otrdiena, 2017. gada 15. augusts

Kad nav jādodas uz Aglonu ...

Jūlija sākumā saņēmu uzaicinājumu šogad doties piecu dienu svētceļojumā uz Aglonu. Zināmu laika periodu šo iespēju pat apcerēju. Varbūt tiešām savīkšķīties un doties? Apcerēju, kā būtu atstāt bērnus vīra ziņā, bet pašai nodoties dievbijīgai svētceļošanas praksei? Varbūt tomēr vienu vai divus no bērniem ņemt līdzi? Vai viņi izturēs un spēs noiet katrai dienai  paredzētos kilometrus? Pētīju sava iespējamā svētceļojuma karti google maps vietnē. Kā būs ar mani pašu? Labi, kaut kur un kaut kā jau naktis pārlaidīsim, un teltis pat pašiem nebūšot jānes, tām būs paredzēta mašīna. Kā ar ēšanu? Kā tikšu ar to galā, kā ceļā pabarošu bērnus, ņemot vērā, ka ir divas lielas un populāras produktu grupas, kuras veselības nolūkos nelietojam? Jau sāku kalt plānus, kā visus šos jautājumus atrisināt. Tomēr tas viss kaut kā iekšēji buksēja un no dvēseles dzīlēm uznira jautājums – vai man un vai mums vispār šogad ir jādodas šajā svētceļojumā?

Uzaicinājums ir viena lieta. Tas vēl nav aicinājums. Kas ir tas, uz ko Dievs mani šobrīd aicina? Vai tas ir šis svētceļojums?

Atcerējos savu pēdējo svētceļojumu. Tas bija 2000.gads. Patiešām – tik ilgi - veseli 17 gadi! Pirms tam biju liela svētceļojumu fane. Un nekad nebija gana. Kur tikai nebiju devusies! Pat uz tālo Meksiku pie Gvadelupes Dievmātes, uz Fatimu, Lurdu, Medžugorji un Čenstohovu, kā arī uz Svēto Zemi, Romu, un Santjago de Kompostelu, uz Sarkaņiem un Skaistkalni, un, protams, gandrīz katru gadu arī uz Aglonu.  Aglona manā acu priekšā laika gaitā bija daudz mainījusies. Atceros vēl veco Aglonas baznīcas dārzu, atminos pārvērtības, kas notika, paplašinot Aglonas bazilikas laukumu un gaidot pāvestu Jāni Pāvilu II.

Svētceļojumos bieži satikos ar tādiem pašiem svētceļojumu faniem kā es. Un viena no viņiem teica, ka nu ir uzpildījusies līdz nākamajam svētceļojumam. Vēl kāda fane sāka dalīties pieredzē, cik ilgam laikam pietiekot no šādas uzpildīšanās. Bet ar mani kaut kas bija noticis. Es šajā svētceļojumā lūgšanā biju saņēmusi īpašu pieredzi – tik spēcīgu Dieva klātbūtnes apziņu, kā nekad agrāk. Ja agrāk es varēju teikt, ka es TICU, ka Dievs ir, tad tagad es varēju teikt, ka es ZINU, ka Dievs ir. Protams, pareizi jau ir teikt, ka ticam, jo vārds „zināt” ietver sevī devu objektivitātes. Mana iekšējā un subjektīvā pieredze man teica – es zinu, nevis ticu, ka Dievs ir. Es klausījos šajās svētceļnieču čalās un sapratu, ka man ir gana, ka esmu piepildīta pāri malām, ka man turpmāk nekur vairs nav nebūs jādodas ceļā, lai satiktu, lai meklētu Dievu. Dievs IR. Dievs ir ar mani vissīkākajos ikdienas notikumos.

Tā šī gada jūlija sākumā saņemtais uzaicinājums lika atcerēties un vēlreiz atsaukt atmiņā šo 17 gadus seno, bet joprojām dzīvo pieredzi. Un tagad domāju – kas būtu noticis ar mani, ar manu ģimeni, ja man būtu saglabājusies vajadzība ik pa laikam uzlādēties, piepildīt baterijas un gaidīt nākamo svētceļojumu, kad to varēšu izdarīt? Kad pārguru un izdegu, tad nebija pat iespējas iziet no mājām, kur nu vēl domāt par došanos kādā svētceļojumā! Kad fiziskie spēki tika izsmelti, tomēr dziļi,  dziļi manī bija kāds PAMATS, kas saturēja tomēr dzīvi kopā, kāds AVOTS, no kura sākumā skopi, bet vēlāk devīgāk nāca veldze. Jutos kā Hagare tuksnesī, kurai atklājās ūdens avots. Avots kaut kur dvēseles dziļumos, kaut kur manī, nevis ārpus manis. Sākumā kā pavisam neliela sūce, kur mitrināt izkaltušās lūpas. Sāku pakāpeniski atgūties un atsākt priecāties par dzīvi. Tā nebija no ārpuses nākoša palīdzība, uzpildīšanās uz laiku.

Sv.Hildegarde no Bingenas šo dzīvību uzturošo spēku sauktu par VIRIDITAS. Dzīvības spēks, zaļojošais spēks, vitalitāte, kas pēc viņas vārdiem iekšēji piemīt katrai dzīvai radībai, un pat akmeņiem.


Es šogad nedevos svētceļojumā uz Aglonu. Tas nebija mans aicinājums. Iespējams, ka kādu citu gadu tomēr būs jādodas. Jādodas, lai bērni iepazītu  šo pieredzi. 

svētdiena, 2017. gada 12. marts

Hildegardes recepte: viriditas

Hildegardes recepte: viriditas
Hildegarde no Bingena (1098-1179) – 12. gadsimta vācu benediktīniešu mūķene, abate bija ne tikai vizionāre, teoloģe, komponiste, garīgā līdzgaitniece un padomdevēja, bet arī ārste un dziedniece, kura bija autore  praktiskiem medicīnas tekstiem, pazina augu dziednieciskās īpašības un prata tos pielietot gan miesas, gan dvēseles kaitēm.

Kā tas ir iespējams – aptvert tik plašas jomas vienai sievietei?!  No mūsdienu skatu punkta tas šķiet neiespējami. Hildegarde dzīvoja laikmetā, kad lūgšana un teoloģija bija vēl vienotas: lai runātu par Dievu (teoloģija) vispirms Dievs tika iepazīts lūgšanā. Tāpēc 12. gadsimta kontekstā šķiet arī pat saprotami, ka Hildegarde cilvēku uztvēra gara un miesas vienotībā.

Toreiz vēl nepastāvēja tā medicīnas specializācija, ar ko saskaramies tagad, kad gandrīz nemaz netiek  domāts par cilvēka ārstēšanu, bet gan par slimības ārstēšanu, kad ārstējot kādu atsevišķu kaiti, pazaudējam kopskatu uz cilvēku tā miesas un gara veselumā.  

Hildegardes ārstēšanas modelis no vēlākā mehānistiskā modeļa, kur cilvēks tiek uzlūkots kā mašīna (sirds kā sūknis u.tml.), atšķīrās ar to, ka viņa cilvēku uzlūkoja kā augu. Kāda būtiskākā atšķirība šiem diviem modeļiem? Ja cilvēkam rodas veselības problēmas tad pēc vēlākā mehānistiskā modeļa – mašīna ir jāremontē, bet augs prot sadziedēt sevi pats, augam piemīt viriditas (latīņu val.) - dzīvības spēks, zaļošanas spēks, vitalitāte. Ārsta darbs saskaņā ar šo modeli ir būt kā dārzniekam – stiprināt viriditas un noņemt viriditas kavējošos, traucējošos faktorus, šķēršļus.

Pārsteidzošs stāsts par Hildegardes viriditas ir kādā 2013.gada 15.augusta TEDx runā, kur ārste un medicīnas vēstures doktore Viktorija Svīta (Victoria Sweet) dalās ar kādu notikumu savā praksē. Pie viņas atkārtoti bija nonākusi 37 gadus jaunā paciente Terija, bezpajumtniece, kurai bija izveidojies plašs izgulējums, ko nevarēja vairs ārstēt ar ādas pārstādīšanu. Tik plašs -  no  muguras vidus līdz pat astes kaulam, tik dziļš, ka varēja saredzēt mugurkaulu, piepildīts ar atmirstošiem audiem. Bija grūti iedomāties kā Terija būtu izdzīvojusi un izvairījusies no iespējamām infekcijām. Kauli, muguras smadzenes, nieres bija viegli pieejamas apkārtējā vidē esošajiem mikroorganismiem. Vai dot profilaktiski antibiotikas? Baktērijas ātri vien kļūtu rezistentas. Dr. V. Svīta domāja: „Šis izgulējums ir katastrofa! Iespējams Terijas beigas. ”

Tad viņa sev pajautāja: ”Bet ko būtu darījusi Hildegarde?” Terijas ķermenī taču mita arī šis neredzamais dzīvības spēks, viriditas. Hildegarde nebūtu darījusi neko nepareizi. Iespējams, viņa būtu atbrīvojusies no tā, kas kavē, traucē viriditas. Kas bija tas, no kā bija jāatbrīvojas? Vecie, atmirušie audi, arī sagrumbojies palags un cietais matracis. Medikamenti, kurus Terijai galīgi nevajadzēja. Terijas bailes, nedrošība, bezcerība…

Ar ko Hildegarde būtu stiprinājusi Terijas viriditas? Ar tādām pamata lietām, kā labs uzturs, svaigs gaiss, dziļš miegs, saules gaisma. Tieši to tad arī dr. Viktorija Svīta arī darīja. Un apbrīnojami, cik ātri šī Hildegardes recepte iedarbojās! Vispirms atjaunojās dziļākais audu slānis, tad parādījās muskuļi, tad zemādas tauku slānis, vēl pēc laika zemāda, un ādas krevele  sāka pārvilkties pāri izgulējumam, līdz beidzot nokrita krevele zem kuras bija izaugusi jauna gluda āda.  Tas prasīja ilgu laiku – divus ar pus gadus. Un tā Terija atgriezās dzīvē, un beidzot devās atpakaļ pie savas ģimenes.

Kā ārstam dārzniekam - te nebija jāuzliek izcila diagnoze vai jāizraksta kādas brīnumzāles, bet jāaizvāc traucējošais un jāļauj viriditas visu atjaunot un sadziedēt.  Vai tā nav lieliska recepte? 

svētdiena, 2017. gada 5. marts

Par Morīnu. Es augu vecāka.

Biju jau iecerējusi rakstiņu par Hildegardi no Bingenas, kad iedomājos ieskatīties vēl Bernarda Makginna (Bernard McGinn) fudamentālajos pētījumos kristīgajā misticismā. Paņēmu sējumu, kas attiecas uz laika posmu no Gregora Lielā līdz 12.gadsimtam. Atvēru nodaļu, kurā vajadzētu būt Makginna versijai par Hildegardi, un - ko jūs domājat, ko es tur atradu?! Grāmatzīmi! Hildegarde mani ir atvedusi pie kādas grāmatzīmes! Tā ir garena akvareļu papīra lapa, uz kuras ar ūdens krāsām ir veikts gleznojums – koki, to ēnu spēles, un kaligrāfiski uzrakstīts teksts, bet otrā pusē veltījums man.

Uzreiz pazinu – tas bija viens no Morīnas mazajiem mākslas darbiņiem, ar kuriem viņa mēdza iepriecināt savus draugus. Ar Morīnu Ferrellu (Maureen Farrell, FCJ) iepazinos 2005.gada februārī Druskininkos Eiropas garīgo līdzgaitnieku (Spiritual Directors in Europe) tikšanās reizē. Starp mums ātri radās pievilkšanās spēks,  nezinu, varbūt tāpēc, ka viņa bja viena no vecākajām pasākuma dalībniecēm un es – viena no jaunākajām? Mani pārsteidza tas, ko viņa teica par sevi: “I am growing older.” Es augu vecāka. 

Kā tā var teikt - es augu vecāka?! Mēs taču tā nesakām - vismaz latviešu valodā. Mēs sakām - es palieku vecs, kļūstu vecāks, bet nekad neesmu dzirdējusi - es augu vecāks. Kā tas var būt – augt vecākam? Kad bijām mazi, augām lielāki. Tad pienāk brīdis, kad sāk augt mūsu bērni. Bet mēs paši? Vai mēs pārstājam augt? Vai tas, kas notiek ar mums, vairs nav augšana? Vai ir tāds brīds, kad mēs pārstājam augt? 

Es AUGU vecāka. Mēs tā nesakām un tā nedomājam. Bet šūnas taču turpina augt un dalīties! Ja tas nenotiktu, mēs taču jau sen nebūtu dzīvi!
Pat ja mūsu fiziskās iespējas un funkcijas ar gadiem mazinās, vai mēs patiešām pārstājam augt?  
Kā ir ar mūsu pieredzi un zināšanām? Kā ir ar mūsu sirds gudrību un dvēseles acīm? 
Kā ir ar mūsu priekštatiem? Vai tie visu mūžu paliek tādi paši kā jaunībā, kā 18 gadu vecumā?
Kā ir ar mūsu brīvību? Vai mēs turpinām augt brīvībā? 
Kā ir ar mūsu radošo garu un radošām izpausmēm? Vai lolojam to un ļaujam tam augt?

Es augu VECĀKA. Es domāju par Morīnu, par spēju pieņemt savu vecumu, savus ierobežojumus, savas veselības problēmas un augt tiem pāri…

Kā ir ar tevi? Vai tu audz?  Vai tu audz pāri?
Ievelc elpu! Uz brīdi aizturi to! Izelpo! Vai tu jūti, ka tu audz?


Es augu vecāka.