Kategorija - "prieks"

Manā bērnībā laikam kādā priekšmetā skolā bija veselu mēnesi jāseko līdzi ģimenes tēriņiem un tie jāatzīmē katrs savā kategorijā. Tur bija dažādas kategorijas - ēšana, apģērbs un apavi, komunālie maksājumi, kultūra (grāmatas, teātris, kino un tamlīdzīgi), parfimērija (ziepes, zobu pasta u.tml.). Bet tad uzradās kāds pirkums, kas neietilpa nevienā no paredzētajām kategorijām. Tie bija baloni, kādas četras vai piecas kapeikas gabalā, bet kur tos likt? Un tad es ieviesu jaunu kategoriju, kurai devu nosaukumu „prieks”.

Šī atklāsme par jaunas kategorijas nepieciešamību uz mani atstāja tik dziļu iespaidu, ka turpmāk dzīvē, kad veicu kādus pirkumus, ik pa laikam atļāvos arī kaut ko vienkārši priekam. Priekam, lai iepriecinātu dvēseli. Tomēr tādos gadījumos nereti jutu arī apkārtējās sabiedrības spiedienu – aprobežoties ar vajadzīgo un nepieciešamo un neizvēlēties prieku.

Fantastikas literatūras autors Rejs Bredberijs, kura viens no pazīstamākajiem darbiem ir „451 grāds pēc Fārenheita” (izdots arī latviski) kādā intervijā, ko nesen lasīju, runā par prieka nozagšanu un skaudību. Reiz viņš esot stāvējis pie kāda rotaļlietu veikala. Tam garām skrējis bariņš puiku, apmēram divpadsmit trīspadsmit gadus veci. Viens no tiem apstājies un, acīm mirdzot, cieši lūkojies skatlogā. Rakstnieks viņu iedrošinājis un teicis: „Ej iekšā! Ej iekšā!” Bet citi zēni mudinājuši: „Ak, nāc, tas taču ir knēveļiem!”

Rakstnieks turpina savu vērojumu: „Vai zināt, ko viņi mēģināja viņam nodarīt? Viņi mēģināja atņemt viņam viņa prieku. Ja cilvēki redz kādu pārāk priecīgu un ja viņi var viņam kaut ko nodarīt, tad cenšas sagraut viņa smilšu pili. Un tā zēns stāvēja un svārstījās starp rotaļlietu veikalu un došanos līdzi zēniem, un beigās tomēr devās līdzi zēniem. Un tas satrieca manu dvēseli.”

Lai to raksturotu, rakstnieks lieto vārdu savienojumu – skaudība par otra prieku (joy envy). Domāju, ka tas ir diezgan pamatoti. Vai arī jūs to esat pamanījuši savā dzīvē?