ceturtdiena, 2011. gada 24. marts

Sociālā taisnīguma IKONA – pieminot 1980. gada 24.martu


Jau kopš pirmdienas ikdienas saņemu informatīvu e-pastu par to, ka šodien, 24.martā notiks tautas protesta akcija pie Saeimas un Rīgas pils. E-vēstulē ir informācija arī par tām organizācijām, kas atbalsta vai piedalīsies šajā pasākumā. Starp tām interesanti ir konstatēt Kristīgi Demokrātiskā savienības vārdu. Visnotaļ apsveicami, ka sociālā taisnīguma jautājumu risināšanā iesaistās arī kristiešu organizācija. Tomēr jāpiebilst, ka kristiešu vidē pie mums ir bieži vērojama diezgan pasīva attieksme pret iesaistīšanos šādās akcijās, neizpratne par sociālajiem jautājumiem. Te laikam nav ko vainot pašus ierindas kristiešus, jo no tiem, kas kāpj kancelē, diemžēl reti kāds runā par šiem jautājumiem vai mudina kristiešus studēt Baznīcas sociālos dokumentus, enciklikas, Bībeli no šāda skata punkta.  

24. marts ir datums, kas daudziem kristiešiem pasaulē, kas interesējas un iestājas par sociālo taisnīgumu, liek pieminēt Salvadoras arhibīskapu Oskaru Romero viņa nāves gadadienā. Arhibīskapu Romero (1917-1980) esmu jau pieminējusi arī kādā iepriekšējā ierakstā „Jēzus - mūsdienās?” Viņš bija kļuvis par izcilu aizstāvi nabagiem, strādniekiem, zemniekiem un apspiestajiem valstī, kurā valdīja militārā diktatūra. Lasot viņa sprediķus un runas, rodas pārliecība, ka viņš apzinājās, ka viņa teiktais var novest pie tā, ka viņš tiks nogalināts. Tie, kas neizprot vai nenojauš par transcendentālo dimensiju, uzskata, ka runāt par sociālo netaisnību nozīmē iesaistīties politikā. Patiesībā, tas ir runāt Dieva vārdā, kam rūp taisnīgums arī uz zemes. Visos laikos ir tikuši apsūdzēti pravieši. Lai atceramies kaut vai pravieša Jeremija nāvi. Kad pravietiskā balss rada apgrūtinājumu to cilvēku sirdsapziņai, kas ir savtīgi, vai tiem, kas būvē pretēji Dieva plāniem, tad pravietis ir traucēklis, kuru cenšas novērst, nogalināt, iemest kādā bedrē vai bunkurā, vajāt, neļaut izteikties.

Tomēr pravietis var teikt tikai to, ko saka. Pravieša aicinājums ir runāt par sociālo grēku un aicināt uz atgriešanos pie Dieva. Pravietis Jeremija bieži lūdzās, lai Dievs atbrīvo viņu no šī krusta – būt par pravieti:
„Tu, Kungs, pārliecināji mani, un es ļāvos pārliecināties, Tu mani uzvarēji, Tu biji stiprāks par mani! Bet es esmu kļuvis nepārtraukti par apsmieklu katru dienu, visi mani nievā un paļā! Kad vien es runāju, man jāizsaucas un jākliedz: netaisnība un varmācība! - Tā Kunga vārds man sagādājis tikai apsmieklu un negodu katru dienu! Bet, kad es apņemos: es nedomāšu vairs par Viņu un nerunāšu Viņa Vārdā, - tad ir tā, it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus.” (Jer 20, 7-9)
Arhibīskaps Romero tika nogalināts Sv.Misē 1980. gada 24. martā. Konsekrācijas laikā paceltais biķeris izlija un Kristus asinis sajaucās ar arhibīskapa asinīm. Viņš dzīvoja laikā, kad viņa valstī valdīja militārā diktatūra. Dienu pirms savas nogalināšanas viņš bija vērsies pie policistiem un zaldātiem un teicis: „Brāļi, jūs nākat no tās pašas tautas; jūs nogalināt savus zemniekus... Neviens karavīrs nav spiests paklausīt pavēli, kas ir pretēja Dieva gribai... Dieva vārdā, tautas, kas cieš vārdā, es jūs prasu – es jūs lūdzu – es jums pavēlu Dieva vārdā izbeigt represijas!”   

Es vēl nezinu, kāds ir šodien notikušās protesta akcijas rezultāts.  Tomēr man šķiet zīmīga sakritība – 24. marts – datums, kad tiek pieminēts arhibīskaps Romero kā sociālā taisnīguma ikona, un 24.marta protesta akcija  pie mums. Alberts Einšteins ir teicis, ka nejaušība ir tad, kad Dievs vēlas palikt anonīms (Coincidence is God's way of remaining anonymous). Sagadīšanās, nejaušība, bet man gribas ticēt, ka tā ir zīme, kuru ir sagādājis Kāds, kas ļoti vēlas, lai arī Latvijā cilvēki iesaistītos un līdzdarbotos tādas pasaules radīšanā, kas ir labāka un taisnīgāka nekā esošā.

otrdiena, 2011. gada 8. marts

8. marta svētki - apģērbiet jauno cilvēku

Kad mainījās laiki un 8.marts nebija vairs obligāti svinama diena - atviegloti uzelpoju. Lai arī darbā īpaši neizjutu šo svētku smagumu, jo bija vecākas kolēģes, kas uzņēmās iniciatīvu galdiņa klāšanā, tomēr nepatika par šīs svētku dienas vakarpusē streipuļojošajiem un iereibušajiem vīriešiem saglabājās.
Tomēr, laikam ejot, nākas aizdomāties par šo svētku sākotnējo nozīmi - sieviešu līdztiesību. 

Vakar nejauši izlasīju žurnālistes Aijas Kincas rakstu. Tas viegli lasās. Iespējams, plašākai latviešu sabiedrībai  ir laiks pārvērtēt līdzšinējo attieksmi, ko lielā mērā nosaka šo svētku saistība ar noteiktu politisko ideoloģiju un nejēdzīgo svinēšanas praksi padomju laikos. Pārsteidzoši, ka svētkiem jau simtā gadskārta. Šī raksta komentāros šķita savādi lasīt, ka kristiešiem jau nu gan nebūtu jāsvin šie svētki. Bet vai tad mūsu raibajā sabiedrībā tieši kristīgajā vidē sievietes nav viena no grupām, kurām nākas ciest no nelīdztiesības?

Nāk prātā gadījums, kad lai sarunātu telpas kādam kristīgam pasākumam, man bija jāņem līdzi savs vīrs, jo viņš ir vīrietis. Citādi prāvests ar mani, sievieti, par tik nopietniem jautājumiem pat nerunā. :)

Ironiski, šo svētku priekšvakarā atgadījās arī kāds notikums, kas lika aizdomāties, vai tikai atkal tas nav gadījums, kad noteiktā nodarbošanās veidā kristīgajā vidē tiek ignorētas sievietes. Proti, pirms nedaudz vairāk kā divām nedēļām informēju kādu katoļu organizāciju, ka 9. aprīlī rīkošu Rekolekciju dienu. Jau iepriekš zināju, ka organizācija savus biedrus aicina tajā aktīvāk iesaistīties. Tad nu nodomāju - varu piedāvāt to, ko zinu, esmu speciāli mācījusies un pārzinu. Saņēmu daudzsološu ziņu - ar mani sazināsies.

Tad nu gaidīju un sagaidīju. Telefona zvans un uzaicinājums piedalīties šīs katoļu organizācijas rīkotajās rekolekcijās, kas notiks arī tieši tajā pašā datumā, bet kā dalībniecei. Tās vadīs priesteris, protams, vīrietis. Atcerējos, ka patiesībā šī nebija pirmā reize, kad situācija izvērtās gluži identiski. Tikai toreiz, pirms pāris gadiem, tas notika Adventa laikā. Pēc tam jau gan taisnojās, ka tā tikai sagadīšanās.

Šoreiz jau arī gribētos ticēt, ka tas tikai izskatās pēc sieviešu diskriminācijas un ir kārtējā sagadīšanās, lai gan novērojumi vairāku gadu garumā liecina, ka šī organizācija vismaz Rīgā kā rekolekciju vadītājus aicina tikai vīriešus.  Lai jau viņiem veicas un šīs organizācijas sievietēm, kas starp citu ir tās vadībā - viskvēlākie sveicieni svētkos!

Atgriežoties pie tēmas - kā jūs domājat - ko darītu Jēzus 8.marta svētkos? Un apustulis Pāvils?
Man sirdī klusu skan dziedinoši un iedrošinoši vārdi:
"Apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla. Tur vairs nav ne grieķa, ne jūda, ne apgraizīšanas, ne neapgraizīšanas, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos - Kristus." (Kol 3, 10-11)

Gavēnis – laiks, lai šķīstītu savu sirdi

Ignācijs no Lojolas (1491-1556) bija pasaulīgiem priekiem veltījies muižnieka dēls, kurš sapņoja par augstdzimušas dāmas sirds iekarošanu un slavu par uzvarām kaujas laukā. Pēc ievainojuma, kad 1521. gada 20. maijā sīvā cīņā franču lielgabala šāviņš savainoja Inigo (kā viņu toreiz sauca) abas kājas, viņam nācās vairākus mēnešus pavadīt gultā savā dzimtajā Lojolas muižā. Šis laiks kļuva par viņa rekolekcijām, par laiku, kad dzima ignāciskais garīgums un pamati arī, tā saucamajām, ignāciskajām rekolekcijām. Šis garīgums dziļi sakņojas ikdienas dzīvē un māca atrast Dievu it visā, būt kontemplatīvam darbībā.
Patiesībā, ne jau Dievs ir kaut kur pazudis. Tas ir cilvēks, kas nedzīvo savu dzīvi pilnībā, kas neizmanto (un pat apgāna) savas Dieva dotās dāvanas, kas izvēlas dzīvi, kur Dievs nav prioritāte... Un tā guļot slimības gultā Ignācijs sāk uzdot sev savas dzīves lielos jautājumus. Atbildes uz tiem ir atkarīgas no cilvēka attieksmēm. Attieksmes nosaka arī to, kā cilvēks dzīvo savu dzīvi. Cilvēka darbība un rīcība atklāj šīs dziļākās sirdī mītošās attieksmes.
Arī šīs rekolekcijas mudinās uzdot sev savas dzīves lielos jautājumus. Vai es ticu Dievam? Ja ticu, tad kādam Dievam es ticu?
Vai es ticu Leļļu dīdītājam, kurš rausta mani aiz diedziņa un man jānopelna viņa labvēlība? Jā? Nē? Vai es ticu Ziemassvētku vecītim, kas ienāk manā dzīvē epizodiski un dod dāvanas? Jā? Nē? Vai es ticu Soģim, kas ātri un efektīvi soda visus ļauna darītājus, dažreiz pat ļoti nežēlīgi, aptverot lielas ļaužu grupas? Jā? Nē?
Bet ja es ticu Dievam, kas ir Mīlestība, tad kā tas izpaužas manā ikdienas dzīvē, manā darbībā un rīcībā? Ja Dievs ir Mīlestība, tad kas esmu es? Vai es esmu Dieva mīlētais, unikāli radītais? Ja jā, tad vai tas izpaužas un kā tas izpaužas manā uzvedībā, rīcībā, darbībā? Starp vārdiem un darbiem bieži mēdz būt liela atšķirība. Garīgums – tā ir spriedze starp mums Dieva doto brīvību un to, kā mēs to izdzīvojam ikdienas dzīvē, kā mēs pielietojam Dieva dotās dāvanas.     
Tāpēc Gavēņa laiks ir laiks, lai gaidītu kaut ko skaistu un brīnišķīgu. Lai gaidītu, ilgotos un ļautu Dievam ienākt savā dzīvē un pieņemtu Dieva dotās Dāvanas. Viena no Dieva dāvanām, kas man tiek dota ir tā, ka es esmu radīts. Šī ir dāvana, kurai ir arī ierobežojumi. Un te būtisks Lielais jautājums ir, vai es esmu gatava tos (ierobežojumus) pieņemt?
Gavēņa laikā ir svarīgi, lai mūsu sirds būtu atvērta un mūsu uzmanība būtu vērsta uz to, ko tad Dievs vēlas man dot šajā laikā. Lūgšana ir kaut kas, ko mēs saņemam, nevis tas, ko mēs darām. Ja mēs šajā laikā savu uzmanību vērsīsim uz to, ko es darīšu un ko es nedarīšu, tad līdz ar to mēs riskējam nesaņemt no Dieva to, ko Dievs vēlas mums dot, mēs riskējam nesaņemt Dieva dotu DĀVANU – mācīties mīlēt citus kā Dievs mīl mūs.
Gavēnis ir laiks, lai šķīstītu savas sirds dziļākās attieksmes un ilgas, lai norimtu, noklustu un ieklausītos sevī, tajā garā, kas mīt mūsos. Dievs var darīt ļoti daudz ar mūsu sirdīm, kad tās ir atvērtas Dievam un vērstas uz Dievu – jo tad mēs dodam Dievam vairāk VIETAS pieskarties mūsu sirdij un to pārveidot, transformēt.
Gavēnis – tas ir laiks, kad Dievs aicina cilvēku ļoti personiski – „Atgriezieties pie manis no visas savas sirds!” (Joēla 2, 12) 

Arī šogad KRISTĪGĀS DZĪVES INSTITŪTS piedāvā dažādas rekolekciju programmas, lai palīdzētu cilvēkam atgriezties pie Dieva. 
Klātienē ir iespējams apmeklēt Ignāciskās rekolekcijas ikdienā septiņas nedēļas Gavēņa laikā otrdienās 8., 15., 22., 29. martā, 5. 12., 19. aprīlī pl. 16.00 un 18.00. 

Paredzētās tēmas: Dievs turpina radīt katru cilvēku; Dievs rada no haosa. Grēks pasaulē; Mēs ar Dievu kopā radām mani manā pasaulē; Dievs katram cilvēkam dod sākotnējo uzdevumu; Dievs ieliek manī vēlēšanos būt patiesam; Svētais Gars aicina uz nepārtrauktu atgriešanos; Jēzus Kristus ir kopā ar mums mūsu neveiksmēs.  

Šī programma ir pieejama arī e-vidē - Ignāciskās e-rekolekcijas Gavēņa laikā no 9. marta līdz 24. aprīlim. 

Gavēņa laikā sestdien, 9. aprīlī - Rekolekciju diena Atmodini savu dvēseli. Saturiski atšķirīga no pagājušā gadā piedāvātās programmas. Šogad līdzi jāņem katram savs tuvākais, mīļākais Jēzus Kristus attēls.

otrdiena, 2011. gada 1. marts

Atgriezties mājās!

Vakar vakarā ielidoju Rīgā no Frankfurtes. Biju nepilnu nedēļu pavadījusi Eiropas garīgo vadītāju organizācijas - Spiritual Directors in Europe ikgadējā konferencē, kas šogad notika Vācijā. Neskatoties uz nelielo nogurumu, noskaņojums bija ļoti pozitīvs. Kā jau vienmēr - atgriežoties mājās.  

Pirms lidmašīnas nosēšanās stjuarts aicināja pasažierus, lai nokļūtu pilsētā, izmantot zaļos airBaltic taxi pakalpojumus un brīdināja, ka esot saņemtas sūdzības par krāpšanos Mercedes taksometros. Var jau domāt, ak, cik labi, ka tā pabrīdina, tomēr... mani neatstāja sajūta, ka kāds man grib atņemt māju sajūtu. Kurš gan gribētu par savām mājām vietu, kur krāpjas?

Kad izkāpām no lidmašīnas un autobuss veda uz lidostas ēku, tad tumsā diezgan grūti bija saskatāms neuzkrītošais uzraksts Lidosta "Rīga", toties pāri visam kaut kur augstu tumsā slējās logo sarkaniem burtiem Lukoil. Vai te ir manas mājas? Vai es patiešām esmu nokļuvusi mājās? Varu tikai iztēloties smaidu uz lūpām un savu prieku, ja Lukoil vietā būtu ieraudzījusi kaut vai uzrakstu "Laima", "Lāču rupjmaize" vai tamlīdzīgi. Vai tiešām krāpšanās un Lukoil ir tās pirmās un būtiskākās lietas, ar kurām būtu jāsaskaras, ielidojot Latvijā?

Es nerunāšu par Latvijas tēlu, kāds varēja rasties gan tiem pasažieriem, kuru galapunkts bija Rīga, gan tiem, kuri nokļuva Rīgā, caurbraucot uz kādu no Somijas pilsētām, kuru lidmašīnu reisi arī tika izziņoti salonā pirms nolaišanās. Man šī atgriešanās mājās raisīja pārdomas par nākamajā nedēļā gaidāmo Pelnu Trešdienu, kad atbilstoši Baznīcas liturģiskajam kalendāram sāksies Gavēņa laiks. Gavēņa laiks, kad parasti sprediķos dominē vārds "grēks" dažādos vārdu savienojumos un locījumos - grēku nožēlas laiks, iedzimtais grēks, atgriezieties no grēka un līdzīgi. Jā, tas ir pareizi un atbilstoši šim liturģiskajam laikam, tomēr ... man šķiet, ka šajā "grēka" crescendo tiek pārāk akcentēta vainas apziņa un pazūd būtiskākais - tas, ka mēs, kristieši, esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības.

Ja palūkojamies uz kristiešu radīšanas stāstu, tad tajā ir norāde, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, kas ir pilnīgi pozitīvs pamats. Mēs bieži dzirdam šo frāzi un iespējams pat neaizdomājamies, ko tā pasaka par mums. Mūsu izcelsme ir dievišķa, mūsu kodols, būtība ir 'iedzimtā svētība', nevis iedzimtais grēks. Tas nozīmē, ka mūsu pirmsākums ir pilnīgi pozitīvs, kā Bībelē teikts  - „tas  bija ļoti labs” (Rad 1, 31). Mums ir kāda laba vieta, kur atgriezties mājās. Mājās, kur esam pieņemti, saprasti, mīlēti.

Šī ir vieta, kur mēs cenšamies atgriezties, jo mūsu ceļā ir daudz apkārtceļu, daudz ienaidnieku, kas iesēj (Mt 13, 25) mūsos tās pašas šaubas, ar kurām tika kārdināts Jēzus:  "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad ....” (Mt 4, 3 un 6). Bībele ar dažādu stāstu palīdzību mēģina atspoguļot cilvēces pozitīvo vienību ar Dievu. Patiesībā, tieši šis  labais, pilnīgi pozitīvais pirmsākums ir pamats tam, kāpēc mēs vispār varam runāt par atgriešanos. Ja nebūtu šī pilnīgi pozitīvā pirmsākuma, tad mums taču nebūtu kur atgriezties. Bet vai Baznīcā, sākoties Gavēņa laikam, runājot par grēku, netiks piemirsts šis pozitīvais pamats? Līdzīgi kā man, ielidojot Rīgā, radās iespaids, ka te jau nekā pozitīva nemaz nav.

Vārdam "grēks" nāk līdzi daudz neveselīgu blakus nozīmju, kas rada problēmas to izprast pareizi. Lielāko tiesu vārds „grēks” nesaistās ar atsvešinātības vai nošķirtības stāvokli. Tā vietā tas vispirms asociējas ar nepiedienīgu uzvedību, personisku morālu necienīgumu. Bet tie patiesībā ir tikai simptomi, nevis stāvoklis. Cilvēki, kas ir nošķirti no Dieva, darīs muļķīgas lietas. Bet šo nošķirtības, atsvešinātības stāvokli,  kas ir pamata nozīme vārdam „grēks”, viņi ir izvēlējušies, tā ir jebkura dzīve ārpus „dārza”, kurā Dievs ir sākotnēji  ielicis cilvēku. Grēks raksturo stāvokli, kad cilvēks dzīvo ārpus vienotības, kad tas, kas ir daļa, izliekas par to, ka ir veselums. Tas nozīmē zaudēt jebkuru iekšējo pieredzi, kas tu, cilvēks, esi Dievā. Šis „kas” nav nekas tāds, ko cilvēks var nopelnīt vai iegūt, vai sasniegt ar darbu, jo mums tas ir jau dots

Bibliskā atklāsme ir par atmodu, nevis par pilnveidošanos. Cilvēks nevar tur nokļūt, cilvēks tur var vienīgi būt. Cilvēki bieži vien šim būt Dievā notic ar grūtībām un uzskata, ka tas ir pārāk labs, lai būtu patiess. Tikai pazemīgie to var saņemt, pieņemt, jo tas apliecina Dievu vairāk, nekā mūs pašus.