Drosme konfrontēt

Pirms došanās ceļā Svētceļnieks padzirdēja, ka viņu apsūdzējuši inkvizitoram un ka esot uzsākts process. Redzot, ka inkvizitors neaicina ierasties, viņš aizgāja pats... un lūdza paziņot spriedumu. [..] Lai dabūtu rakstisku apliecinājumu, ar notāru un lieciniekiem viņš atvainodamies ieradās pat pie inkvizitora mājās (Ignācijs Lojola. Svētceļnieka piezīmes, Rīga, KDI, 2002, # 86).

Pat tad, kad Ignācijs bija ieguvis izglītību, kas ļāva viņam runāt ar citiem par Dievu, pat tad, kad bija kļuvis par priesteri, viņš tika vajāts, apsūdzēts. Te minētais gadījums nebija vienīgais.
Dažas lapaspuses tālāk grāmatā atkal lasāms, ka par viņu tiek runāts ļauni. Un atkal Ignācijs uzstāj, ka gribot dzirdēt galīgo spriedumu (# 98). Tas nepatīk nevienam – ne legātam, ne gubernatoram, ne līdzšinējiem Ignācija atbalstītājiem. Jā, pat viņa atbalstītājiem! Viņš dodas pie paša pāvesta, kurš tad pieprasa, lai tiktu pasludināts spriedums. Spriedums bija labvēlīgs.
Ignācija drosme konfrontēt parādās arī citās situācijās. Piemēram, uz ceļa, kam slepkavu dēļ ir slikta slava, viņš ierauga divus apbruņotus vīrus, kas pajāj viņam garām un tad griežas atpakaļ un steidzas viņu panākt. Ko darītu jūs? Ignācijs, lai arī nedaudz nobijies, uzrunā šos vīrus. Nē, viņš, nebēg, nē viņš negaida, kad viņu uzrunās. Bet pats uzrunā. Tad izrādās, ka tie ir kalpi, ko viņam pretī bija sūtījis brālis (# 87).
Var teikt, ka drosme ir bijusi Ignācijam piemītoša stingra un noturīga nostāja. Tātad – tikums, pie tam viens no četriem galvenajiem tikumiem (KBK #1805). Un tagad gribu jautāt, cik bieži esam dzirdējuši, ka kādā homīlijā būtu runāts par drosmi vispār un konkrēti par drosmi konfrontēt?
2005. gads
Attēlā skats netālu no Ignācija dzimtās muižas Lojolas (2007).