svētdiena, 2010. gada 7. marts

Lai Dieva darbi paradītos tevī!

Kad pirms vairākām dienām pirmo reizi izlasīju šīs svētdienas Evaņģēlija lasījumu, tas šķita tāds nekāds, bet... veicot savus dienas darbus manīju, ka sirds kā magnēta adata, kas rāda uz ziemeļiem, ilgojas un ilgojas atgriezties pie šī fragmenta vēl un vēl.Te nu tas ir:
Tajā laikā atnāca daži ļaudis un pastāstīja Jēzum par galilejiešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem. Un Jēzus, atbildot viņiem, sacīja: “Vai jūs domājat, ka šie galilejieši bija no visiem Galilejas ļaudīm lielākie grēcinieki, tāpēc ka viņiem tik daudz bija jācieš? Es jums saku: nē. Bet, ja jūs nenožē­losiet grēkus, jūs visi tāpat aiziesiet bojā. Vai arī tie astoņpadsmit, kuriem uzgāzās virsū Siloe tornis un viņus nosita, – vai jūs domājat, ka viņi bija lielāki grēcinieki nekā visi citi Jeruzalemes iedzīvotāji? Es jums saku: nē. Bet, ja jūs nenožēlosiet grēkus, jūs visi tāpat aiziesiet bojā.” Tad Viņš pastāstīja šo līdzību: “Kādam cilvēkam bija vīģeskoks, kas bija iestādīts viņa dārzā. Un viņš atnācis meklēja tajā augļus, bet neatrada. Tad viņš sacīja vīnadārza kopējam: “Lūk, jau trīs gadus es eju un meklēju augļus šajā vīģeskokā, un neatrodu. Tāpēc nocērt to! Kāpēc tas vēl lai izsūc zemi?” Bet viņš, atbildot tam, sacīja: “Kungs, atstāj to vēl šogad, kamēr es to aprakšu un uzlikšu mēslus. Varbūt tas turpmāk nesīs augļus; bet, ja ne, tad varēsi to nocirst.” (Lk 13, 1-9)*
Lasīju un brīnījos - par ko tas ir? Sākumā šķiet, ka fragmenta pirmā daļa ir diezgan nesaistīta ar otro daļu.
Pirmie divi panti vēsta par kādiem reāliem notikumiem, nelaimēm, pēc kurām cilvēki meklē atbildi - kāpēc tas notika, kāpēc tas notika ar viņiem? Vai tāpēc, ka viņi bija lielāki grēcinieki par pārējiem un tāpēc gāja bojā? Vienā gadījumā nelaimes cēlonis ir it kā cilvēks vārdā Pilāts, cilvēks, kam ir vara pār citu cilvēku dzīvībām; otrā gadījumā bojā ejas cēlonis ir it kā nejaušs atgadījums - Siloe tornis, kas uzgāzies virsū un nositis cilvēkus. 
Nākamie panti vēsta līdzību par vīģeskoku, kas nenes augļus, bet tad tas tiek apstrādāts, samēslots un tam tiek dots laiks īstenot sevī ielikto potenciālu, kļūt par to, par ko tam būtu jākļūst.

Vispirms es kavējos pie fragmenta pēdējās daļas. Tas man sasaucās ar pirms nedēļas  Gavēņa rekolekcijās lasīto līdzību par kviešiem un nezalēm no Mateja evaņģēlija (Mt 13, 24-30), kas aug līdzās. Kad ļaudis saka, ka ies un salasīs nezāles, tad nama tēvs viņiem atbild:
"Nē, lai jūs ravējot nezāli, kopā ar to neizrautu arī kviešus, ļaujiet abiem augt līdz pļaujas laikam! Un pļaujas laikā es teikšu pļāvējiem: "Savāciet vispirms nezāli un sasieniet to kūlīšos sadedzināšanai, bet kviešus sakraujiet manā šķūnī!" (Mt 13, 29-30)*. 
Ik gadus, kad rekolekcijās cilvēki dalās par šo fragmentu, tas ir licis aizdomāties par sevi un apkārtējo vidi, sabiedrību. Ko es daru ar to, kas ir nezāle, vai to, ko es uzskatu par nezāli? Cik liels ir manī kārdinājums ravēt nezāli? Vai nav tā, ka nereti mēs, cilvēki, ik pa laikam paraustām to nezāli un tā izcilājam labības saknes un neļaujam augt kviešiem? Tādā veidā es veltu visu savu enerģiju uz nezāli un piemirstu par kviešiem, graudiem, un atstāju tos augt novārtā. Vai šī līdzība mani nemāca vērst visu savu enerģiju, spēku, līdzekļus un resursus uz to, lai labāk augtu kvieši? Kvieši augs un nomāks nezāli. Iespējams, ka nezāles sausā laikā neļaus izkalst zemei, nakts vēsumā uzkrās rasu, kas dod veldzi labībai. Galu galā nozīme jau būs tikai tam, cik lieli un cik daudz būs augļu, ko novākt. 

Šī līdzība ir no ņemta no ikdienas pieredzes, kura varēja būt zināma Jēzus laikabiedriem. Man ir dārziņš, kur pa vasarām šo un to audzēju. Protams, nākas arī ravēt. Ravējot sirds noskumst, kad esmu kopā ar kādu nezāli izcēlusi arī kultūraugu. Tāpat sirds skumst, kad izravētā dobītē kultūraugi biežāk cieš no sausuma, jo tā izžūst ātrāk, nekā neravētā.Un tad nākas atcerēties šo līdzību un to cik tā patiesa.
Šķiet, ka nezāļu ravēšana, par spīti tam, ko par to saka Evaņģēlijs, ir dziļi iesēdusies cilvēkā, arī kristiešos. Paskatoties vēsturē, vai krusta kari, etniskās tīrīšanas, genocīds, izsūtījums uz Sibīriju u. tml. nav bijis viens liels mēģinājums ravēt nezāles? 

Šīs svētdienas evaņģēlijs vēsta par vīģes koku. Dārza saimnieks vēlas nocirst vīģes koku, kas nenes augļus, bet aug viņa dārzā un izsūc zemi, bet dārza kopējs iebilst: "Pagaidi vēl kādu gadu, iespējams, problēma nav vis vīģes kokā, bet tajā, ka kokam trūka barības vielu, no kā ražot augļus, es tagad uzirdināšu zemi, pienācīgi samēslošu!" Vai mūsu platuma grādos līdzīgi nav ar ābelēm, bumbierēm un citiem augļu kokiem, kas parasti ražo ik pēc gada, jo nepieciešams uzkrāt spēkus un resursus jaunai ražai? Cik daudz mēs, cilvēki, zinām par tiem procesiem, kas notiek cilvēka acij neredzami, zem zemes un kokā, lēnām, pamazām?  Cik daudz mēs zinām par tiem procesiem, kas notiek otra cilvēka dvēselē, mūsu acij nemanāmi, vai citā zemē un tautā?       
 
Un tad atgriežos pie šīs dienas Evaņģēlija fragmenta sākuma. Mums, cilvēkiem, ir sava izpratne par taisnīgumu: mēs taču "zinām", kurš ir "pelnījis" iet bojā - vai nu no cilvēka rokas vai kādā negadījumā. Mēs domājam - ja es būšu labs cilvēks, tad ar mani nekas slikts neatgadīsies. Es taču neesmu pelnījis, lai ar mani atgadītos kaut kas slikts! Un vai tu domā, ka tavs kaimiņš ir pelnījis, lai ar viņu kaut kas atgadītos? Patiešām tā domā?

Bet dzīve ir tāda, kāda tā ir - tajā var notikt viss kas. Mums, cilvēkiem, ir grūti pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, mums ir grūti dzīvot paļāvībā un ticībā dzīvei. Mēs mēģinām meklēt kādu vienu cēloni, bet vai tas nav absurds mēģināt izskaidrot kādu notikumu ar tikai vienu vienīgu cēloni?  Tāda nav dzīve, mūsu esamība. Ne mūsu ziņā ir izvēlēties garu dzīvi vai īsu mūžu, bet mūsu ziņā ir izvēlēties dzīvību (pretstatā nāvei), izvēlēties žēlastību (pretstatā grēkam), izvēlēties nenovērsties no tās un ļaut Dievam audzēt un briedināt mūsos augļus saskaņā ar mūsu aicinājumu.

Tas sasaucas ar vēl kādu fragmentu no Evaņģēlija par cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs ( 9, 1-12). Un tad ļaudis tincina Jēzu, vai aklais bija grēkojis, vai viņa vecāki bija grēkojuši, ka viņu piemeklējusi šāda nelaime? Pārsteidzoši - izrādās, Jēzus nenosauc vainīgo, bet dziedina: "Lai Dieva darbi parādītos viņā!" (sal. 9, 3). 

Tad nu lūkosim, lai mūsos parādītos Dieva darbi un lai mēs nestu daudz augļu! Tikai tam ir nozīme.

*Svēto Rakstu fragmenti ņemti no Lekcionārija lasījumiem. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru