka nezāļu ravēšana, par spīti tam, ko par to saka Evaņģēlijs, ir dziļi iesēdusies cilvēkā, arī kristiešos. Paskatoties vēsturē, vai krusta kari, etniskās tīrīšanas, genocīds, izsūtījums uz Sibīriju u. tml. nav bijis viens liels mēģinājums ravēt nezāles? 

Šīs svētdienas evaņģēlijs vēsta par vīģes koku. Dārza saimnieks vēlas nocirst vīģes koku, kas nenes augļus, bet aug viņa dārzā un izsūc zemi, bet dārza kopējs iebilst: "Pagaidi vēl kādu gadu, iespējams, problēma nav vis vīģes kokā, bet tajā, ka kokam trūka barības vielu, no kā ražot augļus, es tagad uzirdināšu zemi, pienācīgi samēslošu!" Vai mūsu platuma grādos līdzīgi nav ar ābelēm, bumbierēm un citiem augļu kokiem, kas parasti ražo ik pēc gada, jo nepieciešams uzkrāt spēkus un resursus jaunai ražai? Cik daudz mēs, cilvēki, zinām par tiem procesiem, kas notiek cilvēka acij neredzami, zem zemes un kokā, lēnām, pamazām?  Cik daudz mēs zinām par tiem procesiem, kas notiek otra cilvēka dvēselē, mūsu acij nemanāmi, vai citā zemē un tautā?       
 
Un tad atgriežos pie šīs dienas Evaņģēlija fragmenta sākuma. Mums, cilvēkiem, ir sava izpratne par taisnīgumu: mēs taču "zinām", kurš ir "pelnījis" iet bojā - vai nu no cilvēka rokas vai kādā negadījumā. Mēs domājam - ja es būšu labs cilvēks, tad ar mani nekas slikts neatgadīsies. Es taču neesmu pelnījis, lai ar mani atgadītos kaut kas slikts! Un vai tu domā, ka tavs kaimiņš ir pelnījis, lai ar viņu kaut kas atgadītos? Patiešām tā domā?

Bet dzīve ir tāda, kāda tā ir - tajā var notikt viss kas. Mums, cilvēkiem, ir grūti pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, mums ir grūti dzīvot paļāvībā un ticībā dzīvei. Mēs mēģinām meklēt kādu vienu cēloni, bet vai tas nav absurds mēģināt izskaidrot kādu notikumu ar tikai vienu vienīgu cēloni?  Tāda nav dzīve, mūsu esamība. Ne mūsu ziņā ir izvēlēties garu dzīvi vai īsu mūžu, bet mūsu ziņā ir izvēlēties dzīvību (pretstatā nāvei), izvēlēties žēlastību (pretstatā grēkam), izvēlēties nenovērsties no tās un ļaut Dievam audzēt un briedināt mūsos augļus saskaņā ar mūsu aicinājumu.

Tas sasaucas ar vēl kādu fragmentu no Evaņģēlija par cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs ( 9, 1-12). Un tad ļaudis tincina Jēzu, vai aklais bija grēkojis, vai viņa vecāki bija grēkojuši, ka viņu piemeklējusi šāda nelaime? Pārsteidzoši - izrādās, Jēzus nenosauc vainīgo, bet dziedina: "Lai Dieva darbi parādītos viņā!" (sal. 9, 3). 

Tad nu lūkosim, lai mūsos parādītos Dieva darbi un lai mēs nestu daudz augļu! Tikai tam ir nozīme.

*Svēto Rakstu fragmenti ņemti no Lekcionārija lasījumiem. 

otrdiena, 2010. gada 2. marts

Uzkāpt kalnā un lūgties

Esmu atgriezusies no organizācijas Garīgie pavadītāji Eiropā ikgadējās konferences, kas šogad no 24. februāra līdz 1. martam notika Turku, Somijā.
Šīs konferences laikā bija iespēja tikties ar kolēģiem, dalīties pieredzē, stiprināt vienam otru, iepazīt šīs zemes garīguma tradīciju un gūt jaunus draugus no citām Eiropas zemām. Šogad tikšanās sasaucās ar šī gada Gavēņa otrās svētdienas evaņģēlija lasījumu (Lk 9, 28-36) un deva iespēju uzkāpt kalnā un lūgties. Nepilna nedēļa kalnā un tad ir jādodas atpakaļ, no kalna lejā, jo tieši tur mūs (mani) Dievs aicina būt.

Svētdienas evaņģēlija lasījums stāsta par gadījumu, kad Jēzus paņēma sev līdzi Pēteri, Jāni un Jēkabu un uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Tur bija tik labi, ka Jēzus mācekļi vēlējās tur palikt un celt trīs teltis - vienu Jēzum, vienu Mozum un vienu Elijam. Bet tas nebija prātīgi, viņi paši nezināja, ko viņi runā. Savā ziņā tas ir pārsteidzoši, ka šis Svēto Rakstu fragments ir iekļauts Gavēņa laika lasījumos. Bet iedziļinoties tajā vairāk, kļūst skaidrs, ka šis ir ļoti būtisks notikums, lai saprastu Jēzus tālāko ceļu - līdz pat Jeruzalemei, kur viņš tiks nodots un sists krustā. Jau otro Gavēņa laika svētdienu pēc kārtas mēs lasām vārdus, kas stiprina un iedrošināja Jēzu - "Šis ir mans izredzētais Dēls. Viņu klausiet!" Šie ir stiprinājuma vārdi arī katram no mums. Mēs nevaram pastāvīgi palikt kalnā, kur mums ir labi, tā nav vieta, kur palikt uz ilgu laiku, tā nav vieta, kur celt telti. Mums ir jādodas lejā, pasaulē. Kristus aicinājums ir dzīvot pasaulē kāda tā ir - kur ir nodevība,  netaisnība, nabadzība... un kur mēs esam aicināti celt un izplatīt Dieva valstību. Un tad ļoti svarīgi ir vārdi, kas atskanēja no mākoņa - šis ir mans izredētais, šis ir mans mīļotais, klausiet viņu!

Turku pavadītais laiks bija iespēja apstāties un vēlreiz ieklausīties. Kādā sarunā plašākā grupā jautājām viens otram - kas ir tas, kas tevi uztur tavā kalpošanas darbā? Daudzās atbildēs tika minēts dziļi sajustais aicinājums un ikdienā saņemtais apstiprinājums būt šajā kalpošanā, kas nebūt nav viegla. Lai turpinātu iesākto ceļu arī mums tāpat kā Jēzum un mācekļiem ir vajadzīgs uzkāpt kalnā, kur noklust, lai sadzirdētu balsi no mākoņa, kas apstiprina aicinājumu. Šī ir mana izredzētā meita, šī ir mana mīļotā meita, viņa ir sūtīta pasaulē manā vārdā.

Atgriežoties no konferences internetā izlasīju kādu nelielu rakstiņu, kur bija uzsvērti mūsu laikabiera flāmu teologa, dominikāņu priestera Edvarda Skilebeka (Edward Schillebeeckx; miris 2008. gada 23. decebrī 95 gadu vecumā) viedie vārdi - Nav pestīšanas ārpus pasaules (Extra mundum nulla salus). Tas sasaucas arī ar ignācisko garīgumu - atrast Dievu it visā, jo īpaši pasaulē.

Dievs turpina veikt savu pestīšanas darbu pasaulē - caur mums cilvēkiem, caur struktūrām, caur radību - lai cik ierobežoti un grēcīgi mēs arī nebūtu.

Saistīti ieraksti:
Vēstules tēvam Jākobam