Šīs konferences laikā bija iespēja tikties ar kolēģiem, dalīties pieredzē, stiprināt vienam otru, iepazīt šīs zemes garīguma tradīciju un gūt jaunus draugus no citām Eiropas zemām. Šogad tikšanās sasaucās ar šī gada Gavēņa otrās svētdienas evaņģēlija lasījumu (Lk 9, 28-36) un deva iespēju uzkāpt kalnā un lūgties. Nepilna nedēļa kalnā un tad ir jādodas atpakaļ, no kalna lejā, jo tieši tur mūs (mani) Dievs aicina būt.
Svētdienas evaņģēlija lasījums stāsta par gadījumu, kad Jēzus paņēma sev līdzi Pēteri, Jāni un Jēkabu un uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Tur bija tik labi, ka Jēzus mācekļi vēlējās tur palikt un celt trīs teltis - vienu Jēzum, vienu Mozum un vienu Elijam. Bet tas nebija prātīgi, viņi paši nezināja, ko viņi runā. Savā ziņā tas ir pārsteidzoši, ka šis Svēto Rakstu fragments ir iekļauts Gavēņa laika lasījumos. Bet iedziļinoties tajā vairāk, kļūst skaidrs, ka šis ir ļoti būtisks notikums, lai saprastu Jēzus tālāko ceļu - līdz pat Jeruzalemei, kur viņš tiks nodots un sists krustā. Jau otro Gavēņa laika svētdienu pēc kārtas mēs lasām vārdus, kas stiprina un iedrošināja Jēzu - "Šis ir mans izredzētais Dēls. Viņu klausiet!" Šie ir stiprinājuma vārdi arī katram no mums. Mēs nevaram pastāvīgi palikt kalnā, kur mums ir labi, tā nav vieta, kur palikt uz ilgu laiku, tā nav vieta, kur celt telti. Mums ir jādodas lejā, pasaulē. Kristus aicinājums ir dzīvot pasaulē kāda tā ir - kur ir nodevība, netaisnība, nabadzība... un kur mēs esam aicināti celt un izplatīt Dieva valstību. Un tad ļoti svarīgi ir vārdi, kas atskanēja no mākoņa - šis ir mans izredētais, šis ir mans mīļotais, klausiet viņu!
Turku pavadītais laiks bija iespēja apstāties un vēlreiz ieklausīties. Kādā sarunā plašākā grupā jautājām viens otram - kas ir tas, kas tevi uztur tavā kalpošanas darbā? Daudzās atbildēs tika minēts dziļi sajustais aicinājums un ikdienā saņemtais apstiprinājums būt šajā kalpošanā, kas nebūt nav viegla. Lai turpinātu iesākto ceļu arī mums tāpat kā Jēzum un mācekļiem ir vajadzīgs uzkāpt kalnā, kur noklust, lai sadzirdētu balsi no mākoņa, kas apstiprina aicinājumu. Šī ir mana izredzētā meita, šī ir mana mīļotā meita, viņa ir sūtīta pasaulē manā vārdā.
Atgriežoties no konferences internetā izlasīju kādu nelielu rakstiņu, kur bija uzsvērti mūsu laikabiera flāmu teologa, dominikāņu priestera Edvarda Skilebeka (Edward Schillebeeckx; miris 2008. gada 23. decebrī 95 gadu vecumā) viedie vārdi - Nav pestīšanas ārpus pasaules (Extra mundum nulla salus). Tas sasaucas arī ar ignācisko garīgumu - atrast Dievu it visā, jo īpaši pasaulē.
Dievs turpina veikt savu pestīšanas darbu pasaulē - caur mums cilvēkiem, caur struktūrām, caur radību - lai cik ierobežoti un grēcīgi mēs arī nebūtu.
Saistīti ieraksti:
Vēstules tēvam Jākobam
Komentāri
Ierakstīt komentāru