ceturtdiena, 2012. gada 1. marts

Svētā Fotine - Gavēņa sākums Norvēģijā

Šī gada Gavēņa pirmā nedēļa man sākās ar braucienu uz Eiropas Garīgo vadītāju (Spiritual Directors in Europe) ikgadējo konferenci, kas šogad notika Norvēģijā, trīs stundu brauciena attālumā no Oslo - Lia Gård rekolekciju mājā. Šogad piedalījās pārstāvji no 16 valstīm, kopumā ap 60 dalībnieki.
Ik gadu konferences dienas kārtībā ir paredzēts arī laiks, lai noklustu, norimtu un ieklausītos Dievā. Tā kā šī gada garīgā tēma bija ūdens kā dvēseles veldze, tad klusēšanas laikā bija iespēja dziļāk ļauties dažādiem Svēto rakstu fragmentiem, kuros ūdenim ir dziļa un simboliska nozīme.

Te minēšu divus fragmentus, kuri sakrita ar Gavēņa pirmās nedēļas rekolekciju programmu, ko Gavēņa laikā piedāvā KRISTĪGĀS DZĪVES INSTITŪTS.

Viens no tiem no Jeremija grāmatas par podnieku (Jer 18, 1-6).
Uz galda bija veidojamais materiāls – no miltiem, ūdens un sāls. Laikam arī nedaudz eļļas, kas palika uz rokām, ilgāk strādājot ar šo materiālu. Es diezgan ilgi to mīcīju savās rokās. Izveidoju trauku, bet ... nebiju īsti apmierināta. Un atkal ķēros to mīcīt un veidot no jauna.
 „Un, kad trauks, kuru viņš savām rokām darināja no māliem, izjuka, viņš atkal taisīja otru citu trauku, kā viņam to patika darināt.
Lai arī cik reizes es to pārveidoju, nejutos apmierināta un nožēloju, jo šķita, ka pirmais veidojums ir bijis vislabākais. Vai es varu te tā sēdēt un veidot bezgalīgi? Vai pienāks tāds brīdis, kad varēšu teikt – tas ir labs, tas ir izdevies, tas ir lielisks. Vai es pazīstu šo materiālu tik labi, lai no tā spētu izveidot to, ko vēlos, jo šķita – jo ilgāk mīcu, jo tas kļūst siltāks, mīkstāks un grūtāk spēj noturēt savu formu. Vai šis process atspoguļo kaut ko no mana perfekcionisma un no manas pacietības?
Ar šo fragmentu es pavadīju diezgan daudz laika. Izveidoto trauku novietoju uz paplātes, lai žūst un devos projām. Pēc dažām dienām to aplūkojot, ieraudzīju, ka kāds bija uzlicis no vienas puses virsū savu veidojumu un mans trauks bija nedaudz deformējos. Tas nebija vēl sacietējis, un to būtu varējusi ņemt rokās un atkal veidot.
Vai tā nerīkojas arī Dievs, kad pamana, ka viņa sākotnējais veidojums ir mainījis sākotnējo formu un vairs nevar kalpot saturam, kam tas ir bijis iecerēts? Kas ir tas, kas manā dzīvē, spēj mani deformēt? Cik smags ir šis smagums? Vai tā nav svētība, ka materiāls joprojām ir veidojams? Pēc māla trauka apdedzināšanas  - tā būs jauna dzīve, cita pieredze.

Otrs fragments – samariete,  sieviete pie akas (Jņ 4, 5-26).
Šim fragmentam ir dziļa nozīme Lia Gård rekolekciju mājas vēsturē. Lia Gård ir sena zemnieku saimniecība, kura par rekolekciju māju kompleksu ir tapusi ilgu gadu laikā, sākot ar 1975./76.gadu, kad tās īpašnieki un saimnieki Ingeborga un Sigmunds sākuši te dzīvot. Rekolekciju māju komplekss aug pamazām.
Kad būvējuši ceļu uz vienu no kapelām, tas visu laiku bijis ļoti mitrs. Un tas – 500 m augstumā kalnainā apvidū! Ceļa malā bijis liels akmens, ko ceļa būvētājs Bjorns nolēmis novelt malā. Kad smagā tehnika izcēlusi akmeni, tad zem tā atklājies avots. Tas izskaidrojis, kāpēc ceļš līdz šim bijis mitrs. Avotu ielikuši grodos un nosaukuši par Bjorna aku. Viena aka jau viņiem ir bijusi, kas bija nosaukta vietējā bīskapa vārdā. Bjorns nav baznīcā gājējs. Kad jaunā kapela tika iesvētīta, tad Bjorns, ģērbies džinsos un kovboja cepurē, stāvējis aiz garīdznieka un bijis aizkustināts, ka akai dots viņa vārds. 

Šis notikums daudz ko māca. Tie, kas palīdz aizvākt akmeņus, ir tie, kas sagādā kaut ko negaidītu. Tur arī tagad burbuļo ūdens. Dievs ir gatavs izdarīt to, kas nepieciešams. Ja būtu kāda Baznīcas institūcija, padome, tad tā visdrīzāk nebūtu izvēlējusies viņus šim darbam. Latvijā – vēl jo vairāk. Dievam ar mums pietiek, ja mēs dodam Dievam to, kas mēs esam un kādi mēs esam. Dievam ar to pietiek. To, kas ir neiespējams, to izdara Dievs pats. Tas, ko mēs varam darīt – dot Dievam vietu, ielaist Dievu savā sirdī, kā to izdarīja samariete pie akas, un tad notiek brīnums.  

Kapela ir nosaukta Svētās Fotines vārdā. Kā izrādās, grieķu katoļu tradīcijā Photine (no vārda φως - gaisma) sauc samariešu sievieti pie akas, kas sarunājas ar Jēzu. Svētbilžu mākslinieks ir Ossama Msleh no Damaskas Sīrijā. Tā laikā no 2004. Līdz 2010.gadam ir tapusi šī nelielā, tikai 12 kv.m. lielā kapela un aka pie tās.