Lielais Notikums ir pavisam tuvu. Adventa vainagā ceturtā svece ir iedegta un gaismas ar katru dienu sāk kļūt vairāk. Šis ir laiks, kad gaidām Kristus nākšanu pasaulē, lai viņš dalītos ar mums savā cilvēcībā un mācītu, kā mīlēt.
Šīs nedēļas žēlastība, ko lūdzu savā sirdī, ir šāda: lai Dzīvības Gars iemāca mani mīlēt tā, kā mīl Dievs, lai es būtu spējīga ne tikai darīt, bet arī dalīties pat ar sevi pašu.
Dievs nav tikai Radītājs. Viņš dalās visā, ko dāvā. Viņš paliek klātesošs savās dāvanās un darbojas caur tām. Šajās dāvanās Viņš atklāj savu dievišķo esamību. Visa dzīve uz zemes ir daļa no Dieva dzīves. Kad mēs piedzīvojam taisnīgumu, gādību, prieku un mieru, mēs piedzīvojam daļu no paša Dieva būtības. Šī apziņa aicina mūs uz dziļāku mīlestību un cieņu pret visu dzīvo.
Mūsdienās bieži dzirdam aicinājumu – “atbrīvojies no toksiskām attiecībām” vai “izslēdz toksiskus cilvēkus no savas dzīves”. Šādi aicinājumi veicina izslēgšanas kultūru, kuras pamatā ir tas, ka viss, kas traucē manam “es” , tiek uzskatīts par toksisku. Jebkuras attiecības, kas nekalpo manam “es”, kas liek man izkāpt no sava “es”, noklust, ieklausīties otrā un saprast otra sāpi. Centrā tiek likts “es”. Attiecības tiek vērtētas pēc tā, vai tās apmierina manu pašrealizāciju.
Agrāk nebija šādas pieejas un šādu aicinājumu. Cilvēkam bija jāmācās veidot attiecības ar tiem cilvēkiem, kurus Dievs dāvāja, lai mācītos mīlēt tā, kā Dievs mīl. Spriedze, kas rodas attiecībās, ir augšanas un mīlestības skola. Kad nav spriedzes, nenotiek izaugsme. Dievs mums dod cilvēkus, lai mēs mācītos mīlēt – ne tikai tos, kas ir patīkami vai ērti, bet arī tos, kas prasa no mums piepūli un pašatdevi.
Šīs pēdējās dienas pirms Kristus piedzimšanas svētkiem ir laiks, kad es sev uzdodu jautājumu: vai spēju mīlēt tos, ko Dievs man dāvā?
Te nāk prātā stāsts no sv.Franciska dzīves par pilnīgu prieku.
Reiz svētais Francisks ar brāli Leonu ziemas laikā devās no Perudžas uz Porciunkolu. Aukstums bija nepanesams, un abi bija izmirkuši, izsalkuši un noguruši. Ceļā Francisks vairākas reizes teica Leonam, ka pat vislielākie svētuma darbi, kā brīnumu darīšana vai cilvēku atgriešana pie Dieva, nav pilnīgs prieks.
Kad Leons,
brīnīdamies, jautāja, kas tad ir pilnīgs prieks, tad Francisks atbildēja:
„Kad mēs būsim sasnieguši klosteri, izmirkuši un izsalkuši, un pieklauvēsim pie
durvīm, bet durvju sargs, mums nikni jautās: “Kas jūs esat?”. Mēs teiksim, ka
esam divi no brāļiem, bet viņš atbildēs: “Jūs nesakāt taisnību, jūs esat divi
laupītāji, kas iet krāpdami ļaudis un laupīdami nabagiem viņu ubaga grašus,
ejiet prom!” Viņš durvis neatvērs un liks mums stāvēt ārā sniegā un lietū,
aukstumā un izsalkumā visu nakti. Ja mēs šo atstumšanu pacietīgi panesīsim,
tad tas ir pilnīgs prieks.
Ja mēs turpināsim klauvēt, un viņš, vēl vairāk saniknots, iznāks ārā, padzīs mūs ar lamām un pat sitieniem, un mēs to pacietīsim Kristus mīlestības dēļ, – tad tas būs pilnīgs prieks.
Ja mēs vēlreiz lūgsim, lai mūs ielaiž, un viņš, dusmās, mūs noraus zemē un sitīs ar nūju, un mēs to visu pieņemsim ar prieku un mīlestību, atceroties Kristus ciešanas, – tas ir pilnīgs prieks.“
Francisks paskaidroja, ka augstākā no visām Dieva dāvanām ir spēja uzveikt pašam sevi un labprātīgi Kristus mīlestības dēļ panest pārestības, apkaunojumus un nelaimes.
Šādā attieksmē slēpjas patiesā garīgā brīvība un prieks. Ar visām citām Dieva dāvanām mēs nevaram dižoties tādēļ, ka tās nav mūsu, bet Dieva. Kā saka apustulis Pāvils: “Kas tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Un ja tu esi saņēmis, kāpēc lielies, it kā nebūtu saņēmis?” (1.Kor 4,7).
Vai mēs spējam paskatīties uz citiem cilvēkiem un attiecībām ar viņiem, kā Dievs uz tām skatās?
Lai šis stāsts Adventa laikā iedvesmo mūs meklēt ne tikai ārēju mieru, bet arī iekšēju spēku un mīlestību, kas palīdz pieņemt arī attiecību grūtības kā ceļu uz dziļāku vienotību ar Dievu!
Lūgsim Adventa ceturtās nedēļas žēlastību: lai Dzīvības Gars iemāca mani mīlēt tā, kā mīl Dievs, lai es būtu spējīgs ne tikai darīt, bet arī dalīties pat ar sevi pašu.
Komentāri
Ierakstīt komentāru