Dvēseles draugs

Meklēt šajā emuārā

Pavasara sindroms :)

šādā datumā: marts 17, 2010

Iegūt saiti
Facebook
Twitter
Pinterest
E-pasts
Citas lietotnes

Pavasara sindroms - mizojot sīpolus, domāju par Lieldienām... :)

Lieldienas

Iegūt saiti
Facebook
Twitter
Pinterest
E-pasts
Citas lietotnes

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Populāras ziņas

Kā mīlēt sevi pašu?

2019.gada vasarā mani uzrunāja Aija Balode no "Mieram Tuvu". Vai es nesagatavotu kādu ierakstu vai lūgšanu Latvijas simtgades novembra "Mieram Tuvu" izdevumam? Hmm... Jāpadomā! Tas mani vedināja uz pārdomām, kas man ir lūgšana un kā pati šobrīd lūdzos. Man aiz muguras bija smags izdegšanas periods, no kura biju atkopusies un pēc tam pabeigusi arī studijas ārstniecībā. Es izdegu, kopjot paralizēto mammu. Kad tas notika ar manu mammu, bērniem tajā laikā bija 9 mēneši, 3 gadi un 8 gadi. Ārēju palīdzību toreiz neatradām un slodze bija par lielu. No piedāvātajiem antidepresantiem atteicos, jo jutu, ka tie vedīs mani projām no mana ceļa. Kas ir tas, kas mani atgrieza dzīvē no nulles punkta? Noteikti tie bija mēģinājumi ikdienā saskatīt prieka un pateicības momentus, kaut vai tik necilus kā "ir jauna diena un es esmu izdzīvojusi", "bērni ir paēduši", "kastanim aiz loga plaukst pirmās lapas" u.tml. No tādu momentu apzināšanās

Memento mori!

Novembris. Tas ir laiks, kad daudzās kultūrās un tradīcijās atceras mirušos. Latviešu folklorā tas ir Veļu laiks, kad vajag pamielot aizgājušo dvēseles. 2.novembris katoļiem ir Mirušo piemiņas diena, bet luterāņu tradīcijā novembra beigās atzīmē Mūžības svētdienu, kurā lūdzas par mirušajiem, bet tautā to sauc par Svecīšu dienu, kad sakopj kapiņus pirms ziemas un iededz svecītes. Viduslaiku mūkiem atsevišķos klosteros bija pieņemts vienam otru sveicināt, sakot “ Memento mori ” (Atceries nāvi, Atceries, ka tu nomirsi). Tas atgādina par dzīves īslaicīgumu un nāves nenovēršamību. Kad vēl pamatskolas vai vidusskolas laikā pirmo reiz dzirdēju par “ Memento mori! ” sveicienu, tad tas mani zināmā mērā atbaidīja. Kāda tur nāve! Kāpēc dzīvot, atceroties nāvi?! Visa dzīve taču ir priekšā un nāve ir tālu. Kad 2022. gadā biju aizbraukusi uz konferenci Islandē, iepazinu nedaudz tuvāk islandiešu garīgumu. Tad atcerējos šo sveicienu, kas man atklājās pavisam no cita redzes leņķa. Pro

Prieks ir šķidrums :)

Ļoti svarīgi ir radīt un uzturēt PRIEKU. Jā, pat neskatoties uz to, kā iet un kā klājas. Ziedi ir viens no līdzekļiem, kas palīdz ieliet dvēselē prieku. Bērnībā pavasaros, vasarās un rudeņos gandrīz vienmēr uz galda bija vāze ar kādiem ziediem. Atceros kādu gadījumu deviņdesmito gadu beigās. Man jaunajā darba vietā bija pirmā darba nedēļa. Vienu dienu atnāca uzņēmuma vadītāja ar kuplu ziedu pušķi. Vai kādi svētki? Nē! Tāpat. Man patīk - viņa teica. O! Man arī patīk ziedi! Viņa ielika ziedus vāzē uz galda un, kā man šķita, katrā no mums ielija prieks. Rudens. Krizantēmu laiks.Kur Rīgā meklēt ziedus? Protams, tirgū! Kad ieraudzīju krizantēmu pilnas vāzes, tad apstājos, jo kājas tālāk nenesa. Cik pirkt? Trīs? Piecas? Septiņas? Ak, lai vēl pieliek pārīti klāt. Nevajag ierobežot prieku. Pirms kāda laika nelielā pulciņā kāda sieviete uzdeva katram jautājumu - vai tu esi laimīgs? Es nebiju starp pirmajiem, kas atbildēja. Man nāca prātā amerikāņu rakstnieka Dž. D. Selindžera tei

Nodrošina Blogger