Benediktīniešu klosterī garīgās vadības forma ietvēra sevī daudzas tuksneša tradīcijas iezīmes, tomēr garīgās vadības attiecības bija krasi atšķirīgas. Klosteris bija vieta, kur apmāca; tā mērķis bija vadīt cilvēkus uz pestīšanu caur askētisku dzīvi.
Benedikta Likums un kopiena kā Likuma dzīvs iemiesojums bija primārā garīgās vadības forma. Likums ļoti rūpīgi aprakstīja tiklab dzīves ārējās
detaļas, kā arī vēlamās iekšējās sirds noslieces, kuras praktizēt, proti,
paklausību, klusumu, pazemību un brāļu mīlestību. Visiem, t.sk. arī abatam,
bija obligāti jāievēro Likums. Abata pienākumos ietilpa sniegt vadību mūkiem, atbilstoši viņu individuālajām vajadzībām un atšķirībām, un tāpēc abatu izvēlēja
viņa garīgo īpašību dēļ. Tomēr viņš vairs nebija tīri harizmātisks līderis,
kuram apkārt citi pulcējas, bet tas bija jau amats, kuram bija pienākums mācīt
un vadīt kopienu.
Šajā formā garīgā vadība vienlaicīgi satur sevī gan institucionālus, gan
harizmātiskus elementus. Lai arī Likums paredzēja individuālo garīgo vadību,
tomēr tā varēja gan caur kādu pieredzējušu mūku, gan caur nozīmēto noviču
audzinātāju un/vai abatu. Šīs attiecības pastāvēja ārēja Likuma un stabilas
kopienas vidē. Paklausība Likumam, abatam un garīgajam vadītājam turpinājās kā
vērtīga metode, lai savaldītu savu gribu, un to visu ietekmēja dzīve kopienā
brāļu mīlestībā.
Garīgās vadības attiecības sākotnēji bija nošķirtas no grēksūdzes
attiecībām. Tomēr līdz ar grēksūdzes prakses ieviešanu visā Baznīcā garīgās
vadības attiecības pakāpeniski sāka saplūst ar grēksūdzes attiecībām. Laterāna
Ceturtais koncils 1215.g. pieņēma ikgadējās grēksūdzes likumu, kas attiecās uz
katru ticīgo, neatkarīgi no dzimuma, kas ir sasniedzis ‘prāta gadus’,
priesterim paturot grēksūdzi noslēpumā. Arī Tridentas koncila 14.sesijā minēts,
ka saskaņā ar Baznīcas bausli, ikvienam ticīgajam, kas sasniedzis ‘prāta
gadus’, ir pienākums vismaz reizi gadā atzīties visos savos smagajos grēkos (Katoliskās
Baznīcas katehisms, # 1457).
Līdzīgs garīgās vadības veids pastāvēja arī sieviešu klosteros. Abates
funkcija un citu sieviešu loma bija būt par garīgo vadītāju kopienas mūķenēm.
Tomēr pieaugot arvien biežākām grēksūdzēm un klerikālismam (lat. clericalis
- ‘baznīcas-; garīdznieku-’ – tāds, kas saistīts ar baznīcu, garīdzniekiem;
Svešvārdu vārdnīca, Jumava, 1999). Baznīcā, sievietes, ieskaitot abates,
tika pakļautas vīriešu, biktstēvu vadībai.
Marika Zelča-Čerāne, 2007.
Saistīti ieraksti:
Kas ir garīgā vadība un kas ir tās priekšnoteikums?
Ieskats Garīgās vadības jeb līdzgaitniecības attiecību aizsakumos.
Komentāri
Ierakstīt komentāru