.. Svētceļniekam bija paradums, sēžot kopā ar citiem pie galda, ēdienreizes laikā nevis sarunāties (ja neskaita kādu īsu atbildi), bet gan ieklausīties citu teiktajā, cenšoties nepalaist garām neko, kas derētu kā iegansts, lai vēlāk, kad visi jau būs paēduši, varētu runāt par Dievu (no Svētceļnieka piezīmes, Rīga, KDI, 2002, 41.lpp., # 42).Svētceļnieks - tā sevi dēvē Ignācijs Lojola savā autobiogrāfijā. Grāmatu biju lasījusi jau agrāk, bet šonedēļ, to pārlasot, mani piesaistīja šis teikums. Teikums iegūlās sirdī, joprojām skan un ļaujas, lai to izgaršoju.
Joprojām mācos klausīties, jau vairākus gadus.
Šīs augstāk lasāmas rindas esmu rakstījusi 2005. gadā, kad atkārtoti lasīju "Svētceļnieka piezīmes". 2007. gada augustā man laimējās desmit dienas nodzīvot Lojolas muižā. Bieži iegriezos Ignācija dzimtajā mājā un tad iztēlojos, kā jaunākais bērns Inigo lielajā virtuvē mēdza klausīties pieaugušo stāstos.
Varbūt prasme ieklausīties Ignācijam šādā veidā tika ieaudzināta jau kopš mazotnes?
Komentāri
Ierakstīt komentāru