ceturtdiena, 2010. gada 22. aprīlis

Lielā Talka kā masveida akcija

Trešdien gāju pāri Vērmanes dārzam un priecājos par sakoptību. Vietām manīju strādnieces, kas vai nu vēl grāba pērnās lapas vai izrušināja svaigi atvesto zemi. Izskatās, ka te nekāda Lielā talka nemaz nebūs vajadzīga. Viss līdz sestdienai jau būs sakopts. Atpakaļceļā atkal gāju pāri Vērmanes dārzam un atsaucos savas sirds pamudinājumam -  izteicu prieku par sakoptību kādai strādniecei. Viņas pavasarīga vēja aprautajā sejā uzplauka smaids un viņa teica - "Paldies!" Re, kā! Patiesībā tā bija viņa, kas bija pelnījusi manu paldies! Atnākot mājās izlasīju  e-pastā saņemtu ziņu:
Lūgums 24.aprīļa talciniekiem!
Darbarīkus, ja iespējams, ņemt līdzi pašiem! Visus nespēšot apgādāt.
Izlasīju un prātā uzausa no skolas laikiem Komunistiskās sestdienas talkas, kas arī notika pavasarī un tika pieskaņotas Ļeniņa dzimšanas dienai - 22.aprīlim. Ja tā notika skolā, tad arī ņēmām līdzi darba rīkus - lupatiņas, ar kurām mazgāt un berzt skolas durvis vai sienas, vai avīzes, ar kurām spodrināt logus. Ja tā notika brīvā dabā, tad arī atceros kādu gadījumu, kad kā talcinieki stāvējām rindā, lai uz maiņām tiktu pie kāda grābekļa. Tomēr vairāk atceros gadījumus, kad jau iepriekš tika izziņots, cik cilvēku kurā vietā būs vajadzīgs, lai cilvēku resursi tiktu izmantoti lietderīgi. Šajā ziņā plānveida ekonomikai bija savi plusi.

Viena lieta ir ņemt līdzi darba rīkus (un atkal paliek jautājums - kādus, jo īsti pat nezinu, kāda veida darbi ir paredzēti), bet otra lieta - iespējams, ka tu nemaz neesi vajadzīgs. Iespējams, bez tevis var arī iztikt, jo jebkurai talkas vietai ir arī kāds noteikts cilvēku skaita ierobežojums, kuru pārsniedzot, talka var pārvērsties sava veida pretmetā: kad cilvēki sanāk tikai tāpēc vien, ka ir Lielā talkas diena, bet neviens tā īsti nav padomājis, kā visus lietderīgi nodarbināt. Un tad rodas jautājums, vai laba ideja - LIELĀ TALKA - dažviet netiek padarīta par pasākumu, kurā piedalīties ir labi, nepiedalīties ir slikti, bet patiesībā šajā vietā varētu tīri labi iztikt arī bez tevis, bet to teikt īsti neklājas?

Jautāju sev - vai man ir tik daudz brīva laika, vai es to varu atļauties, lai kādā talkas vietā es "paliktu pāri"? Un sirds saka - nē!
Es labāk nomazgāšu logus savā mājoklī vai pastrādāšu dārziņā! Tā šoreiz būs mana īstā vieta. Tur to manā vietā neviens nedarīs.

otrdiena, 2010. gada 20. aprīlis

Visu, ko man nepieciešams zināt, es iemācījos bērnudārzā :)

Kad studēju Fordamas universitātē, tad mūsu studenšu dzīvoklītī pie kopējās istabas sienas bija kāds ierāmēts plakāts. Nezinu, no kurienes un kad tas tur bija uzradies. Visdrīzāk - mantojums no iepriekšējām studentu paaudzēm. Ik pa laikam to tagad atceros un pasmaidu.
Pirms vairākiem mēnešiem uz plakāta rakstīto tekstu atradu arī internetā. Tā autors - Robert Fulgham.

Mana versija latviski būtu šāda:
Visu, ko man nepieciešams zināt, es iemācījos bērnudārzā
Visā dalies.
Spēlējies godīgi.
Nesit cilvēkiem.
Ja atradi kādu lietu, tad atliec to atpakaļ.
Satīri paša radīto nekārtību.
Pirms ēšanas nomazgā rokas.
Noskalo [Nolaid ūdeni pēc sevis].
Neņem svešas mantas.
Atvainojies, kad kādu esi  aizvainojis.
Dzīvo līdzsvaroti - katru dienu mazliet pamācies un mazliet padomā, un mazliet pazīmē un pakrāso, un padziedi, un padejo, un paspēlējies, un pastrādā.
Kad esi ārpus mājām, tad skaties mašīnas un turies pie rokas un nepazūdi.
Un tad atceries pirmo vārdu, ko iemācījies - Pats lielākais vārds - SKATIES!

Oriģinālteksts angliski:

All I Really Need to Know I learned In Kindergarten
By Robert Fulgham
  • Share everything.
  • Play fair.
  • Don’t hit people.
  • Put things back where you found them.
  • Clean up your own mess.
  • Wash your hands before you eat.
  • Flush.
  • Don’t take things that aren’t yours.
  • Say you’re sorry when you hurt somebody.
  • Live a balanced life – learn some and think some and draw and paint and sing and dance and play and work every day some.
  • When you go out in the world, watch out for traffic, hold hands and stick together.
  • And then remember the first word you learned – The biggest word of all – LOOK.

otrdiena, 2010. gada 13. aprīlis

Vēstules tēvam Jākobam

Kad šogad februāra beigās Eiropas garīgo pavadītāju (līdzgaitnieku) konferencē Turku jautāju, par ko būs filma, tad tie, kas to bija jau redzējuši, teica: "Redzēsi! Tā ir jāredz!"
Tiek nodzēstas gaismas, sāk skanēt filmai raksturīgā melodija un uz ekrāna parādās filmas nosaukums - Vēstules tēvam Jākobam.
Ja man kāds jautā, par ko ir šī filma, arī man ir grūti atrast vārdus, jo sirdī ir palikusi īpaša piepildītas klātbūtnes sajūta. Tā ir katram pašam jāpiedzīvo un to nevar kādam citam atstāstīt. Tāpat kā labs vīns - katram pašam ir jānobauda. Tā arī filma - tā ir daudzslāņaina un nepadodas virspusējai interpretācijai. Tai ir pēcgarša, kas saglabājas ilgi. Sarunas par filmu pēc tās noskatīšanās bija savā ziņā pat pārsteidzošas. Man bija grūti runāt un bija vēlēšanās paklusēt. Kolēģim no Toskānas Itālijā šī filma bija smalka humora caurstrāvota. Klausījos viņā un sāku pieņemt arī šādu iespējamu skatījumu. Kāpēc gan nē?
Tas, kas ļaujas stāstījumam, ir filmas priekšvēsture, kas savā ziņā atgādina pasaku par Pelnrušķīti.  
Sākotnējo filmas scenāriju ir uzrakstījusi kāda Turku Mākslas akadēmijas kinematogrāfijas nodaļas studente - Jāna Makonena (Jaana Makkonen) kā savu diplomdarbu, kurš turpmāk varēja iegult skolas bibliotēkas arhīvā. Makonenas pasniedzējs iedrošināja Jānu nosūtīt šo scenāriju Klausam Haro (Klaus Härö; dzimis 1971). Viņa to diezgan negribīgi izdarīja.
Papīru kaudzīte, uz kuras bija uzrakstīts Makonenas vārds, visdrīzāk būtu palikusi nelasīta, ja vien režisors viņas scenāriju nebūtu saņēmis laikā, kad slimoja ar gripu. Viņš to izlasījis, zvanījis Makonenai un aizsmakušā balsī un ar iesnām jautājis, kāpēc viņa neesot pievienojusi vēstuli. Jāna šo zvanu esot uztvērusi kā studiju biedru joku. Vēl pārsteidzošāk bijis, kad režisors uzzinājis, ka 43 gadus vecā Jāna ir iesācēja. Lai arī filma ir guvusi plašus panākumus, Jāna Makonena tomēr nav vēlējusies kļūt par publisku personu.
Filma "Vēstules tēvam Jākobam", kā par to izsakās režisors Haro, uzdod eksistenciālus jautājumus - no kurienes cilvēks gūst cerību, kad viņš nevar sevi apliecināt pasaulē ar saviem darbiem un būt noderīgs citiem cilvēkiem un būt par prieku viņiem? Kas ir cilvēks un kāda ir cilvēka vērtība?
Lai lūgtu palīdzību ir nepieciešams pazemoties un atklāt otram savu vājumu. To pašu var teikt arī par lūgšanu. Pats režisors ne vienreiz vien savos darbos ievij kādus Bībeles motīvus. Klauss Haro saka, ka vienmēr pastāv briesmas, ka kāds izmantos Bībeli kā ieroci cīņā par savām personīgajām idejām, un tad tā ir vardarbība pret Bībeli. Bībeles spēks ir tās spējā uzrunāt katru ļoti individuāli.
Savā jaunībā viņš pat bija apsvēris iespēju kļūt par priesteri. Viņš saka: "Es jutu, ka es tik daudz esmu guvis no ticības, ka tagad vēlējos tai ar kaut ko atmaksāt."
Filmu draugiem un interesentiem rādīsim sestdien, 17. aprīlī, kas notiks rekolekciju dienas - Atmodini savu dvēseli! - noslēgumā.

Saistīti ieraksti:
Uzkāpt kalnā un lūgties
Atmodini savu dvēseli! Viņš patiesi IR augšāmcēlies!

piektdiena, 2010. gada 9. aprīlis

Atmodini savu dvēseli! Viņš patiesi IR augšāmcēlies!

Ir Lieldienu oktāva un trešdien e-rekolekciju vietnē nopublicēju jaunākās iesūtītās liecības par to, ko Dievs darījis septiņas nedēļas ilgajās Gavēņa rekolekcijās. Tagad arī man ir neliels brīvlaiks līdz nākamajai otrdienai, kad turpināsies rekolekcijas - šoreiz to Lieldienu posms.

Sirdi pilda pateicība par tām vēstulēm un sarunām, kurās cilvēki man ir uzticējušies  – gan  e-rekolekciju sakarā, gan izteikuši pateicības vārdus vai ierosinājumus par atsevišķiem ierakstiem manā blogā Dvēseles draugs. Laba vēlējumi arī man ir vajadzīgi, jo dod sparu nepadoties sastopoties ar dzīves izaicinājumiem. Laba vēlējumi ir kā mazas lūgšanas, kas var darīt un dara lielas lietas!

Vairāki cilvēki savās vēstulēs bija iztikuši nozēlu, ka rekolekciju e-formā pietrūkst citu cilvēku klātbūtnes. Tā pakāpeniski manā sirdī dzima doma dot iespēju sanākt kopā klātienē ne tikai e-rekolekciju dalībniekiem, bet, protams arī citiem. 
Līdz ar to aicinu uz Rekolekciju* dienu – Atmodini savu dvēseli, kas ir paredzēta sestdien, 17. aprīlī. Tā sāksies pl. 10.00 un dienas noslēgumā pl. 16.00 būs iespēja redzēt arī filmu. Par to plašāka informācija ir internetā: www.kdi.lv (jāmeklē sadaļa - Aktuālie pasākumi). Rekolekciju dienas laikā esmu iecerējusi iepazīstināt ar dažādiem lūgšanu veidiem. Konkrēti, 
– kā lūgties izmantojot vizuālos materiālus (mākslas darbs kā ikona, kas paver ceļu uz neredzamo pasauli),  
- Lectio Divina metode, 
- lūgšana sevi radoši izpaužot. 
Caurviju tēma – tēla nozīme lūgšanā un tā nozīme dvēselei.

Filma - to esmu atvedusi no Somijas, kur to pirmo reizi redzēju Eiropas Garīgo pavadītāju / līdzgaitnieku konferencē Turku šī gada februāra beigās. Mēs bijām ap 60 cilvēki no dažādām valstīm. Filma beidzās, uz ekrāna slīdēja titri, bet zālē klusums. Arī pēc tam bija grūti uzsākt sarunu, gribējās paklusēt no saviļņojuma. Interesanti, ka pēc tam, pārrunājot filmas iespaidus, tā bija radījusi ne tikai dziļu saviļņojumu, bet dažu cilvēku skatījumā bija ar izcilu humoru un ironiju... kā jau dzīve. 

Uz sirsnīgu tikšanos! Lai Kristus augšāmcelšanās prieks atmodina dvēseli! 

* rekolekcijas (latīņu recollligere - 'savākt') - iekšēja savākšanās, garīga sakopošanās, uzmanības veltīšana savas dvēseles dzīvei, laiks pārdomām, refleksijai, lai izprastu un sakārtotu savu dzīvi. 
Rekolekcijas - tā ir dāvana sev, lai ieklausītos un sadzirdētu to iekšējo balsi, kas sniedz atskārsmes, vadību un sirds gudrību.


ceturtdiena, 2010. gada 8. aprīlis

Pašnāvības risks

Šodien beidzot pieķēros klāt, lai palasītu jauno aprīļa GEO numuru. Un atradu ziņas par pētījumu, kas norāda uz organiskām izmaiņām cilvēka stresa pārstrādāšanas modelī pašnāvību gadījumā. Tā kā tulkošanas projekta ietvaros jau tika publicēti raksti attiecībā uz pašnāvību, tad šis pētījums tos tikai papildina.

Jau vairāku gadu garumā mani interesē pētījumi, kuros tiek atklāts tas, kā noteiktu vielu esamība vai neesamība organismā nosaka cilvēka uzvedību un dzīvi. Mani saista jautājumi: ciktāl cilvēks ar savu gara spēku var vai nevar ietekmēt savu veselību, uzvedības izpausmes, sevi un savu dzīvi un ciktāl cilvēkam viņa organismā notiekošie ķīmiskie, hormonālie, elektriskie procesi un cilvēka ģenētiskais mantojums ir jāpieņem kā lielums, kas neļaujas gara ietekmei.  
Uzmeklēju savu dienasgrāmatu, ko rakstīju draugiem.lv un atradu vairākus ierakstus. 2006. gada 30. martā ieraksts - Slimība kā grēks
“Ilustrētās Zinātnes” aprīļa numurā izlasīju, ka tā ir bijusi hormonāla slimība, kas progresējot Anglijas karali Henriju VIII ir padarījusi par despotisku paranoiķi. Rezultātā valsts iedzīvotāji gandrīz četrdesmit gadus ir turēti bailēs un šausmās, jo kādam piespriest nāves sodu ir bijusi viņam ikdienišķa prakse.
“Vēsturnieki lēš, ka Henrija VIII 37 gadus ilgās valdīšanas laikā apmēram 150000 pilsoņu tika sodīti ar nāvi vai gāja bojā civilos nemieros, turklāt karaļa dzīves gados asinis plūda kā vēl nekad. Tā laika hronists rakstīja: “Vairs nav nekā neparasta skatā, ka vīrieši tiek nodurti, pakārti vai sacirsti gabalos.”” (40.lpp.) Šausmīga aina…
Tas izraisa pārdomas, cik lielā mērā cilvēks pats nosaka savu uzvedību un cik lielā mērā to nosaka cilvēka hormoni, gēni un tamlīdzīgs organisks pamats. Cik liela ir cilvēka atbildība un vai tas vispār ir kaut kas tāds, ko iekļaut kategorijā “grēks”? Vai šī ir slimība, ko 16.gadsimā būtu varējis dziedināt ar aizlūgšanām, grēku nožēlu un tamlīdzīgi?
P.S. Iedomājos, ja Henrijs VIII savā laikmetā būtu griezies pie kāda garīgās kārtas pārstāvja ar šo savu problēmu, tad atbilde visticamāk būtu bijusi - izsūdzi grēkus un apņemies laboties. Bet vai var "izsūdzēt kā grēku" hormonu slimību un "apņemties laboties"?
Šis raksts bija izpelnījies 9 komentārus. Vēl ir kāds ieraksts 2007. gada 27. martā - Serotonīna trūkums - ar 14 komentāriem, kur aprakstīju kādu gadījumu no kādas sievietes man uzticēta stāsta, kā hormona serotonīna ietekme ir izpaudusies viņas uzvedībā. Tikai mūsdienās pētnieki ir atklājuši, ka zems serotonīna daudzums rada depresīvu noskaņojumu līdz pat klīniskai depresijai, savukārt, to var paugstināt intensīva fiziska aktivitāte, spēcīgs emocionāls saviļņojums un tml. Pietiekošs vai paaugstināts serotonīna daudzums mazina stresu.

Tagad, lasot jauno GEO numuru, atkal atrodu interesantu rakstu par kādiem pētījumiem. Izrādās, ka gēnu darbība var dzīves laikā mainīties atkarībā no ārējās vides ietekmes. Jo mazāk laika vienšūnas dvīņi pavadīja kopā un jo varāk viņu dzīves stils atšķīrās, jo izteiktākas atšķirības tika konstatētas viņu epiģenētiskajos modeļos. Kā teikts rakstā Ikdienas spēks (37. lpp.), tad "epiģenētiskais kods, kas  kontrolē mūsu DNS, ir mehānisms, ar kura palīdzību mēs šīm [dzīves un vides] pārmaiņām pielāgojamies." Epiģenētika ir vairāk izpētījusi DNS metilēšanas procesu, kura rezultātā cilvēkam esošs gēns vides, uztura vielu, stresa ietekmē var tikt izslēgts. Līdz ar to gēns tiek padarīts neaktīvs un cilvēkā var parādīties kāda slimība vai izturēšanās nosliece.
Šajā sakarā GEO raksta (40.lpp.):
"2009. gada maijā zinātnieku grupa publicēja kāda cilvēku smadzeņu audu pētījuma rezultātus. Audu paraugi bija iegūti no 13 pieaugušiem pašnāvniekiem, kuri visi bērnībā bija tikuši pazemoti un izmantoti. Kontroles preparātus epiģenētiķi ņēma no mirušajiem, kuri nebija nedz izdarījuši pašnāvību, nedz bērnībā pieredzējuši vardarbību.
Visiem izmantošanas upuriem tika konstatēts izmainīts kādas vielas metilēšanas modelis, kurai smadzenēs ir svarīga nozīme stresa pārstrādāšanā. Kā secināja pētnieki, šīs izmaiņas bija radījušas augstu pašnāvības risku." 
Saprotamākā un vienkāršotākā valodā runājot, mehānisms ir tāds, ka bērnības trauma (pazemošana vai izmantošana) rada organiskas izmaiņas (epiģenētikas jomā), kas nobloķē gēnus, kas atbild par stresa pārstrādāšanu, tas, savukārt, rada augstu pašnāvības risku. 

Jā, protams, es esmu dzirdējusi par Baznīcā un kristīgā vidē izplatītu "aksiomu", ka pašnāvība ir grēks. Tomēr uzdrošinos atkārtoti jautāt - vai nav laiks pārskatīt gadsimtiem iesīkstējušos stereotipus par šo parādību, balstoties uz jaunākajiem zinātnieku pētījumiem?

Saitīti ieraksti:
Mūsu nepareizie priekšstati par pašnāvību. Rons Rolheizers
Viņpus pašnāvības - mūsu salauzto siržu uzticēšana Dievam. Pegija Bernekere
Attēls no GEO žurnāla mājas lapas (kāda tā bija 8.04.2010.).

Pēdējās vakariņas ēšanas paradumu pētnieku skatījumā :)


Nesen lasīju internetā par kādu pētījumu. 
Medicīnas nozarē kādam uztura pētniekam bija radusies doma veikt pētījumu par cilvēka uzvedības paradumiem attiecībā uz uzturu. Ar datora palīdzību piecdesmit divās gleznās, kur Jēzus ietur Pēdējās vakariņas ar saviem mācekļiem, ir ticis salīdzināts attēlotā ēdiena lielums salīdzinājumā ar tur attēloto cilvēku galvu lielumu. Atklājusies kāda pārsteidzoša tendence. Laikā no 1000. līdz 2000. gadam galvenās maltītes ēdiena lielums ir palielinājies par 69%, trauku lielums par 66% un maizes lielums par 23%. Pētnieki izdara secinājumus, ja māksla attspoguļo dzīvi, tad cilvēcei tās ēšanas paradumi var sagādāt problēmas, jo arī ikdienas dzīvē ir vērojama tendence, ka ēdiena porciju lielums pieaug. Šī pētījuma idejas autors Braiens Vensinks (Brian Wansink) saka, ka Bībelē nav pieminēti ne augļi, ne burkānu kūka, toties mākslas darbos parādās arī zivis, aitas gaļa un pat cūkgaļa.

Šī pētījuma detaļas žurnāla International Journal of Obesity 2010. gada aprīļa numurā.


Fotogrāfija no kādas baznīcas Dubrovņikos (Horvātija, 2006.)

ceturtdiena, 2010. gada 1. aprīlis

Kāju mazgāšana ar vakariņu galdu fonā

Lielā Ceturtdiena. Kopš savu studiju laika, ik reiz, kad pienāk šī diena, atceros Lielās Ceturtdienas dievkalpojumu Fordamas universitātes baznīcā. Pirms Mises ievēroju, ka baznīcas altāra daļas priekšā ir nolikts garš sols. Sākas liturģija. Uz sola ir apsēdušies divpadsmit dažādu vecumu, dzimumu un dažādas ādas krāsas studenti. Universitātes kapelāns, enerģisks jezuīts ar nedaudz iesirmiem matiem, lasa Evaņģēliju. Lasījuma vidū viņš apstājas un dodas darīt to, kas rakstīts Rakstos - mazgāt kājas. Viņš notupstas, pieliecas un nomazgā vidū sēdošajam studentam un studentei kājas, noslauka tās, atgriežas pie pults un saka:
"Tāpēc, ja nu es, Kungs un Mācītājs, mazgāju jums kājas, tad arī jums pienākas citam cita kājas mazgāt. Jo es jums devu piemēru, lai arī jūs darītu tā, kā es jums esmu darījis” ( 13, 14-15). 
Šie divi studenti pieceļas un katrs nomazgā nākamajam sēdošajam kājas, un tie savukārt to dara talāk nākamajiem. Kādā mirklī uzzibsnī doma -  es taču arī varēju tur gadīties. Kā es justos, ja pie manām kājām noliektos šis godājamais kapelāns? Iekšēji satrūkstos, jo sevī atpazīstu Pētera izbīli un protestu. Viņi mazgā kājas. Nu vairs neatceros, kurš kuram - vai amerikāne afrikānim vai otrādi. Liturģija ir mani satricinājusi. Es esmu kļuvusi par liecinieci Notikumam. Tas nav kāds notikums pirms diviem tūktošiem gadu. Nē! Tas ir notikums ar mani - tagad. Ilgi palieku kapelā, uz kuru pēc Mises tiek pārnests sakraments.  


Pēdējās vakariņas Lielajā Ceturtdienā. Bībele neko daudz neraksta par ēdieniem, kas tika ēsti šajās vakariņās, izņemot maizi un vīnu. Savukārt, mākslinieki savos darbos šo galdu ir servējuši ar dažādiem sava laikmeta labumiem. Viens no populārākajiem darbiem ir laikam Leonardo da Vinči, kas ir neskaitāmas reizes tiražēts un pavairots. Nu jau vairākus gadus manā dzīvē ir sākuši ienākt vācu priestera un gleznotāja Zīgera Kodera darbi (Sieger Köder). Arī šis darbs. Fonā vienkāršs vakariņu galds ar maizi un vīnu.