Rons Rolheizers. Mūsu nepareizie priekšstati par pašnāvību
Margareta Atvuda (Margaret Atwood) reiz sacīja, ka reizēm lietas ir jāpasaka un jāpasaka, un jāpasaka, līdz par tām vairs nav jārunā. Katru gadu es rakstīju rakstus par pašnāvību, jo par to ir pārāk daudz aplamu priekšstatu, ka ir lietas, kas jāatgādina atkal un atkal.
Es nemēģināšu būt oriģināls, bet vienkārši vēlreiz noformulēšu cik vien skaidri iespējams, ko vajag pateikt vēlreiz no sākuma.
Kuri tad ir šie nepareizie priekšstati par pašnāvību, par kuriem būtu jārunā?
Pirmkārt, pašnāvība ir izmisuma solis. Pārāk daudzi joprojām uzskata, ka pašnāvība ir beidzamais izmisuma solis — nosodāms un nepiedodams. Kādam izdarot pašnāvību, daudzi atsaucas uz Jūdu Iskariotu — ka labāk ir nebūt dzimušam. Vēl nesen pašnāvības upurus pat neapglabāja baznīcu kapsētās.
Vairumā gadījumu, tieksme uz pašnāvību ir slimība. Mums visiem ir ķermenis un dvēsele. Kā viens tā otrs var kļūt slims. Mēs varam mirt no vēža, augsta asinsspiediena, sirdstriekas, aneirisma. Tās visas ir fiziskās slimības. Bet tāpat arī cieš mūsu dvēsele. Arī sirdī var iemesties ļaundabīgs audzējs, aneirisma [asinsvadu sieniņu vājums – red.]. Tās ir fiziskās slimības. Bet ir arī sirds ļaundabīgums un aneirisma, nāvējošas rētas, no kurām dvēsele nespēj atgūties. Pašnāvība, tāpat, kā jebkura cita nāvējoša slimība, cilvēku no dzīves paņem pret viņa gribu. Nāve nav brīva izvēle, bet gan slimība, kas ir tālu no brīvās gribas. Lielākoties gadījumu, pašnāvība ir bezcerīgs mēģinājums, kā pārtraukt nebeidzamas ciešanas. Tas ir tāpat kā ar cilvēku, kurš izlec pa logu, jo deg viņa drēbes. Tā ir traģēdija, nevis izmisuma solis.
Saprotot šo patiesību, mums ir jāatmet uzskats, ka pašnāvība atņem cilvēkam Dieva žēlastību. Dieva žēlastība ir līdzvērtīga pat pašnāvībai. Pēc augšāmcelšanās mēs redzam Kristu, kurš iet cauri slēgtām durvīm un dāvā piedošanu, mīlestību un mieru tām sirdīm, kuras baiļu un sāpju dēļ pašas nespēj atvērties. Dieva žēlastība un miers iet cauri sienām, mēs to nespējam. Un šaipus debesīm, kā mēs zinām, dažreiz visa mīlestība, palīdzībā izstieptās rokas un profesionālā palīdzība pasaulē vairs nespēj aizsniegt aiz bailēm un sāpēm paralizēto sirdi.
Dievs var palīdzēt tad, kad mēs to vairs nevaram. Dieva mīlestība var nolaisties pat ellē (kā mēs to sludinām savā ticības apliecībā) un dvest mieru un iekšēji samierināt ievainojumu, dusmas un bailes. Dieva rokas ir daudz maigākas par mūsējām, Dieva līdzjūtība ir plašāka par mūsējo un Dieva izpratne bezgalīgi pārspēj mūsējo. Mums mīļais, bet ievainotais cilvēks, kas krīt par upuri pašnāvībai, Dieva rokās ir pilnīgā drošībā, neatkarīgi no spriedumiem, kas izriet no mūsu ierobežotajām zināšanām. Aizslēgtas durvis Dievu neaizkavēs.
Pašnāvība daudzos gadījumos ir slimība un kad tās upuri pamostas otrajā pusē, viņus sagaida maigais Kristus, kurš saka: „Miers ar jums!” Kā redzams no Evaņģēlijiem, Dievs var iet cauri slēgtām durvīm, dvest mieru vietās, kuras mums nav pieejamas, un rakstīt taisni pat ar vislīkākajām līnijām.
Vēl viena nepareiza izpratne par pašnāvību, kas pati par sevi jau visu pasaka otrreizējos minējumos: ja vien es būtu darījis vairāk! Ja vien es būtu bijis uzmanīgāks, nekas tāds nebūtu noticis.
Ļoti retos gadījumos tas tā būtu. Visbiežāk mēs nemaz nevarējām būt klāt, kad mums tuvais cilvēks nomira, tā paša iemesla dēļ, ka šī persona negribēja, lai mēs tur atrastos. Viņš vai viņa laiku un vietu izvēlējās precīzi, ņemot vērā, kad mēs tur neesam. Pašnāvība ir slimība, kas savu upuri izvēlas ļoti rūpīgi tādā veidā, lai izslēgtu apkārtējo klātbūtni un viņu uzmanību. Tāda ir šīs slimības anatomija.
Protams, tas nevar būt attaisnojums neiejūtībai pret mums apkārtējiem, kas cieš no depresijas. Taču tā ir veselīga kontrole, lai neļautos viltus vainas sajūtai un nemiera pilniem otrreizējiem minējumiem. Daudzi no mums ir stāvējuši blakus mirstoša cilvēka gultai, un izjutuši bezcerību un vilšanos, jo neko nav varējuši darīt, lai pasargātu mīļoto no nāves. Cilvēks nomira neatkarīgi no mūsu uzmanības, lūgšanām un pūlēm palīdzēt. Tāpat ir arī ar tiem, kas mirst pašnāvībā. Mūsu mīlestība, uzmanība un klātbūtne nevarētu apturēt viņus nomirt, lai arī cik liela būtu mūsu vēlēšanās un pūliņi.
Kristieša atbildei uz pašnāvību nav jābūt šausmām, bailēm par personas mūžīgo pestīšanu un nemierīga sevis izmeklēšana par to, ko esam vai neesam darījuši. Tieši pretēji — pašnāvība ir briesmīgs veids kā mirt, bet mums jāsaprot, ka tā ir slimība un jāpārtrauc raizēties par upura mūžīgo pestīšanu un mūsu pārāk ne tuvu ne perfekto attieksmi pret viņa vai viņas slimību.
Dievs visu atpestī, un beigās viss būs labi, pat viņpus pašnāvībai.
Raksts sagatavots Tulkošanas projekta ietvaros.
Tulkoja: Līga Brāzma
Rediģēja: MZC
Margareta Atvuda (Margaret Atwood) reiz sacīja, ka reizēm lietas ir jāpasaka un jāpasaka, un jāpasaka, līdz par tām vairs nav jārunā. Katru gadu es rakstīju rakstus par pašnāvību, jo par to ir pārāk daudz aplamu priekšstatu, ka ir lietas, kas jāatgādina atkal un atkal.
Es nemēģināšu būt oriģināls, bet vienkārši vēlreiz noformulēšu cik vien skaidri iespējams, ko vajag pateikt vēlreiz no sākuma.
Kuri tad ir šie nepareizie priekšstati par pašnāvību, par kuriem būtu jārunā?
Pirmkārt, pašnāvība ir izmisuma solis. Pārāk daudzi joprojām uzskata, ka pašnāvība ir beidzamais izmisuma solis — nosodāms un nepiedodams. Kādam izdarot pašnāvību, daudzi atsaucas uz Jūdu Iskariotu — ka labāk ir nebūt dzimušam. Vēl nesen pašnāvības upurus pat neapglabāja baznīcu kapsētās.
Vairumā gadījumu, tieksme uz pašnāvību ir slimība. Mums visiem ir ķermenis un dvēsele. Kā viens tā otrs var kļūt slims. Mēs varam mirt no vēža, augsta asinsspiediena, sirdstriekas, aneirisma. Tās visas ir fiziskās slimības. Bet tāpat arī cieš mūsu dvēsele. Arī sirdī var iemesties ļaundabīgs audzējs, aneirisma [asinsvadu sieniņu vājums – red.]. Tās ir fiziskās slimības. Bet ir arī sirds ļaundabīgums un aneirisma, nāvējošas rētas, no kurām dvēsele nespēj atgūties. Pašnāvība, tāpat, kā jebkura cita nāvējoša slimība, cilvēku no dzīves paņem pret viņa gribu. Nāve nav brīva izvēle, bet gan slimība, kas ir tālu no brīvās gribas. Lielākoties gadījumu, pašnāvība ir bezcerīgs mēģinājums, kā pārtraukt nebeidzamas ciešanas. Tas ir tāpat kā ar cilvēku, kurš izlec pa logu, jo deg viņa drēbes. Tā ir traģēdija, nevis izmisuma solis.
Saprotot šo patiesību, mums ir jāatmet uzskats, ka pašnāvība atņem cilvēkam Dieva žēlastību. Dieva žēlastība ir līdzvērtīga pat pašnāvībai. Pēc augšāmcelšanās mēs redzam Kristu, kurš iet cauri slēgtām durvīm un dāvā piedošanu, mīlestību un mieru tām sirdīm, kuras baiļu un sāpju dēļ pašas nespēj atvērties. Dieva žēlastība un miers iet cauri sienām, mēs to nespējam. Un šaipus debesīm, kā mēs zinām, dažreiz visa mīlestība, palīdzībā izstieptās rokas un profesionālā palīdzība pasaulē vairs nespēj aizsniegt aiz bailēm un sāpēm paralizēto sirdi.
Dievs var palīdzēt tad, kad mēs to vairs nevaram. Dieva mīlestība var nolaisties pat ellē (kā mēs to sludinām savā ticības apliecībā) un dvest mieru un iekšēji samierināt ievainojumu, dusmas un bailes. Dieva rokas ir daudz maigākas par mūsējām, Dieva līdzjūtība ir plašāka par mūsējo un Dieva izpratne bezgalīgi pārspēj mūsējo. Mums mīļais, bet ievainotais cilvēks, kas krīt par upuri pašnāvībai, Dieva rokās ir pilnīgā drošībā, neatkarīgi no spriedumiem, kas izriet no mūsu ierobežotajām zināšanām. Aizslēgtas durvis Dievu neaizkavēs.
Pašnāvība daudzos gadījumos ir slimība un kad tās upuri pamostas otrajā pusē, viņus sagaida maigais Kristus, kurš saka: „Miers ar jums!” Kā redzams no Evaņģēlijiem, Dievs var iet cauri slēgtām durvīm, dvest mieru vietās, kuras mums nav pieejamas, un rakstīt taisni pat ar vislīkākajām līnijām.
Vēl viena nepareiza izpratne par pašnāvību, kas pati par sevi jau visu pasaka otrreizējos minējumos: ja vien es būtu darījis vairāk! Ja vien es būtu bijis uzmanīgāks, nekas tāds nebūtu noticis.
Ļoti retos gadījumos tas tā būtu. Visbiežāk mēs nemaz nevarējām būt klāt, kad mums tuvais cilvēks nomira, tā paša iemesla dēļ, ka šī persona negribēja, lai mēs tur atrastos. Viņš vai viņa laiku un vietu izvēlējās precīzi, ņemot vērā, kad mēs tur neesam. Pašnāvība ir slimība, kas savu upuri izvēlas ļoti rūpīgi tādā veidā, lai izslēgtu apkārtējo klātbūtni un viņu uzmanību. Tāda ir šīs slimības anatomija.
Protams, tas nevar būt attaisnojums neiejūtībai pret mums apkārtējiem, kas cieš no depresijas. Taču tā ir veselīga kontrole, lai neļautos viltus vainas sajūtai un nemiera pilniem otrreizējiem minējumiem. Daudzi no mums ir stāvējuši blakus mirstoša cilvēka gultai, un izjutuši bezcerību un vilšanos, jo neko nav varējuši darīt, lai pasargātu mīļoto no nāves. Cilvēks nomira neatkarīgi no mūsu uzmanības, lūgšanām un pūlēm palīdzēt. Tāpat ir arī ar tiem, kas mirst pašnāvībā. Mūsu mīlestība, uzmanība un klātbūtne nevarētu apturēt viņus nomirt, lai arī cik liela būtu mūsu vēlēšanās un pūliņi.
Kristieša atbildei uz pašnāvību nav jābūt šausmām, bailēm par personas mūžīgo pestīšanu un nemierīga sevis izmeklēšana par to, ko esam vai neesam darījuši. Tieši pretēji — pašnāvība ir briesmīgs veids kā mirt, bet mums jāsaprot, ka tā ir slimība un jāpārtrauc raizēties par upura mūžīgo pestīšanu un mūsu pārāk ne tuvu ne perfekto attieksmi pret viņa vai viņas slimību.
Dievs visu atpestī, un beigās viss būs labi, pat viņpus pašnāvībai.
Raksts sagatavots Tulkošanas projekta ietvaros.
Tulkoja: Līga Brāzma
Rediģēja: MZC
paldies
AtbildētDzēstpaldies
AtbildētDzēstPaldies par so rakstu,tas paliidzeeja man guut kaut mazliet,bet sirdsmieru.
AtbildētDzēst