1523.gada sākumā viņš devās uz Barselonu, lai kāptu kuģī. Ilgodamies rast patvērumu vienīgi Dievā, tas vēlējās doties ceļā viens pats, lai gan bija daži, kas piedāvājās pavadoņos. [..] Ceļojot kopā ar kādu, izsalcis viņš cerētu rast otra atbalstu; ja gadītos pakrist, gaidītu palīdzību, lai varētu piecelties, un tādējādi paļautos uz ceļabiedru un tam pieķertos. Turpretī viņš vēlējās paļauties vienīgi uz Dievu un vienīgi tam veltīt savu mīlestību un cerību. Svētceļnieks teica to, ko juta sirdī (Ignācijs Lojola. Svētceļnieka piezīmes. Rīga, KDI, 2002, #35, 35.-36.lpp).Vēlāk Ignācijs ieteica doties ceļojumā vismaz divatā ... lai, rupēs daloties un kalpojot tuvākajiem, būtu noderīgāki tiem, pie kā ir sūtīti. Vai pretruna? Arī Jēzus mācekļus sūtīja misijā, kalpošanā divatā. Vismaz divatā, pēc tam kopienā - lai būtu noderīgāki citiem. Bet vai pretruna? Laikam jau nē - jo arī divatā, arī kopienā - katram vienam ir jāsaglabā paļaušanās vienīgi uz Dievu. Vismaz divatā palīdz, kad ir rūpes, jo otra klātesamībā, skatienā, vārdos, pieskārienā sajūti un apzinies, ka esi iesaistījies tajā kopienā, kurā darbojas arī Dievs.
2005.gads
Komentāri
Ierakstīt komentāru