Lielā Talka kā masveida akcija

Trešdien gāju pāri Vērmanes dārzam un priecājos par sakoptību. Vietām manīju strādnieces, kas vai nu vēl grāba pērnās lapas vai izrušināja svaigi atvesto zemi. Izskatās, ka te nekāda Lielā talka nemaz nebūs vajadzīga. Viss līdz sestdienai jau būs sakopts. Atpakaļceļā atkal gāju pāri Vērmanes dārzam un atsaucos savas sirds pamudinājumam -  izteicu prieku par sakoptību kādai strādniecei. Viņas pavasarīga vēja aprautajā sejā uzplauka smaids un viņa teica - "Paldies!" Re, kā! Patiesībā tā bija viņa, kas bija pelnījusi manu paldies! Atnākot mājās izlasīju  e-pastā saņemtu ziņu:
Lūgums 24.aprīļa talciniekiem!
Darbarīkus, ja iespējams, ņemt līdzi pašiem! Visus nespēšot apgādāt.
Izlasīju un prātā uzausa no skolas laikiem Komunistiskās sestdienas talkas, kas arī notika pavasarī un tika pieskaņotas Ļeniņa dzimšanas dienai - 22.aprīlim. Ja tā notika skolā, tad arī ņēmām līdzi darba rīkus - lupatiņas, ar kurām mazgāt un berzt skolas durvis vai sienas, vai avīzes, ar kurām spodrināt logus. Ja tā notika brīvā dabā, tad arī atceros kādu gadījumu, kad kā talcinieki stāvējām rindā, lai uz maiņām tiktu pie kāda grābekļa. Tomēr vairāk atceros gadījumus, kad jau iepriekš tika izziņots, cik cilvēku kurā vietā būs vajadzīgs, lai cilvēku resursi tiktu izmantoti lietderīgi. Šajā ziņā plānveida ekonomikai bija savi plusi.

Viena lieta ir ņemt līdzi darba rīkus (un atkal paliek jautājums - kādus, jo īsti pat nezinu, kāda veida darbi ir paredzēti), bet otra lieta - iespējams, ka tu nemaz neesi vajadzīgs. Iespējams, bez tevis var arī iztikt, jo jebkurai talkas vietai ir arī kāds noteikts cilvēku skaita ierobežojums, kuru pārsniedzot, talka var pārvērsties sava veida pretmetā: kad cilvēki sanāk tikai tāpēc vien, ka ir Lielā talkas diena, bet neviens tā īsti nav padomājis, kā visus lietderīgi nodarbināt. Un tad rodas jautājums, vai laba ideja - LIELĀ TALKA - dažviet netiek padarīta par pasākumu, kurā piedalīties ir labi, nepiedalīties ir slikti, bet patiesībā šajā vietā varētu tīri labi iztikt arī bez tevis, bet to teikt īsti neklājas?

Jautāju sev - vai man ir tik daudz brīva laika, vai es to varu atļauties, lai kādā talkas vietā es "paliktu pāri"? Un sirds saka - nē!
Es labāk nomazgāšu logus savā mājoklī vai pastrādāšu dārziņā! Tā šoreiz būs mana īstā vieta. Tur to manā vietā neviens nedarīs.

Komentāri

  1. Ir vēl arī cita alternatīva. Noskati vietu, kas lūdz, lai to sakopj, un piesakies pats par talkas atbildīgo. Tā šogad izdarīju es. Visiem apkārtnes iedzīvotājiem pastkastītēs iemetu skaistus uzaicinājumus un tagad ceru, ka rīt nebūsim tikai mēs divas ar māsu. Ja atnāks daudz cilvēku, tiksim ar paredzēto darba apjomu ātrāk galā, ja būsim mazāk - talkosim ilgāk. Bet galvenais ir, ka mēs ilgojamies pēc sakoptības, visādā ziņā..., arī ārpus sava žoga, arī tad, ja piemēslo citi, sakoptā vidē arī piemēslotāji tik ļoti neatļaujas... Mums tāda pieredze ir jau no iepriekšējiem gadiem.

    AtbildētDzēst
  2. Paldies, Ruta V., par komentāru!
    Protams, tā ir alternatīva. Apsveicami, ka Jums ir enerģija uzņemties organizēšanu, jo tas bieži vien ir liels un nopietns darbs, kas no cilvēka, kas pēc dabas ir vairāk intraverts, nekā ekstraverts prasa pārāk daudz enerģijas! :) Šādai talkas organizēšanai ir vēl tāda pozitīva audzinoša nozīme, jo arī apkārtnes iedzīvotāji kļūs apzinīgāki un nemēslos apkārtni.
    Man tuvāks veids, kā rūpēties par sakoptību "ārpus sava žoga" ir uzturēt to tīru visa gada garumā, nevis tikai talkas dienā. Kad redzu, kaut ko piemēslotu, ne reizi vien esmu savākusi un / vai sakopusi.

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru