6. janvāris. Katoļiem šodien ir Triju ķēniņu diena, kaut gan Rakstos nekur nav minēts, ka ķēniņi ir bijuši trīs. Tā vien šķiet, ka svētku nosaukums ved maldināšanā. Katoļi turas pie Tradīcijas (ar lielo burtu!)! Man tomēr tuvāks šķiet protestantu nosaukums – Zvaigznes jeb Epifānijas diena (no grieķu valodas – epiphaneia – parādīšanās). Skaidri un bez maldināšanas.
Mani šīs dienas lasījumos daudz vairāk par austrumu gudrajiem saistīja Hēroda tēls. Hērods – valdnieks, bet neko nezina par zvaigznes parādīšanos. Dievs sūta viņam cilvēkus, svešiniekus, jo bagātos ārzemniekos Hērods taču varētu vairāk ieklausīties, nekā savējos. Nav jau nekādi pasaules klaidoņi un plikadīdas tie ārzemju gudrie. Bagātie taču tāpat vien neklīdīs apkārt pa svešām zemēm un nestāstīs pasaciņas. Jā, Hērods pasaka vārdos – Jā, es arī iešu! Bet tikai vēlāk, ne tagad. Kas liek viņam teikt, ja viņš negrasās to darīt? Negrib izlikties dumjāks bagāto ārzemnieku priekšā? Piekrīt tikai pieklājības pēc vai diplomātijas dēļ? Vai arī patiešām grasās iet, bet tad pārdomā?
Iedomājos, piemēram, Bils Geitss, ierodas Latvijā pie premjerministra vai kādas citas institucionālas varas pārstāvja, piemēram, kāda bīskapa. Paņēmis līdzi arī vērtīgas dāvanas jaundzimušajam. Jaundzimušais – kāda tikko dzimusi iniciatīva, kas nabagiem sludinās prieka vēsti, atsvabinās cietumniekus, dos aklajiem gaismu, satriektos palaidīs vaļā.... un te veidos jaunu valstību. Ko dara premjerministrs vai bīskaps?
- Jā, jā, labi, labi, ka atbraucāt, tik tālu ceļu mērojāt. Ejiet vien apraudzīt, es jau arī drīz vien došos un apraudzīšu šo jaundzimušo bērnu, ja nu kā varu palīdzēt, atbalstīt, kamēr liels izaug.
Mēs zinām, ko dara Hērods. Un var jau arī diezgan viegli iztēloties, ko darītu kādas institucionālas varas pārstāvis, savas karalistes kungs un ķēniņš. Kas par jaunu valstību? Nekā nebija! Es pats vēl gribu valdīt! Un liks nogalināt visus jaundzimušos.... Un visas jaunās iniciatīvas tiks apspiestas.
Zvaigznes diena - Hēroda žēlastības diena. Dievs Hērodam deva žēlastības dienu – iespēju ieklausīties, aicinājumu – nākt pie Mesija. Hērods dzirdēja, piekrita, bet neatsaucās aicinājumam. Un iespēja viņam pagāja garām.
Arī mūsu dzīvēs. Mūsu karalistēs. Vai mēs pamanām tos pamudinājumus, kas mūsos dzimst kā mazi, varbūt pat kusli bērni? Pamudinājumus, ko jūtam kā draudus savam status quo, savai līdzšinējai komfortablajai dzīvei? Kas ir tās piesaistes, atkarības, kas mūs tur un neļauj doties pie Mesijas, kas ir tikko dzimis? Zvaigzne rāda mums ceļu, gudrie mums liecina, bet mēs... Ko darām mēs? Vai kļūstam par hērodiem vai dodamies pie Mesijas?
Mani šīs dienas lasījumos daudz vairāk par austrumu gudrajiem saistīja Hēroda tēls. Hērods – valdnieks, bet neko nezina par zvaigznes parādīšanos. Dievs sūta viņam cilvēkus, svešiniekus, jo bagātos ārzemniekos Hērods taču varētu vairāk ieklausīties, nekā savējos. Nav jau nekādi pasaules klaidoņi un plikadīdas tie ārzemju gudrie. Bagātie taču tāpat vien neklīdīs apkārt pa svešām zemēm un nestāstīs pasaciņas. Jā, Hērods pasaka vārdos – Jā, es arī iešu! Bet tikai vēlāk, ne tagad. Kas liek viņam teikt, ja viņš negrasās to darīt? Negrib izlikties dumjāks bagāto ārzemnieku priekšā? Piekrīt tikai pieklājības pēc vai diplomātijas dēļ? Vai arī patiešām grasās iet, bet tad pārdomā?
Iedomājos, piemēram, Bils Geitss, ierodas Latvijā pie premjerministra vai kādas citas institucionālas varas pārstāvja, piemēram, kāda bīskapa. Paņēmis līdzi arī vērtīgas dāvanas jaundzimušajam. Jaundzimušais – kāda tikko dzimusi iniciatīva, kas nabagiem sludinās prieka vēsti, atsvabinās cietumniekus, dos aklajiem gaismu, satriektos palaidīs vaļā.... un te veidos jaunu valstību. Ko dara premjerministrs vai bīskaps?
- Jā, jā, labi, labi, ka atbraucāt, tik tālu ceļu mērojāt. Ejiet vien apraudzīt, es jau arī drīz vien došos un apraudzīšu šo jaundzimušo bērnu, ja nu kā varu palīdzēt, atbalstīt, kamēr liels izaug.
Mēs zinām, ko dara Hērods. Un var jau arī diezgan viegli iztēloties, ko darītu kādas institucionālas varas pārstāvis, savas karalistes kungs un ķēniņš. Kas par jaunu valstību? Nekā nebija! Es pats vēl gribu valdīt! Un liks nogalināt visus jaundzimušos.... Un visas jaunās iniciatīvas tiks apspiestas.
Zvaigznes diena - Hēroda žēlastības diena. Dievs Hērodam deva žēlastības dienu – iespēju ieklausīties, aicinājumu – nākt pie Mesija. Hērods dzirdēja, piekrita, bet neatsaucās aicinājumam. Un iespēja viņam pagāja garām.
Arī mūsu dzīvēs. Mūsu karalistēs. Vai mēs pamanām tos pamudinājumus, kas mūsos dzimst kā mazi, varbūt pat kusli bērni? Pamudinājumus, ko jūtam kā draudus savam status quo, savai līdzšinējai komfortablajai dzīvei? Kas ir tās piesaistes, atkarības, kas mūs tur un neļauj doties pie Mesijas, kas ir tikko dzimis? Zvaigzne rāda mums ceļu, gudrie mums liecina, bet mēs... Ko darām mēs? Vai kļūstam par hērodiem vai dodamies pie Mesijas?
2008.gada 6.janvārī,
Epifānijas dienā
Komentāri
Ierakstīt komentāru