piektdiena, 2010. gada 19. februāris

Es esmu ... mīlēta!

Veltījums L.K. Pelnu trešdienā (2010)

Šajās dienās brīžiem rodas sajūta, ka darbi krājas kaudzē un es netieku ar tiem visiem galā. Jāpaspēj tas un jāizdara vēl tas, un tad jau atkal ir pienākusi kāda jauna vēstule, uz kuru steidzīgi jāraksta atbilde (bet vispirms vēl jāizdomā, ko rakstīt un kā sakāmo labāk ietērpt vārdos!), un tad vēl kāds rēķins, kas noteiktā termiņā jāsamaksā... Un tā sirds ilgas tiek noklusinātas: "Kuš, kuš! Pacieties! Tikšu galā ar šo un tad to, un tad pievērsīšos arī tev, mana sirsniņ! Kuš, kuš!" Un tomēr kāda klusa balss no sirds dziļumiem izlaužas: "Tas nav pareizi – mani kušināt!" Es zinu, ka balsij ir taisnība. Es stājos, bremzēju un mēģinu aptvert, kas notiek ar mani: kāpēc tas, kas esmu es, sāk zust un izšķīst darbos, steigā, kāpēc tas, kas esmu es, ļauj darbiem un steigai uzkundzēties pār mani... Es apstājos. Bremzēšanas ceļš ir bijis kādas divas, varbūt pat trīs dienas ilgs. 

Nu jau ir sācies Lielais Gavēņa laiks. Kas ir tas, pēc kā ilgojas mana sirds? Gavēt un atturēties noteiktās dienās no gaļas, jo tā esot pieņemts? Apņemties vēl kaut ko, jo tagad ir Gavēņa laiks un tā ir pieņemts? Un atkal tā pati sirds balss saka - "Nē, tas nebūs pareizi. Tas nav tas, par ko ir gavēņa laiks, tas nav tas, ko vēlas Dievs!" Es atkal zinu, ka balsij ir taisnība. Jā, manā sirdī ir ilgas. Es tajās ieklausos, ļaujos tām. Ilgas būt, vienkārši būt... kaut uz mirkli ārpus pienākumiem, darbiem un veicamajiem uzdevumiem.  

Un tad... Gara acīm es redzu tuksnesi un Jēzu, priecīgu un mundru. Un negaidīti es saprotu, ka zinu, kāpēc viņš smaida un kāpēc velns neko nespēj viņam padarīt. Tās nav zināšanas prāta līmenī, bet tās ir pieredzes zināšanas. Viņš vienkārši ir. Viņš ir Svētā Gara pilns, viņš ir mīlēts. Un es saprotu, ka šādu Mīlestību, kas caurauž katru tava organisma šūnu, jau nevar iemainīt ne pret maizi, ne pret varu un godību. Šāda Mīlestība ir drīzāk kā tā pērle, kuras dēļ var atdot visu, lai to iegūtu. Šķiet, ka es ar katru sava organisma šūnu sajūtu to Mīlestību, kas ir pārņēmusi Jēzu un kurā viņš mīt. Šķiet, ka es sajūtu to toņkārtu, kādā tā vibrē, un es ļaujos šīs Mīlestības esībai, tā sāk pārņemt mani, katru mana organisma šūnu. Mēs saprotamies, es pasmaidu par velna kārdinājumiem un saprotu, kā cilvēkam tiem neļauties. Neļaušanās kārdinājumiem nav tik daudz disciplīnas un gribas jautājums, bet Mīlestības, kas ir Dieva dāvana, jautājums. Un šī dāvana ir pieejama ikvienam, ja vien... Es pasmaidu par saviem neatliekamajiem darbiem, kuru saraksts aizņem turpat vai divas lapas, un kuri nekur nav pazuduši. Es pasmaidu, jo manā pieredzē ir kaut kas mainījies, es vairs neesmu tā, kas biju. Es esmu, es esmu Mīlestībā, un nepadarītajiem darbiem vairs nav varas manī sēt nemieru, mani raustīt, dzīt mani izmisumā, tiem nav varas pār mani. Es esmu...

Mēdz teikt, ka šis Evaņģēlija lasījums, kas šo svētdien tiks lasīts Baznīcā (Lk 4, 1-13), kur velns kārdina Jēzu tuksnesī, ir par kārdināšanu. Var jau būt (zināma taisnība jau tur ir), bet man tas ir atklājies kā dziļš stāsts par identitāti, par to, kas es esmu. Pirms Jēzus devās tuksnesī, pār viņu nolaidās Svētais Gars redzamā veidā kā balodis, un no debesīm atskanēja balss: „Tu esi mans mīļais dēls, uz tevi man labs prāts.” (sal. Lk 3, 22). Balss no debesīm šos vārdus saka arī tev un man: „Tu esi mana mīļā meita, uz tevi man ir labs prāts!” Man tie ir tikai jāpieņem, tikai jānotic. Man jāļauj šiem vārdiem pārņemt mani, iesūkties katrā mana organisma šūnā. Tā ir atslēga, kas atver durvis, caur kurām manī var ienākt Mīlestība. Šie ir vārdi, ar kuriem Dievs definē mūsu attiecības un manu identitāti – tu esi mana mīļotā meita. Jā, es esmu. Es esmu mīlēta!

Vai tad Dievs vēlas gavēni kā dienu, kurā cilvēkam mērdēt sevi? Vai tad Dievs vēlas gavēni kā dienu, kurā cilvēkam kā niedri nokārt savu galvu, kad maisu un pelnus lietot kā guļvietu (sal. Isaja 58, 5)? Nē, taču! Par to nav gavēņa laiks. Tas, ko vēlas Dievs, ir drīzāk, lai cilvēks ļautos Mīlestībai un pieņemtu šo dāvanu, šo žēlastību. Tas ir drīzāk par to, lai cilvēks taptu par cilvēku, kas gatavs pieņemt – es esmu mīļotais dēls, es esmu mīļotā meita – un dzīvot kā Dieva mīļotais, kā Dieva mīļotā.

Kas ir tas, kas man traucē? Kas ir tas, kāpēc neļaujos Dieva mīlestībai savā ikdienas dzīvē? Kāpēc ļaujos kārdinājumiem un ļauju tam, kas nav Dievs, definēt savu identitāti? Kāpēc ļauju to iemainīt pret lēcu virumu kā Ezavs savas pirmdzimtās tiesības? (sal. 1. Moz 25, 30-34) Un pretstatā Jēzus tuksnesī, kas atsakās no akmeņu pārvēršanas maizē, ko viņam piedāvā velns, bet paradoksālā kārtā paēdina izalkušos. Un dara to joprojojām.

Tie ir gavēņa laika lielie jautājumi.

otrdiena, 2010. gada 16. februāris

Gavēnis - laiks kaut kam skaistam

Rīt ir jau Pelnu trešdiena, ar kuru sākas Lielais Gavēņa laiks.


Gavēņa laiks ir laiks, lai gaidītu kaut ko skaistu un brīnišķīgu. Tāpēc ir svarīgi, lai mūsu sirds būtu atvērta un mūsu uzmanība būtu vērsta uz to, ko tad Dievs vēlas man dot šajā laikā.

Ja es šajā laikā savu uzmanību vērsīšu uz to, ko es darīšu un ko es nedarīšu Gavēņa laikā, tad līdz ar to es riskēšu nesaņemt to, ko Dievs vēlas man dot. Es riskēšu nesaņemt Dieva dotu DĀVANU – mācīties mīlēt citus kā Dievs mīl mani - ļoti individuāli un unikāli. Tāpēc ir svarīgi būt atvērtam (atvērtai) uz to žēlastību, ko Dievs man vēlas dot. Lai sadzirdētu šo atbildi, ir svarīgi noklust, norimt un ieklausīties.

Gavēnis ir laiks, lai šķīstītu savas sirds dziļākās attieksmes un ilgas, lai norimtu, noklustu un ieklausītos sevī, tajā garā, kas mīt manī. Dievs var darīt ļoti daudz ar mūsu sirdīm, kad tās ir atvērtas Dievam un vērstas uz Dievu – jo tad mēs dodam Dievam vairāk VIETAS pieskarties mūsu sirdij un to pārveidot, transformēt.

Gavēnis – tas ir laiks, kad Dievs aicina cilvēku ļoti personiski – „Atgriezieties pie manis no visas savas sirds!” (Joēla 2, 12) 

Viens no veidiem, kā atvērties Dieva dāvanām un mācīties tās pieņemt, ir rekolekcijas (īpašs laiks, lai sakopotu savu garu), kas tiek piedāvātas Gavēņa laikā. Tās notiek gan klātienē, gan e-vidē (e-rekolekcijas), kurās var piedalīties visi tie, kam ir internets un e-pasts. Vēl ir laiks!


svētdiena, 2010. gada 14. februāris

Laulība, kas slēgta Debesīs VI

Kopā ar Dievu vienmēr ir skaisti

Marika: pr.Andris pēc viesošanās un sarunas mūs pavadot sacīja, lai tad mēs arī turpmāk viens otru mīlam. Iekšēji satrūkos, jo mēs taču par mīlestību vēl nebijām nemaz runājuši. Mēs bijām sapratuši, ka mums ir jāliek mūsu dzīves kopā, es to biju saņēmusi lūgšanā no Dieva, Kārlis to bija saņēmis lūgšanā no Dieva. Līdzīgi kā Jāzeps un Marija. Un tas bija skaisti. Es nezināju kāda būs mūsu dzīve (viegla vai grūta?). Es zināju, Dievs mūs ir salicis kopā, paredzējis vienu otram. Mums ir tikai jāklausās. Kopā ar Dievu viss ir skaists. Uz Dievu var paļauties un spert soli ticībā pat tad, kad nezinām, kāds būs nākamais otrais solis. Un tā arī notiek. Tikai tad, kas esam spēruši soli, tikai tad Dievs atklāj nākamo. 

Tā bija ļoti neparasta atskārsme: mēs zinājām, ka mums ir jābūt kopā, bet mēs vēl nevarējām teikt, ka tā ir mīlestība vai ka tie ir taureņi vēderā. Mīlestības vēl nebija, bet mēs jau bijām nolikuši kāzu dienu. Un šajā brīdī es atskārtu, ka Dievs man ļauj izprast kādu stāstu - par Īzāku un Rebeku. Viņi vispirms kļuva vīrs un sieva un tikai tad bija mīlestība.

Kārlis: Bet rekolekcijas man nebeidzās ar šo nosūtījumu. Vēl daudzas skaistas un brīnišķīgas lietas Dievs man tika tajās atklājis, tajā skaitā Viņš tika man sevi atklājis visā pilnībā kā mīlošs Dievs, kas katram cilvēkam vēl labu, un kas zina, kāds ir tas patiesais, lielākais labums, uz ko katrs cilvēks ir aicināts, un Viņš arī spēj izkārtot, lai cilvēks šo labumu sasniegtu, ja tikai cilvēks pats ir ar mieru atteikties no saviem grēkiem un šim labumam nepretojas. Teorētiski es to zināju arī pirms tam, ka Dievs mūs visus mīl, tomēr pavisam cita lieta ir to apjaust arī praktiski, ka tas nav pirmajā vietā kaut kāds upuris, ko Dievs no cilvēka pieprasa, bet gan, ka tā ir pāri plūstoša mīlestība, ko Dievs vēlas dāvāt visiem, kas būtu ar mieru to pieņemt. 

Rekolekciju beigās es teicu garīgajam vadītājam, ka tas patiešām ir skaisti būt kopā ar Dievu – tieši tā es šīs nedēļas laikā biju juties, sevišķi jau noslēguma daļā, kad lūgšanas dāvāja arvien jaunus redzamus augļus. Vadītāja atbilde bija tāda, un tā ir dzīva arī vēl šobrīd, ka tas ir vienmēr skaisti būt kopā ar Dievu. Vienmēr un visās situācijās Dievs ir tas, kam ir brīnišķīgi skaists plāns priekš mums, ja tikai mēs paši vēlamies šo plānu pieņemt un būt ar viņu kopā – tas ir tas, ko es ikvienam gribu no visas sirds novēlēt šajā brīdī un vienmēr. Pieņemsim Dieva mīlestību! Tas, ko Dievs priekš mums ir sagatavojis, vienmēr ir priekš mums pats skaistākais, kas var turklāt tālu pārsniegt tās cerības, kuras mēs varētu būt izveidojuši savā iztēlē. Slava un pateicība mūžīgajam un mīlošajam Dievam!

Saistītie ieraksti:  
Laulība, kas slēgta Debesīs (sākums)

ceturtdiena, 2010. gada 11. februāris

Alus faktors

"Es reiz dzirdēju stāstām par kādu vīru, kas kāpdams Šveices kalnos, solījis puspasaules par glāzi alus, bet, kad viņš nonācis būdiņā, kur to pārdeva, un uzzinājis, ka par pudeli prasa piecus frankus, šis pats vīrs sacēlis briesmīgu traci. Viņš teicis, ka tā ir neredzēta nekaunība, un draudējis rakstīt avīzei "Times". 
Varbūt daudzi jau atpazina rindas no Džeroma K. Džeroma "Trīs vīri laivā, nerunājot nemaz par suni". Autora spalvai pieder ne viens vien trāpīgs raksturojums, kas liek ne tikai pasmaidīt, bet arī aizdomāties. Kas ir tā patiesā cena, ko esam gatavi maksāt? Cik daudz sava laika esam gatavi veltīt kādai lietai, darbam vai otram cilvēkam? Cik daudz sevis, savas enerģijas, pūļu, savu prasmju un izdomas esam gatavi veltīt? Vai esam gatavi patiesi būt klātesoši?

Tā kā pieminēju alu, tad atcerējos vēl kādu pastāstu, kas saistīts ar alu un kuru biju dzirdējusi no kāda gados bagāta priestera. Tas esot noticis kādā draudzē Lielbritānijā. Šajā draudzē esot bijušas jau gadiem senas tradīcijas un plaši attīstītas dažādas aktivitātes un kalpošanas. Kā jau tas mēdz gadīties, draudzei tika nozīmēts jauns un enerģisks prāvests, un viņam bija savs viedoklis par lietu kārtību draudzē un aktivitātēm.

Vispirms viņš mainīja gadiem ilgi pastāvējušos dievkalpojumu laikus, tad nolēma, ka draudze turpmāk vairs nerīkos zupas virtuvi pilsētas nabadzīgajiem iedzīvotājiem, kā arī pārtrauks atbalstīt aizjūras misionāru darbu, rīkojot labdarības tirdziņu baznīcas dārzā Lieldienu laikā. Cilvēki bija diezgan  neapmierināti par šādu jaunā prāvesta izrīcību un necieņu pret viņu ilggadīgajām tradīcijām, daudz runāja savā starpā, bet tā arī neko neuzsāka.

Tomēr prāvests, veicot savas reformas, izdarīja vēl kādu lietu. Viena no aktivitātēm draudzē bija ik nedēļas tikšanās vīru klubiņā. Tur vīri mēdza sanākt kopā, pārrunāt lietas un iztukšot arī pa kādam alus kausam. Prāvests bija ķēries klāt vīru iecienītākajai alus šķirnei un to nomainījis uz citu. Vīri sanākuši, pagaršojuši jauno šķirni un sapratuši, ka tā nu gan tās lietas neies. Nākamajā dienā vīru klubiņa delegācija gājusi pie prāvesta un teikusi - vai nu tā mūsu alus šķirne būs atpakaļ, vai arī mēs... Rezultātā vīri atkal tika pie savas alus šķirnes.

Lai nerastos kāds pārpratums, tad uzreiz teikšu, ka šis pastāsts nav tik daudz par prāvesta un draudzes locekļu attiecībām :) , bet gan par kaut ko citu - kas ir TAVS alus faktors, kas tev liktu iet un par kaut ko iestāties? Kas ir TAVA "alus šķirne"?

pirmdiena, 2010. gada 8. februāris

Laulība, kas slēgta Debesīs V


Kārlis: Pēc savas augšāmcelšanās Kristus devās pie saviem mācekļiem un sūtīja viņus pasaulē. Arī katrs no mums, mēs tiekam kaut kur sūtīti, vai mēs to paši apzināmies labi, vai nē. Meditācijā ar attiecīgo Svēto Rakstu fragmentu no Jāņa Evaņģēlija 20. nodaļas uzdevu savā garā šo jautājumu Jēzum Vissvētākajā Sakramentā. “Kur Tu mani sūti, Kungs?” Atbilde, ko garā saņēmu, mani dziļi pārsteidza un tūlīt piepildīja ar lielu prieku: “Aizej, izveido šo ģimeni …”. Es uzreiz zināju, ka ja tā patiešām ir Dieva griba, tad Viņš to būs ierakstījis arī otra cilvēka sirdī, neliekot man sagaidīt brīnumus, bet visās lietās un vienmēr aicinot paļauties tikai uz Viņu. Šajā brīdī vēl tikai garā jautāju Marikai, vai viņa to dzird? Vēl vajadzēja paiet dažām rekolekciju dienām un vajadzēja man pēc tam atbraukt uz Latviju, lai vēl tad nākamās dienas vakarā saņemtu apstiprinājumu no Marikas šīm manām izjūtām.

Marika: Pēc rekolekcijām nākamās dienas vakarā Kārlis atnāca ciemos. Atvēru durvis un ieraudzīju viņam rokās vienu sarkanu rozi. Tā bija pirmā reize, kad no Kārļa saņēmu ziedus un es sapratu, kas bija noticis rekolekcijās. Es nezināju KĀ tas bija noticis, bet es zināju KAS bija noticis. Kārlis ļoti atklāti un sīki stāstīja par rekolekcijām, es ar interesi klausījos. Es daudz klausījos. Es apbrīnoju Kārļa atklātību - viņš uzticēja man dziļu lūgšanu pieredzi, lai gan pagaidām mēs bijām tikai paziņas.  Pirms stāstīt par fragmentu par mācekļu sūtīšanu pasaulē, viņš mēģināja mani sagatavot tam, ko  viņš stāstīs. Bet es to jau zināju. Es šajā brīdī mēģināju atcerēties, kad  un kā tas notika, kad lūgšanā man bija atklājies Kārļa kā mana iespējamā nākamā vīra tēls. 

Dievs raksta taisni līkām līnijām

Tas bija 2001. gada februāris, pusotru gadu atpakaļ. Pie manis mājās bija apmeties kristiešu pāris no Austrijas – Hanss un Sūzija, kas bija atbraukuši vadīt ģimeņu rekolekcijas.  Kādā sarunā viņiem atzinos, ka īsti nezinu, kādu ceļu iešu nākotnē. Vēlētos ģimeni, bet mani saista arī garīgā kārta. Teicu, ka nevaru pat iedomāties vīrieti, ar kuru varētu saistīt savu dzīvi. Viņi ierosināja palūgties par šo jautājumu un mēs trijatā sākām lūgties. Es lūdzu Dievam (gandrīz vai kā ultimātu, lai gan nekad agrāk šādi nebiju runājusi ar Dievu): “Ja man ir ejams ģimenes ceļš, lūdzu, parādi, kāds ir šis cilvēks!“ Lūgšanā atnāca Kārļa tēls. Jocīgi – nodomāju. Es viņu pazinu Baznīcā, mūsu ceļi nekad nebija noveduši mūs pie tuvākas pazīšanās. Biju pārliecināta, ka Kārlis mani pat pēc izskata nepazīst, ja arī manu vārdu kādreiz varētu būt dzirdējis. Es viņu pazinu sabiedrībā kā publisku personu. Es nekad nebiju domājusi par Kārli šādā kontekstā, kā to man norādīja mana lūgšana. Es biju diezgan pārsteigta par šādu lūgšanas rezultātu. Arī Hanss un Sūzija teica, ka viņi saņēmuši atziņu, ka man būs ģimene. Lai nu tā būtu, bet tas šķita tik neticami! 


Es taču joprojām biju brīva. Es nebiju vēlējusies apprecēties tikai lai apprecētos. Ne ar vienu es nebiju sajutusi dziļi dvēselē, ka saderam kopā. Tāpēc pēdējā laikā biju jau sākusi domāt - un ja nu Dievs man ir paredzējis citu ceļu, klostera dzīvi? Pēc šīs lūgšanas sāku vērot Kārli, vai mūsu ceļi kaut kā netuvojas.

Un tā pavisam drīz, februārī pirms Lielā Gavēņa sākuma, pr. Andris Katedrāles draudzes telpās rīkoja pankūku balli. Šajā vakarā man tika uzticēts vadīt šūniņu. Redzēju, ka Kārlis arī bija šajā pasākumā, bet ...  Kārlis ir citā šūniņā! Vēlāk pavasarī mani aicināja piedalīties LKSAA “Dzintara” konventos. Uzzināju, ka arī Kārlis ir “Dzintarā”. Tomēr mēs tur nesatikāmies. Manīju viņu arī darbdienu un  svētdienu dievkalpjumos, bet arī tur - nesatikāmies.

Tikai pēc tam sekoja Jauniešu dienas, kad mūs abus aizturēja ceļu policija par ātruma pārsniegšanu. Jā, toreiz es smaidīju, bet iekšēji smējos par Dievam piemītošo humora izjūtu: vai tad mēs nevarējām satikties kādā parastā veidā, vai tiešām Dievs bija atradis tieši ŠĀDU veidu, kā mums ar Kārli sastapties? Toreiz sev jautāju – vai tiešām tas TĀ varētu būt, ka tas, ko reiz saņēmu lūgšanā kādreiz arī piepildīsies?

Bet pa šo laiku notika arī citas lietas. Martā es piedalījos piecu dienu rekolekcijās klusumā, kas notika Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu klosterī. Šeit es pirmo reiz uzzināju par trīsdemit dienu garām ignāciskajām rekolekcijām, bet toreiz vēl nevarēju pat pieļaut domu, ka maijā es pati tādās nokļūšu.
Tomēr laiks ritēja, bet mēs tā arī peroniski nekļuvām pazīstami. Rekolekcijās saņemtās žēlastības rudenī noveda pie KRISTĪGĀS DZĪVES INSTITŪTA dibināšanas. Es biju atsaukusies savam aicinājumam, bija piedzimis Institūts, bet man joprojām nebija skaidrs jautājums, kas notiks ar manu personisko dzīvi.

Bet tālāk notika, kā rakstīts Evaņģēlijā: "Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas [dzīves nepieciešamības] taps piemestas." (Mt 6, 33). Es biju veltījusi sevi ticības un dzīves integrēšanas misijas darbam Institūtā, bet Dievs parūpējās un ļāva manā dzīvē ienākt Kārlim.

Kad Kārlis stāstīja savās rekolekcijās piedzīvoto – man tas bija tikai apstiprinājums tam, ko biju lūgšanā saņēmusi pirms pusotra gada, kad lūdzos kopā ar Sūziju un Hansu. Es tagad klausījos stāstā, kā Dievs bija darbojies Kārļa dzīvē, kā Dievs bija vadījis Kārli. 

Kārlis: Mēs nevarējām teikt, ka mēs cilvēciskā veidā viens otru būtu labi pazinuši, varbūt tāpēc man vēl vajadzēja apmēram desmit dienas, lai lūgtu viņas roku, tūlīt (ne gluži tūlīt, tikai vakarā) saņemtu atbildes “jā” un nākamajā dienā ietu pie Pr. Andra, lai runātu par iespējamo laulību datumu.  

(Turpinājums sekos)

Saistīti ieraksti:
Laulība, kas slēgta Debesīs (sākums)

svētdiena, 2010. gada 7. februāris

Laulība, kas slēgta Debesīs IV

Ignāciskās rekolekcijas

Kārlis: Priecājos, ka Marikai bija iespēja aizvest mani ar savu mašīnu, ar nosacījumu, ka pats braucu pie stūres (kas man patika). Vakarā iebraucam vēlu, bet mūs gaida, ir sagatavotas vakariņas, iepazīstamies, paēdam. Aizejam uz kapelu pie Sakramenta. Pēc tam, kaut arī ir jau tumšs, Marika aizveda uz dārzu, īpaši parādot lapeni, kurā viņai pirms gada bijusi mīļākā lūgšanu vieta. Ejam gulēt. No rīta pēc brokastīm, pirms vēl man rekolekcijas sākušās, apejam apkārt ezeram, redzu vietu, kur Marika pirms gada esot teikusi sprediķi zivīm. :) Pasēžam mazliet ezera krastā, Marika vēl manā kladē uzzīmē dažas bildītes, kas ilustrē Sv. Ignācija garīguma principus, kā cilvēks var iemantot iekšējo mieru un harmoniju. Laika nav daudz, plkst. 9.30 sākotnējā saruna ar garīgo vadītāju, kuras laikā saņemu vingrinājumus meditācijai. Sākot no šī brīža sarunas ar citiem cilvēkiem nav paredzētas.

Pirmajā brīdī varētu padomāt, ka dzīvot bez sarunāšanās varētu būt grūti, tomēr izdzīvotā pieredze liecina, ka tas ir pat ļoti interesanti un vērtīgi. Kad esmu apklusis pats, tad manī var runāt Dievs. Un šīs dienas bija tās, kurās Dievs ļoti bagātīgi izlēja savas žēlastības pār mani.

Rekolekcijas sākās ar meditāciju/apceri par Dieva radīto pasauli un mani šajā pasaulē. Kur gan vēl skaistāku vietu un laiku tām būtu varēts atrast, ja ne maija mēnesī ziedošā dārzā .. Dievs ir radījis pasauli, Viņš ir radījis to skaistu, Dievs uztur pasauli. Dievs ir radījis cilvēku, Dievs ir radījis mani, Dievs mani uztur, nemitīgi katru brīdi. Bez Dieva es nespētu pilnīgi neko. Bet radītā pasaule ir pakļauta nāvei. Tomēr Dievs ir devis iespēju katram cilvēkam ieiet mūžīgajā dzīvībā caur to, ka viņš šīs dzīves laikā nomirst pats sev un spēj atdot kalpojumā augstākajam un pilnīgākajam labumam, kas ir Dievā. Arī kviešu grauds nes augļus, daudzus jaunus graudus vārpā, tikai tad, ja viņš nomirst, atdod pats sevi.

Ir pierasts teikt, ka cilvēks ir brīvs tad, ja viņš var darīt to, ko viņš vēlas. Rekolekcijas dāvāja apstiprinājumu šai domai jaunā kvalitātē – cilvēks ir patiesi brīvs, ja viņš var sekot savas sirds visdziļākajām ilgām, ja dažādi grēki un ievainojumi netraucē viņam saskatīt un novērtēt šo dziļāko sirds ilgu nozīmi, un tām sekot. Cilvēka radīšanas skaistums slēpjas tajā, ka Dievs ir katrā cilvēkā šīs dziļākās ilgas ielicis, un tad, ja cilvēks spēs atvērties pats sev, viņš spēs atvērties Dieva gribai attiecībā uz sevi, spēs atbrīvoties no nesakārtotām tieksmēm un sasniegt patieso brīvību.

Saprotot nepieciešamību atvērties savām dziļākajām sirds ilgām un nonākt vienotībā ar Dievu, varēju pārskatīt vēlreiz savas dzīves ceļu un nonākt pie izšķirošā jautājuma par ēnām manās attiecībās ar Dievu – kas man traucē vairāk tuvoties Dievam? Vai tas ir neatbildētais Dieva aicinājums, vai tomēr kaut kas cits? Saprotu, ka tomēr kaut kas cits, jā tas, kā es atbildu uz iedvesmām, kuras saņemu no Dieva, bet pavisam citās un ļoti ikdienišķās situācijās. Saprotu, ka tieši tas ir tas, kas man nepieciešams – vienmēr un visās situācijās meklēt un darīt tās lietas, caur kurām Dievs var tikt pagodināts pilnīgākā, lielākā mērā.  Arī jautājums par ģimeni, par to, kādai būtu jābūt kristīgai ģimenei, pakāpeniski cauri meditācijām iegūst aizvien pilnīgākas aprises.

Kad biju jau apjautis rekolekcijās ģimenes dzīvi kā iespējamu sava aicinājuma ceļu, biju jau pēc dziļākām refleksijām atkal sācis domāt par to, ko man vajadzētu darīt pēc aizbraukšanas mājās, kādi dažādi darbi un kalpojumi mani sagaida, un vai nav vēl kādi, kurus man vajadzētu uzņemties vēl klāt, nāca vēl viens dziļš skaista pārdzīvojuma brīdis. Kristus augšāmcelšanās meditācija – augšāmcelšanās un mūžīgā dzīve kā alga par izcīnīto labo cīņu, skaistais Lieldienu dziedājums: “Es redzēju kapu jau tukšu un augšāmpieceltā godību …” Pirms tam bija tumsa, Jēzus bija miris, šķita, ka ļaunais ir uzvarējis, bet tad vienā brīdī viss mainījās – atausa spēcīga gaisma, Kristus bija augšāmcēlies, ļaunā valdīšanas laiks bija beidzies un bija iestājusies mūžīgā godība. Ļaunuma spēki ir ārdījušies, tie ir darījuši visu, kas ir bijis viņiem iespējams, un tomēr viņiem nav palicis pēdējais vārds, caur brīnumu, caur neiespējamību, bet Dieva spēkā … Jūs varat ārdīties, varat trakot, bet ja ne šeit, tad mūžībā jūs redzēsiet tā godību, kas vada, stiprina un uztur mani, paša Dieva godību.

(Turpinājums sekos)

sestdiena, 2010. gada 6. februāris

Cerībai ir divas meitas

Cerībai ir divas skaistas meitas.
Vienai vārds ir Dusmas, otrai Drosme.
Dusmas uz to, kā kaut kas notiek pasaulē,
Drosme izmainīt, lai lietas tā nepaliktu
.
Šos vārdus ir teicis Augustīns, tas pats, kura spalvai pieder darbs "Atzīšanās".

Vai ievērojāt - Dusmas un Drosme - tie ir vārdi, kas doti meitām, nevis dēliem?
Vai meitas ir vērīgākas, nekā mēdz būt puiši?
Vai dēli ir mazdūšīgāki, nekā mēdz būt meitas?
Vai varbūt vīri ir vairāk ieinteresēti sava hierarhiskā un sabiedriskā stāvokļa saglabāšanā un nevēlas to apdraudēt?
Bet iespējams - ar vīriešu vai sieviešu dzimumu tam nav nekādas saistības.

Ik pa laikam atgriežos pie šiem vārdiem. Tie dod drosmi.
Drosmi iet un rīkoties, lai pasauli darītu par labāku vietu, kur dzīvot.
Drosmi nenobīties no tā, ka varu zaudēt kādas savas ērtības un komfortu.

Šos vārdus pirmo reiz dzirdēju no Alana Makkela, kas bija atbraucis kā konsultants kursam "Ticības un dzīves integrēšana". Tie liek aizdomāties par to,kas un kā ir, un par to, ko un kā es un mēs varam vai nevaram izmainīt. Tie liek aizdomāties, ka nevajag baidīties no savām jūtām, tās ir tavas jūtas (!) un tās nav nedz pareizas, nedz nepareizas. Tās vajag apzināties un mācīties atpazīt, ko Dievs tev saka caur tām.


Bet lai ienestu kādas izmaiņas - ir vajadzīga drosme!

piektdiena, 2010. gada 5. februāris

Laulība, kas slēgta Debesīs III

Kārlis: Kā noorganizēt visas lietas lai aizbrauktu, nav nekāda priekšstata, jābrauc arī tālu, apmēram 400 km. Pēc tam, runājot darbā, viena nedēļa izskatās, ka varētu būt izkārtojama brīva, un Marika sarunā, ka  tieši šajā nedēļā mani varētu paņemt uz rekolekcijām. Kad pēc dažām dienām sarunā ar Mariku tiku izteicis kaut nelielas šaubas par to, vai man patiešām uz rekolekcijām aizbraukt izdosies, varēju dzirdēt ļoti dziļu un sirsnīgu, tajā pašā laikā ļoti pārliecinātu un stingru viņas nostāju par to, ka no domas par rekolekcijām nedrīkstu atkāpties un ka man uz turieni ir jāaizbrauc. Tieši manis paša un manas garīgās dzīves sakārtošanas dēļ. Varēju tajā brīdī pieņemt to, ka tas ir Dievs, kas mani uz turieni aicina, kad man tas tika pateikts. Pēc pāris mēnešiem, skatoties atpakaļ, saprotu, ka šāda pārliecība jau ir arī man pašam.

Kas ir tavs degošais ērkšķu krūms?

Īsi pirms mana paredzētā brauciena uz rekolekcijām klāt bija arī mācību kursa "Ticības un dzīves integrēšana" trešā nedēļas nogale, kas veltīta teoloģiskajai refleksijai jeb garīgām pārdomām par to, kāda ir mana vieta šajā dzīvē un sabiedrībā. Ir cilvēki, kas gribētu Svētos Rakstus lasīt kā aprakstu par notikumiem, kas ir notikuši kaut kur un kaut kad, tomēr šajā kursā bija iespējams mācīties kaut ko daudz dziļāku un būtiskāku – kā sasaistīt Svēto Rakstu notikumus ar manu dzīvi šodien un tagad, kā censties izdzīvot manā dzīvē tās bagātās garīgās atziņas, kuras šī Grāmatu Grāmata mums sniedz. Vecā Derība runā par Izraēļa tautas atbrīvošanu no verdzības Ēģiptē. Jautājums – kāda veida atbrīvošana katram no mums ir vajadzīga šodien, un kā mēs to piedzīvojam vai varam piedzīvot? Vecajai Derībai būtiski cauri vijas pravietošanas tēma. Jautājums – kas tad īsti ir pravietis, un kas traucē man būt par pravieti šodien?

Man ir prieks runāt par šiem jautājumiem šodien, kad aiz muguras ir rekolekcijas, kurās Dievs ne tikai iedeva šīs atbildes, bet arī burtiski atņēma tos šķēršļus, kas man traucēja dzīvot dziļākā vienotībā ar Viņu.

Tomēr šī mācību kursa nedēļas nogale atstāja jautājumus – kāpēc neesmu brīvs? Kāpēc nevaru būt pravietis? Dziļāk par visu tomēr uzrunāja līdzība par degošo ērkšķu krūmu. Mozus redzēja, ka ērkšķu krūms viņa acu priekšā dega un nesadega. Dievs viņam teica: “Noauj savas kājas, jo zeme, uz kuras tu stāvi, ir svēta.” Jautājums katra cilvēka dzīvei šodien – kāds ir tavs degošais ērkšķu krūms, kas deg vēl joprojām un kas dod pārliecību, spēku dzīvei, tam ceļam, kuru tu ej, tiem labajiem darbiem, kurus tu dari? Kāds ir tavs dziļākais garīgais pārdzīvojums, kuru tu redzi kā nozīmīgu vēl joprojām?

Man nebija atbildes, nebija šāda dziļākā garīgā pārdzīvojuma, visas lietas bija notikušas vienmērīgā plūdumā, ikdienas lūgšanā un darbos cenšoties izdarīt to, ko es varu. Drīzāk varēja runāt par negatīvu pieredzi sava aicinājuma, sava dzīves ceļa apzināšanā, kas tomēr bija kaut kur iekšā palicis kā neatbildēts jautājums, un kurš neatlaidīgi sevi pieteica kā iekšēja neatrisināta problēma, kas neļauj augt tālāk. Man tiešām bija vajadzīgas rekolekcijas, un to es arī sapratu, ka tikai šādā veidā atslēdzoties no pilnīgi visām lietām, kas ap mani ir ikdienā, es varu cerēt iegūt atrisinājumu uz šo manas dzīves principiālo līdz tam neatbildēto jautājumu.

Un atkal tā bija Marika, kas savstarpējā sarunā tik ļoti mērķtiecīgi, it kā sajuzdama manu iekšējo problēmu, jautājumu par degošo ērkšķu krūmu vēl atkārtoti uzstādīja tik ļoti tieši, izsakot pārliecību, ka man šādam krūmam būtu jābūt. Tajā brīdī atbildes nebija. Bija negatīvā pieredze, bija tukšums, kas prasīja sevis pilnīgu veltīšanu Dievam tajā ceļā, kādu Viņš man būtu paredzējis, prasīja nebaidīšanos no tā, ko Dievs man varētu atklāt, prasīja apņēmību iet uz padziļinātu sevis iepazīšanu un padziļinātām attiecībām ar Dievu. Nebija viegli, bet zināju, ka ir pienācis laiks, kad tas ir jāizdara. Marika man daudz palīdzēja arī tīri praktiskā plāksnē sagatavoties braucienam uz rekolekcijām, kā arī izrādījās, ka viņa var mani uz turieni aizvest ar savu mašīnu (citādi man aizbraukt nebūtu bijis viegli). Un Dievs deva Savu atbildi, kas tālu pārsniedza visas manas cerības par to, kāda šī atbilde varētu būt.
(Turpinājums sekos)

ceturtdiena, 2010. gada 4. februāris

Laulība, kas slēgta Debesīs II


Kas varēja būt vēl labāk?

Kārlis: 11.aprīlī biju paredzējis braukt komandējumā uz Briseli, sakarā ar jaunu zināšanu iegūšanu, kas būtu bijušas man ļoti noderīgas sakarā ar manu konsultanta darbu par Eiropas Savienības zinātnes projektiem. Jutu laika trūkumu, tomēr saprotu braukšanas svarīgumu un rezervēju sev biznesa klases biļeti, kas atļautu braukt iepriekšējā vakarā ap 5-iem, un tad uzreiz  atpakaļ vakarā pēc semināra. Te, kādas dažas dienas pirms brauciena, kad biļeti vēl nebiju nopircis, zvana man Jānis Domburs no Latvijas Televīzijas un aicina mani 10. aprīļa vakarā uz savu raidījumu “Kas notiek Latvijā?”. Saprotot šī raidījuma popularitāti, nolēmu, ka ir jāiet. Atcēlu Briseles braucienu, mēģinu iekšēji saprast un izdzīvot raidījuma tēmu, pavadu zināmu laiku lūgšanā Vissvētākā Sakramenta priekšā, eju. Esmu pieteicis arī dažiem maniem paziņām šo iespēju apskatīties uz mani televīzijas ekrānos.

Marika: Pie manis ciemos bija atbraucis jezuītu tēvs, kas man bija vadījis trīsdesmit dienu ignāciskās rekolecijas. Runājamies, piezvana Kārlis un saka, lai paskatos raidījumu. Ieslēdzu televizoru. Mans ciemiņš man jautā: “Un kā tavā dzīvē ar Jāzepu?”  Jāzeps un Marija – Svētā ģimene. Rekolekcijās mani ļoti uzrunāja Jāzepa persona, pat atzinos, ka vēlētos sev tādu vīru kā Jāzeps Marijai. Viņi savā starpā nemaz nerunāja, vismaz evaņģēlijos nekur nav minēta liecība viņu savstarpējai sarunai. Šis fakts bija pievērsis  manu uzmanību viņu sastarpējai komunikācijai, kas notika caur Dievu. Marija klausīja Dieva balsi, tāpat arī Jāzeps. Un tad viņi rīkojās, ko bija teicis Dievs.  Uz mana ciemiņa jautājumu par Jāzepu teicu: “Redzi to cilvēku raidījumā (norādot uz Kārli) – tas ir mans Jāzeps!” Tūlīt pat piebildu: “Tiesa, viņš pats vēl to nezina.”  Drīz mans viesis devās uz autobusu.

Kārlis: Sarunas raidījumā risinājās raiti, jutos labi, tomēr beigās palika jautājums, vai nevarēja būt kaut kas vēl labāk. Pēc raidījuma uzreiz saņēmu no Marikas īsziņu par manu drosmi, ejot šajā “vilku barā”. Tomēr tas nebija tas, ko gribēju dzirdēt. Piezvanīju Marikai un jautāju, kā tad īsti bija, kas nebija īsti labi, kas varēja būt labāk? Jautājumu atkārtoju vairākas reizes, “kas varēja būt labāk?” Atbildi tā arī nesaņēmu, sarunu beidzām.

Marika: Noskatījos raidījumu. Tiešām apbrīnoju Kārļa drosmi – piekrist piedalīties raidījumā, kur neviens īpaši netiek saudzēts, kur atrašanās varētu būt līdzīga kā cirka arēnā skatītāju priekšā, kas alkst uzjautrināties. Man ienāca prātā salīdzinājums par lauvu bedri, kur Daniēls tika iemests, bet  izkļuva sveiks un vesels. To arī pateicu Kārlim telefona sarunā.  Pēc sarunas manī skanēja Kārļa uzdotais jautājums: “Kas varēja būt labāk? Kas varēja būt labāk? ...”  Nezinu. Kas var būt labāks, ja spēles noteikumi, manuprāt,  ir piesaistīt skatītāju uzmanību, nevis tik daudz censties noskaidrot patiesību, dot pietiekoši daudz laika izteikties? Izslēdzu mobilo telefonu, nodzēsu gaismu un laidos snaudā. Pēkšņi, kā atbilde uz “kas varēja būt vēl labāk” nāca risinājums: “Rekolekcijas! Vajag braukt uz rekolekcijām!”  Tomēr manī bija šaubas, vai Kārlis piekritīs. Janvārī tāda iespēja braukt uz rekolekcijām pastāvēja, tomēr savas aizņemtības dēļ viņš atteicās. Tagad man bija grūti paredzēt viņa atbildi, bet kāds nepārvarams spēks lika tomēr uzdegt nakts lampiņu, ieslēgt mobilo telefonu un zvanīt Kārlim.

Kārlis: Braucu uz mājām. Biju  jau gandrīz klāt, sadzirdēju, ka zvana mobilais telefons. Marika. Viņa saka -  “Ignāciskās rekolekcijas klusumā, 8 dienas.” Biju par tām jau iepriekš dzirdējis, ka tās ir labas, bet bija arī grūti iedomāties, kā savas aizņemtības dēļ pilnībā izrauties uz 8 dienām. Tā šī doma par tām bija nolikta ļoti dziļā manas apziņas stūrītī. Šajā brīdī, dzirdot šos vārdus no Marikas, sapratu: “Jā, acīmredzot, tas ir tas, kas man tagad ir vajadzīgs.”

Marika: Tiklīdz dzirdēju Kārli sakām: “Jā, tas ir tieši tas, kas man ir vajadzīgs,” tā uztvēru to kā apstiprinājumu, ka šī ideja ir no Dieva. Gaidīju rītu, jo man vēl vajadzēja dzirdēt apstiprinājumu , vai ir vēl vieta rekolekcijās. Šajā brīdī atcerējos tos daudzos notikumus Bībelē, kur aprakstītās personas rīkojās ātri, jo Dievs bija tuvojies, uzrunājis, pieskāries.
  
No rīta zvanīju  sev zināmajam jezuītu tēvam, kas vakar bija viesojies pie manis, un jautāju: “Vai Tu vēl vari paņemt Jāzepu? Viņš piekrita braukt!”  Šī piekrišana bija trešais apstiprinājums, ka rekolekcijas ir tieši tas, ko Dievs vēlas šajā situācijā, “šeit un tagad”.
(Turpinājums sekos) 

trešdiena, 2010. gada 3. februāris

Laulība, kas slēgta Debesīs

Laulība tiek slēgta Debesīs. Kā tas var būt, kā tas var notikt?

Iespējams, tas daudziem paliek LIELS NOSLĒPUMS un tāpēc šie vārdi izraisa skepsi, neticību, neizpratni. Citi, savukārt, šos vārdus pārprot un uzskata, ja laulība tiks slēgta baznīcā, priestera priekšā, tad tas būs garantija tās stabilitātei, ilggadībai un mīlestībai. Un, ak, kā viņi viļas, kad nevar vairs sadzīvot kopā... Tad nereti tiek meklēti aizbildinājumi, dažādi skaidrojumi un vainīgie... Un aiz tā ir aizlauztas dzīves, izmisušas sirdis. 

Laulība tiek slēgta Debesīs. Arī man šie vārdi bija LIELS NOSLĒPUMS, ilgus gadus. Tomēr man bija ticība, ka šajos vārdos ir patiesība. Es tikai nezināju, tas var notikt, tomēr es ticēju, ka tas var notikt. Varbūt te jāpateicas manai bērnības pieredzi, manam tēvam? Viņš bija diezgan sabiedrisks cilvēks un savas dzīves laikā bija sapazīstinājis 18 pārus, kas apprecējās un tā arī palika kopā līdz pat mūža beigām. Tas viss notika manā bērna acu priekšā. Tagad domāju, ka manam tēvam bija dāvana - pamanīt tos, kuri sader kopā. Varbūt kaut kas no šīs dāvanas ir arī man. Kad manā dzīvē norisinājās šis STĀSTS, tēvs jau bija aizsaulē. Bet kas to zina - varbūt tieši viņš no savas puses piepalīdzēja, lai tas tā notiktu. 

Šis ir veltījums manam tēvam.   

Pirmā satikšanās

Kārlis: 2001. gada jūnija beigās pēc Jauniešu dienām Aglonā, braucot uz mājām šoseja no Preiļiem uz Līvānu pusi bija tukša, ceļš labs, diena skaista, tikai vēl kāda mašīna no tām pašām Jauniešu dienām brauca uz Rīgas pusi.  Gribas jau ātrāk tikt mājās, patīk arī braukt mazliet žiglāk, nekā oficiālie noteikumi to paredzējuši, sīks prieciņš arī par katru mašīnu, ko izdodas apdzīt. Nu uzspiedās mazliet vairāk uz gāzes pedāļa, bet te – izlien no krūmiem kāds ar koši zaļu vesti un rūtainu koku rokā – ceļu policija. Ko tur darīt, par ātru bija, jāatzīst. “Esat pārsniedzis ātrumu, pienāciet pie mašīnas, lūdzu,” tā ceļu policists. Ko darīsi, eju. Mašīnu gan viņi iedzinuši dziļi krūmos pa sānu celiņu. Ar policistu vienojamies par 5 latiem skaidrā naudā uz vietas, ar kvīti, protams.

Atpakaļ uz mašīnu ejot bija laba sajūta, ka esmu tik lēti “ticis cauri”, jo ātrums bija mazliet lielāks. Te redzu, ka neesmu vienīgais “upuris”, nāk pretī smaidīdama viena jauna dāma, kaut kur varbūt arī iepriekš redzēta, saprotu, ka arī no jauniešu dienām. Tāda jau tiem ceļu policistiem daba, cilvēki veltījuši savu laiku Dievam par godu, bet viņi te ķer ceļmalā visus pēc kārtas... Bet rūgtums nepaliek, katram tiešām labi jādara savs darbs...

Marika: ieraugot Kārli tiešām smaidīju. Pirmo reizi policija bija mani noķērusi pārkāpjam braukšanas ātrumu, jo tiešām pēc vairāku dienu ilgā pasākuma vēlējos pēc iespējas ātrāk tikt mājās. Smaidīju par to, ka Dievs ir atradis TĀDU veidu, kā mums ar Kārli sastapties. Sev jautāju – vai tiešām tas TĀ varētu būt, ka tas, ko reiz saņēmu lūgšanā kādreiz arī piepildīsies?

Kārlis: Aizbraucu Rīgā, gāju pie kustības “Par dzīvību!” jauniešiem sakarā ar kādiem darbiņiem,. Diāna saka, ka viņa esot bijusi Marikas mašīnā un redzējusi, ka mani arī esot “noštrāfējuši”. Tātad tā jaunā dāma bija Marika? Izdaru secinājumu, jo biju ar Mariku ar dažām elektroniskajām vēstulēm pirms tam apmainījies dažādu Baznīcas kalpojumu sakarā. Var jau būt, ka kādas sajūtas manī bija sākušas augt jau pirms tam, bet šī bija tā reize, kad iemācījos salikt Marikas vārdu kopā ar cilvēku. Marikas smaids palika atmiņā (jo bieži tādus smaidus redzēt neiznāk), tomēr tad vēl centos pats sevī veidot citas “intereses” un tālākiem notikumiem kādu laiku vēl vajadzēja pagaidīt.

Atkal skolas solā (Mācību kurssTicības un dzīves integrēšana’)

2001. gada sākumā Marika aicināja cilvēkus uz KRISTĪGĀS DZĪVES INSTITŪTA organizētu mācību programmu “Ticības un dzīves integrēšana”. Kaut kā iznāca mums arī personiski par šo kursu parunāt. Iekšēji sajutu, ka šāds kurss, acīmredzot, ir tieši tas, kas man bija vajadzīgs manā tālākajā ticības ceļā – labāk saprast, kā tās lietas, kurām es ticu, veido vienotu sistēmu ar tām lietām, kuras es daru ikdienas praktiskajā dzīvē. Pirms kāda laika biju pat domājis par aicinājumu uz garīgo kārtu, tomēr tajā laikā šis aicinājums nerealizējās, un biju nonācis līdz viedoklim, ka pareizāk varētu būt censties izdzīvot ticību Dievam caur mazajām ikdienas lietām, ar kādām man, tāpat kā citiem cilvēkiem nākas sastapties. Tomēr kaut kas nebija īsti labi, tādēļ šāds kurss, kas varētu šīs lietas palīdzēt sakārtot, šķita kā paša Dieva svētība. Četras nedēļas nogales pusgada laikā, protams, šķita daudz, ņemot vērā manu noslodzi gan darbā, gan dažādās citās lietās, tomēr bija sajūta, ka šīs lietas ir dziļākas un tādēļ tieši tās ir tās, kurām man šis laiks būtu jāatrod.

Kursa sākums bija daudzsološs – pirmā nedēļas nogale bija veltīta savu sajūtu labākai pazīšanai, lai saprastu, kuras no manām iedvesmām tuvina Dievam, bet kuras – attālina no Dieva. Sapratu arī, ka teoloģiskā refleksija – savas dzīves saistības ar Svētajiem Rakstiem analīze, kas paredzēta uz trešo nedēļas nogali, aprīļa beigās, man varētu būt īpaši būtiska.

(Turpinājums sekos)

Katrīna Lielā un Jēzus Sadraudzība

1780. gada 2. februāri Krievijas ķeizariene Katrīna Lielā apmeklēja, smalkāk izsakoties - vizitēja, nesen dibināto jezuītu noviciātu Polockā, kas bija atvērts saņemot viņas atļauju. Tas ļāva Jēzus Sadraudzībai izdzīvot laikā, kad tā ar pāvesta Klementa XIV bullu Dominus redemptor tika aizliegta (1750-1773). Tās atdzimšana sāka tikai tad, kad pāvests Pijs VII nolēma atjaunot Jēzus sadraudzību un 1814. gada 7. augustā izdeva bullu Solicitudo omnim ecclesiarum.

Šis vēstures fakts man atsauca atmiņā kādu tikšanos, kas notika Romā 2003. gada februārī martā. Bernijs Ovens, jezuīts no ASV, apsēdās pie tā paša galdiņa, kur es pusdienoju. Mēs abi bijām dalībnieki starptutiskā konferencē Romas konsultācijas - 2003, kas bija veltīta ignāciskajam garīgumam. Tas nebija nejauši, ka viņš usāka sarunu ar mani. Viņš esot speciāli vēlējies ar mani parunāties.

Nobrīnījos, no kurienes rāda interese? Izrādās, mans nopelns bija tas, ka es biju no Latvijas, kuras tagadējā teritorijas daļa kādreiz bija piederējusi Krievijai, tieši tajā laikā, kad Jēzus Sadraudzība tika aizliegta. Viņš to zināja un stāstīja man, ka pateicoties Krievijai un krievu tautai, ir izdzīvojusi un saglabājusies Jēzus Sadraudzība, un viņš tagad ir jezuīts. Viņam šie notikumi bija kaut kas liels un nozīmīgs. Ar viņa acīm es paskatījos uz Krieviju un savdabīgo Latvijas lomu šajā notikumā. Kopš tā laika es skatos savādāk uz krievu tautu.

Šis notikums liek aizdomāties arī par to, kādas sekas var būt kāda cilvēka pieņemtajam lēmumam, ka to piemin un atceras vēl pēc vairākiem gadiem, vairākiem gadsimtiem. Vai Katrīna Lielā savā laikā varēja iedomāties, ka kāds cilvēks no ASV pēc vairāk kā divi simti gadiem būs viņai un viņas tautai pateicīgs par to, ka viņa ļāva Jēzus Sadraudzībai patverties Krievijā?

Vai kāds mans šīs dienas lēmums kļūs tik nozīmīgs, ka kāds cilvēks, kas dzīvos vēl pēc manis, būs pateicīgs? Pirmajā brīdī šķiet, ko nu es? Tomēr sirds dziļumos kaut kas protestē un čukst - ja arī tavu vārdu nezinās, tomēr tam, ka tu esi, noteikti ir paliekoša nozīme. Es gribu tam ticēt.   

2010. gada 2. februāris

pirmdiena, 2010. gada 1. februāris

Katrai lietai ir savs nolikts laiks

Kādā novembra piektdienā ap pusdienas laiku sēdēju gaitenī pie zobārsta kabineta un gaidīju, kad tikšu izsaukta. Cilvēku bija maz. Kādu gabaliņu pa labi no manis - māte ar savu dēlu, kādus sešus gadus vecu zēnu, pa kreisi - kāda pajauna sieviete. Puika nemierīgi dīdījās, ik pa brīdim sita mātei ar savām roķelēm un dusmās teica - nehoču, nehoču (negribu). Tad viņš aiznesa mātes mantu tīkliņu un paslēpa zem kāda krēsla, atgriezās un atkal sita mātei. Šķita, ka tā ir viņa rekcija uz to, ka viņam tika darīts pāri. Māte teica, lai viņš beidz, ka pateikšot tēvam. Saņemot kārtējo bērna roķeles sitienu, viņa jau kuro reizi retoriski jautāja: "Nu, ko tas nozīmē?" Māte turpināja nesekmīgi disciplinēt bērnu, viņu apsaucot, bet puikas agresivitāte nemazinājās.

No mātes sarunas ar kādu medicīnas darbinieci sapratu, ka zēnam ir pienācis laiks izraut kādu piena zobu. Man šķita savādi, ka māti ne pārāk pārsteidza šāda sava dēla uzvedība, un mani nedaudz pārsteidza, ka viņa nemēģina dēlam izskaidrot šī ārsta apmeklējuma nepieciešamību, nemēģina viņu iedrošināt uz gaidāmo zoba raušanu. Bet tas jau nebija mans bērns. Nezinu, vai tā viņam bija pirmā zoba raušanas reize, bet izskatījās, ka zēns tam nebija gatavs. Jutu, ka viņš to uztver kā vardarbību pret sevi, kā nerēķināšanos ar viņu kā personu. Un viņš pret to protestēja ar tiem līdzekļiem, kādi bija viņa arsenālā - skaļa uzvedība, sišana mātei, mantu nobēdzināšana.

Vēroju un domāju - kas notiks, kad viņš paaugsies? Vai šis gadījums būs atstājis kādas sekas arī viņa dvēselē, ko viņš uztver kā vardarbību pret sevi? Ieminējos mātei, ka puika droši vien nav gatavs zoba raušanai, varbūt būtu vērts parunāties, sagatavoties, lai bērns tam varētu garīgi nobriest, un atnākt citu reizi. Māte teica, ka viss jau ar ārstu esot sarunāts. Vairāk neko neteicu. Saprotams, mātei padomā bija sava dienas kārtība. Bērns turpināja protestēt, māte tikai apsauca it kā tā tam arī būtu jānotiek. Šķita, ka viņi katrs dzīvoja savā pasaulē. Bērns ar bailēm par to, kas un kā būs, māte ar stoisku mieru un pareizības sajūtu.

Kā beidzās šis stāsts, nezinu, jo mani iesauca kabinetā. Braucot mājās no klīnikas, atcerējos kādu atgadījumu savā bērnībā. Es toreiz varēju būt pāris gadus vecāka par šo zēnu un man bija paredzēta mandeļu operācija. Slimnīca man bija sveša vide, man bija bail. Māsiņas mani vairākkārt gatavoja operācijai, bet operācija tā arī nenotika. Analīzes to neļāva. Tā es nodzīvoju Bērnu slimnīcā vairākus mēnešus. Redzēju ne vienu vien bērnu, kam tika veikta operācija, un kas pēc pāris dienām tika izrakstīts no slimnīcas. Tikai es tur paliku un paliku.

Un tad, es joprojām atceros to iekšējo sajūtu - es jutu, ka es beidzot esmu gatava operācijai, mans gars ir tam gatavs. Man dzīve slimnīcā bija apnikusi. Man uztaisīja analīzes. Vai tā bija sagadīšanās - nu manas analīzes arī beidzot bija labas. Operācijas rītā daktere man vaicāja, vai es esot nobijusies? Atbildēju pavisam godīgi, ka pilnīgi nemaz, bet viņa tikai neticīgi nogrozīja galvu un noteica, ka tā nu gan diez vai esot. Es paļāvīgi devos uz operāciju zāli. Operācijas laikā ne es raudāju un brēcu, ne mēģināju atgaiņāties ar rokām, kaut gan operāciju zālē bija vairākas māsiņas, kas mani turēja krēslā. Tagad, turpat vai pusgadsimtu vēlāk, es atceros šo notikumu kā kaut ko gaišu un skaistu.  

Šie divi stāsti ir savā ziņā līdzīgi, tikai nezinu, kādas atmiņas par savu zoba raušanu būs zēnam, ko redzēju klīnikā. Vai mēs vienmēr ļaujam sev un citiem nobriest? Vai arī mēs pieļaujam vardarbību pret sevi un saviem bērniem, jo ir taču termiņi un laiks ir zelts? Mēs iekļaujamies savos pašu noteiktajos termiņos un paspējam, bet vai tas patiešām ir zelts, ko iegūstam? Vai mēs ļaujam sev un saviem bērniem nobriest līdz brīdim, kad būsim kaut kam gatavi? 

Šķiet, te vietā būtu minēt rindas no kādas gudrības grāmatas:
Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda.
Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut.
Savs laiks kādu nogalināt, un savs laiks kādu dziedināt; savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt.
Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties; savs laiks sērot, un savs laiks diet.
Savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt; savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties.
Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ko pazaudēt; savs laiks ir ko glabāt, un savs laiks ko galīgi atmest.
Savs laiks ir ko saplēst, un savs laiks atkal to kopā sašūt; savs laiks klusēt, un savs laiks runāt.
Savs laiks mīlēt, un savs laiks ienīst; savs laiks karam, un savs laiks mieram.
(Salamans Mācītājs 3, 1-8)

Reiz lasīju, kā kāds teologs skaidroja, ka būt šķīstam nozīmē zināt no savas pieredzes (tās ir pieredzes zināšanas pretstatā teorētiskām zināšanām) cilvēkus, lietas, vietas, izklaidi, dzīves posmus, dzīves dotās izdevības un seksu tādā veidā, ka tas nav vardarbīgi ne pret tām, ne pret sevi.Šķīstība nozīmē godbijīgu šo lietu pieredzi, lai šī pieredze darītu mūs nevis mazāk, bet tieši vēl vairāk līdzsvarotus (sabalansētus). Tā cilvēks ir šķīsts, kad attiecas pret citiem tādā veidā, ka nepārkāpj viņu morālās, psiholoģiskās, emocionālās, seksuālās vai estētiskās robežas. Šķīstība ir cieņa un godbijība. Šķīstības augļi ir līdzsvarotība, pateicība un prieks.