Pegija Bernekere. Viņpus pašnāvības - mūsu salauzto siržu uzticēšana Dievam
Sešas nedēļas pēc tam, kad mans vienīgais bērns negaidīti aizgāja bojā kā pusaudžu pašnāvības upuris, es aizsūtīju e-pastu savam draugam: „Es Gavēnī ēdu šokolādi. Tas ir pirmais, kas man jādara. Es nolēmu, ka esmu pietiekoši daudz cietusi un man nav nekas vairāk jāuzņemas vai no kaut kā jāatsakās. Es domāju, ka mana dēla nenodzīvotā dzīve man šobrīd ir bijis pietiekošs pārbaudījums.”
Džastins nomira otrdienā, iespējams ap pusdienas laiku. Neviens nezina konkrētu laiku — viņš bija pārnācis no skolas, jo viņam bija gripa, vismaz mums tā likās.
Pirmdienas vakarā pirms iešanas uz vakara nodarbībām, stāvot pie virtuves galda, es atvēru pasta sūtījumu. Pāris pēdu tālāk Džastins ēda vistas nūdeļu zupu. Negaidītajā sūtījumā bija grāmatas „Cāļa zupa kristieša dvēselei – 2” signāleksemplārs, kurā bija iekļauts mans stāsts – „Kādas mātes sapnis”, kā kļūt par audžumāti — par Džastina māti.
Es pēkšņi jautāju Džastinam, vai viņš gribētu, lai es izlasu viņam savu stāstu. Viņš piekrītoši pamāja ar galvu un plati pasmaidīja. Dažu lappušu izlasīšana prasīja vairāk laika nekā biju domājusi, bet viņa sešpadsmitgadnieka zilās acis lasot mūsu stāstu kļuva spožākas un spožākas: mans sapnis būt par māti un viņa sapnis par ģimeni uz visiem laikiem. Mūsu starpā uzplauka acīmredzama mīlestība. Es nezināju, ka šī būs pēdējā saruna ar manu dēlu.
Ja man būtu kaut mazākā nojausma par viņa patieso veselības stāvokli, nākamajā rītā es nebūtu viņu atstājusi vienu. Bet es nezināju. Viņš vienkārši pateica, ka vēl aizvien nejūtas labi un grib gulēt. Es nolēmu doties savā iknedēļas braucienā uz biroju Denverā, Kolorado — kas bija tikai stundas attālumā. Kad pēcpusdienā zvanīju uz mājām, uz zvanu neviens neatbildēja. Nespēdama atbrīvoties no sajūtas, ka kaut kas nav labi, zvanīju savam vīram Džimam, lai brauc uz mājām un pārliecinās par Džastina veselību.
Pēc pusstundas, kad es gāju pa Rietumu 32. avēniju Denveras centra virzienā, iezvanījās mans telefons. Ātri atbildot, es uzmanīgi ieklausījos sava vīra balsī, kas izteica tikai piecus vārdus: „Džastins ir atņēmis sev dzīvību.”
Es paklupu pret ietvi, pie sevis murminot: „Nē, nē, nē.” Man vajadzēja apstādināt laiku. Jautājumi viens pēc otra mācās virsū: Kāpēc? Kā? Ja nu...? Ja vienīgi...? Pēkšņi es apstājos. Kaut kur man no dziļumiem uzpeldēja jautājums: Ko es darīšu, lai tiktu ar to galā?
Es negribēju, nebūtu to izvēlējusies, bet no kādas tālas vietas, es zināju, ka man būs jāizdara izvēle. Sasodīts trieciens pārpludināja manas vēnas, padarot mani nejūtīgu izprast tās šausmas, kas sāka atklāties. Es savā dzīvē jau biju piedzīvojusi Dieva pārveidojošo žēlastību sarežģītās situācijās, un zināju, ka šī nebūs izņēmums.
Džastina bērēs es atteicos tērpties melnā. Tērpusies baltā kostīmā, ap kaklu apsējusi šalli karaliski zilā krāsā, krāsā, kādā bija mana dēlā Džastina acis, es tīši izvēlējos nepakļauties tumsībai, mulsumam un bēdām, kuras mēs piedzīvojām. Es lūdzu Dievu mūs dziedināt un mierināt — sūtīt mums Svēto Garu. Tajā dienā kopā bija deviņi simti cilvēku, nesot liecību ticībai un cerībai. Ikvienam sāpēja sirds. Mēs bijām viens otram vajadzīgi. Un mums bija vajadzīgs Dievs, kas palīdzētu mums sadzīvot ar neizprotamo noslēpumu — pašnāvību. Mums vajadzēja Dievu, kurš ne tikai caur ciešanām veido labo vēsti. Mums bija vajadzīgs Dievs, kurš ir labā vēsts.
Kopš Džastina nāves 2006. gadā, pašnāvība ir ietekmējusi piecus manus tuvos draugus. Dučiem cilvēku turpina savos stāstos dalīties ar mani. Vai ir pagājušas dienas, desmitgades, kopš pašnāvības, šie stāsti atklāj neatrisinātas bēdas, nožēlu, kaunu, vainu, mulsumu, negodu, mulsumu, dusmas, noliegumu, pieņemšanu, piedošanu, sapratni un dziedināšanu. Mana ticības atbilde — mūsu atbilde — ir pavisam vienkārša. Esiet viens otram klātesoši, piedāvājiet līdzjūtību, ieklausieties un esiet pamanāmi. Tad mūsu dzīves kļūst kā dziedinošs balzāms, kad mēs sevi uzticam Dievam un lūdzamies psalmu vārdiem: „Vai Dievs ir aizmirsis žēlīgs būt? Vai dusmās ir aizslēdzis Savu žēlsirdību?”” (Psalms 77, 10)
Atļauju publicēt rakstu „Viņpus pašnāvības — mūsu salauzto siržu uzticēšana Dievam,” ko sarakstījusi Pegija Bernekere, devis Sinsinati arhidiacēzes ģenerālvikārs Jozefs R. Bizners, 6-19-2009.
Rediģēja: MZC
Sešas nedēļas pēc tam, kad mans vienīgais bērns negaidīti aizgāja bojā kā pusaudžu pašnāvības upuris, es aizsūtīju e-pastu savam draugam: „Es Gavēnī ēdu šokolādi. Tas ir pirmais, kas man jādara. Es nolēmu, ka esmu pietiekoši daudz cietusi un man nav nekas vairāk jāuzņemas vai no kaut kā jāatsakās. Es domāju, ka mana dēla nenodzīvotā dzīve man šobrīd ir bijis pietiekošs pārbaudījums.”
Džastins nomira otrdienā, iespējams ap pusdienas laiku. Neviens nezina konkrētu laiku — viņš bija pārnācis no skolas, jo viņam bija gripa, vismaz mums tā likās.
Pirmdienas vakarā pirms iešanas uz vakara nodarbībām, stāvot pie virtuves galda, es atvēru pasta sūtījumu. Pāris pēdu tālāk Džastins ēda vistas nūdeļu zupu. Negaidītajā sūtījumā bija grāmatas „Cāļa zupa kristieša dvēselei – 2” signāleksemplārs, kurā bija iekļauts mans stāsts – „Kādas mātes sapnis”, kā kļūt par audžumāti — par Džastina māti.
Es pēkšņi jautāju Džastinam, vai viņš gribētu, lai es izlasu viņam savu stāstu. Viņš piekrītoši pamāja ar galvu un plati pasmaidīja. Dažu lappušu izlasīšana prasīja vairāk laika nekā biju domājusi, bet viņa sešpadsmitgadnieka zilās acis lasot mūsu stāstu kļuva spožākas un spožākas: mans sapnis būt par māti un viņa sapnis par ģimeni uz visiem laikiem. Mūsu starpā uzplauka acīmredzama mīlestība. Es nezināju, ka šī būs pēdējā saruna ar manu dēlu.
Ja man būtu kaut mazākā nojausma par viņa patieso veselības stāvokli, nākamajā rītā es nebūtu viņu atstājusi vienu. Bet es nezināju. Viņš vienkārši pateica, ka vēl aizvien nejūtas labi un grib gulēt. Es nolēmu doties savā iknedēļas braucienā uz biroju Denverā, Kolorado — kas bija tikai stundas attālumā. Kad pēcpusdienā zvanīju uz mājām, uz zvanu neviens neatbildēja. Nespēdama atbrīvoties no sajūtas, ka kaut kas nav labi, zvanīju savam vīram Džimam, lai brauc uz mājām un pārliecinās par Džastina veselību.
Paņem savu krustu
Pēc pusstundas, kad es gāju pa Rietumu 32. avēniju Denveras centra virzienā, iezvanījās mans telefons. Ātri atbildot, es uzmanīgi ieklausījos sava vīra balsī, kas izteica tikai piecus vārdus: „Džastins ir atņēmis sev dzīvību.”
Es paklupu pret ietvi, pie sevis murminot: „Nē, nē, nē.” Man vajadzēja apstādināt laiku. Jautājumi viens pēc otra mācās virsū: Kāpēc? Kā? Ja nu...? Ja vienīgi...? Pēkšņi es apstājos. Kaut kur man no dziļumiem uzpeldēja jautājums: Ko es darīšu, lai tiktu ar to galā?
Es negribēju, nebūtu to izvēlējusies, bet no kādas tālas vietas, es zināju, ka man būs jāizdara izvēle. Sasodīts trieciens pārpludināja manas vēnas, padarot mani nejūtīgu izprast tās šausmas, kas sāka atklāties. Es savā dzīvē jau biju piedzīvojusi Dieva pārveidojošo žēlastību sarežģītās situācijās, un zināju, ka šī nebūs izņēmums.
„Esi drosmīgs!”
(Jesja 41, 6b)
(Jesja 41, 6b)
Džastina bērēs es atteicos tērpties melnā. Tērpusies baltā kostīmā, ap kaklu apsējusi šalli karaliski zilā krāsā, krāsā, kādā bija mana dēlā Džastina acis, es tīši izvēlējos nepakļauties tumsībai, mulsumam un bēdām, kuras mēs piedzīvojām. Es lūdzu Dievu mūs dziedināt un mierināt — sūtīt mums Svēto Garu. Tajā dienā kopā bija deviņi simti cilvēku, nesot liecību ticībai un cerībai. Ikvienam sāpēja sirds. Mēs bijām viens otram vajadzīgi. Un mums bija vajadzīgs Dievs, kas palīdzētu mums sadzīvot ar neizprotamo noslēpumu — pašnāvību. Mums vajadzēja Dievu, kurš ne tikai caur ciešanām veido labo vēsti. Mums bija vajadzīgs Dievs, kurš ir labā vēsts.
„Un pār to klāsies un to sargās tā Kunga Gars, gudrības un saprāta Gars” (Jesaja 11, 2a)
Es atradu Rona Rolheizera, OMI, mierinājuma vārdus: „.. tā ir slimība, kaut kas līdzīgs tam vairumam gadījumu, kad cilvēks tiek paņemts no dzīves pret viņa gribu, emocionālais ekvivalents vēzim, triekai, sirdstriekai... mums nevajadzētu pārlieku raizēties par to, kā Dievs sagaidīs pašnāvības upuri tajā saulē... Vairums pašnāvības upuru pamostoties tur, redzēs Kristu, kas stāvēs viņu slēgtajās durvīs, viņu sirds haosā, dvešot mieru un maigi sakot: „Miers lai ar tevi!”” (Our Misunderstanding About Suicide, 2001-07-22).
Mūks Džims Van Vursts, OFM, piedāvā gudru padomu: “Mums jābūt ļoti uzmanīgiem izdarot secinājumus par pašnāvību. Daudzi saka – tāpēc, ka pašnāvība ir nāvīgs grēks, pašnāvības upuri vienmēr nonāks ellē. (..) Tikai Dievs zina cilvēka pēdējo attieksmi. (..) Runāt par grēku un pazudināšanu ir nekristīgi un neiejūtīgi pret sērojošo ģimeni un tuvākajiem” (Friar Jack’s E-spirations, 16-01-2007).
Mana pieredze, kurai pašnāvībā bojā gājis tuvs cilvēks, mani ir mācījusi:
Mūks Džims Van Vursts, OFM, piedāvā gudru padomu: “Mums jābūt ļoti uzmanīgiem izdarot secinājumus par pašnāvību. Daudzi saka – tāpēc, ka pašnāvība ir nāvīgs grēks, pašnāvības upuri vienmēr nonāks ellē. (..) Tikai Dievs zina cilvēka pēdējo attieksmi. (..) Runāt par grēku un pazudināšanu ir nekristīgi un neiejūtīgi pret sērojošo ģimeni un tuvākajiem” (Friar Jack’s E-spirations, 16-01-2007).
Mana pieredze, kurai pašnāvībā bojā gājis tuvs cilvēks, mani ir mācījusi:
· Pašnāvība pirmkārt un galvenokārt ir medicīniskas nevis morālas izcelsmes.
· Neviens, kurš ir mentāli vesels, nejoko par pašnāvību. Ikviens, kas runā par pašnāvību ir jāuztver nopietni. Jāmeklē profesionāla palīdzība.
· Pašnāvība var līdzi nest kauna nastu un neredzamas sociālu kauna traipu.
· Var iestāties ticības krīze, kad mēs mēģinām atbildēt uz jautājumu, kā Dievs pieļauj, ka kāds mirst pašnāvībā. Dievs neiejaucas mūsu brīvajā gribā, neuzliek mums tīšas ciešanas vai sodu.
· Dievs piedod, tāpēc par mūsu garīgo jautājumu kļūst - Vai mēs varam piedot?
· Par pašnāvībā mirušo izvēlies atcerēties priecīgas un plašas atmiņas. Ļauj, lai šis atmiņu tēls pārklāj to, ko tu iespējams esi redzējis, dzirdējis vai iedomājies!
· Izpēti internetā pieejamos materiālus par pašnāvības faktiem, tās novēršanas iespējām un līdzekļiem. Dalies uzkrātajās zināšanās ar citiem.
„Caur viņa brūcēm jūs esat dziedināti” (1. Pētera 2, 24)
Kopš Džastina nāves 2006. gadā, pašnāvība ir ietekmējusi piecus manus tuvos draugus. Dučiem cilvēku turpina savos stāstos dalīties ar mani. Vai ir pagājušas dienas, desmitgades, kopš pašnāvības, šie stāsti atklāj neatrisinātas bēdas, nožēlu, kaunu, vainu, mulsumu, negodu, mulsumu, dusmas, noliegumu, pieņemšanu, piedošanu, sapratni un dziedināšanu. Mana ticības atbilde — mūsu atbilde — ir pavisam vienkārša. Esiet viens otram klātesoši, piedāvājiet līdzjūtību, ieklausieties un esiet pamanāmi. Tad mūsu dzīves kļūst kā dziedinošs balzāms, kad mēs sevi uzticam Dievam un lūdzamies psalmu vārdiem: „Vai Dievs ir aizmirsis žēlīgs būt? Vai dusmās ir aizslēdzis Savu žēlsirdību?”” (Psalms 77, 10)
Atļauju publicēt rakstu „Viņpus pašnāvības — mūsu salauzto siržu uzticēšana Dievam,” ko sarakstījusi Pegija Bernekere, devis Sinsinati arhidiacēzes ģenerālvikārs Jozefs R. Bizners, 6-19-2009.
Pegija Bernekere ir garīgā pavadītāja, rekolekciju vadītāja un „Tavs garīgais dārzs: Lolojot Dieva klātbūtni”, ”Dievs: jebkurā laikā, jebkurā vietā” u.c. darbu autore. Par autori vairāk var uzzināt: www.PeggeBernecker.com
Rediģēja: MZC
Komentāri
Ierakstīt komentāru