Adventa otrajā nedēļā es lūdzu Dievam dāvanu – spēju atzīt Viņa dievišķo klātbūtni manā ikdienā, piedzīvot Emanuēlu (kas nozīmē - Dievs ir ar mums) un Dzīvības Garu. Šī pieredze ir kā upes plūdums, kas vienmēr ir klātesošs, bet ne vienmēr pamanāms.
Mani lauki “Mamres ozolos” ir pie upes, kas plūst tieši pretī manai mājai. Upes plūdums šeit ir lēns un nemanāms. Ūdens virsma ir gluda, un, ja vien tur nav sabirušas lapas, plūsmas virzienu nevar tik viegli pamanīt. Ir jāapstājas, jāieskatās un jāuztver smalkās norādes, ko rada ūdens plūsmas virziens. Savukārt, ejot lejup pa upi, es sadzirdu, kā ūdens čalo, plūstot pāri krācītei jeb vecajam aizsprostam. Šī dzīvā ūdens skaņa man atklāj kaut ko būtisku – lai ieraudzītu plūdumu ikdienā, ir jāpieliek pūles, vai arī jādodas tuvāk un jāklausās.
Dieva klātbūtne man bieži šķiet līdzīga šim upes plūdumam. Ir brīži, kad Viņš šķiet nemanāms, it kā Viņa esamība izgaistu ikdienas steigā. Tomēr, tāpat kā pie upes, Viņa klātbūtne kļūst acīmredzamāka, kad apstājos, klausos un apdomāju. Bieži vien šādas apstāšanās notiek piespiedu kārtā – caur grūtībām, slimībām vai citām pārbaudījumu situācijām.
Novembra sākumā, kad man bija galva pilna ar plāniem, ko īstenot, diezgan negaidīti man radās kustību traucējums, ko pavadīja sāpes. Es biju kā pie upes aizsprosta. Ko nu? Pretsāpju tabletes, iespējams, būtu atvieglojušas diskomfortu, bet vai tās būtu palīdzējušas atklāt dziļāko cēloni? Es gulēju gultā un pārcilāju prātā visus iespējamos iemeslu šai pēkšņajai veselības problēmai. Man bija jādomā – kur ir Dievs šajā pieredzē? Kā Dievs mani var izvest laukā no šīs problēmas?
Lūgšana kļuva par manu rītu un nakšu centrālo asi. Tā bija kā iekšējā upe, kas plūda cauri manai apziņai, aicinot mani meklēt atbildes dziļāk. Hipotēze par slimības cēloņiem, piemēram, Laimas slimību, bija tikai sākuma punkts. Dievs mani aicināja tālāk. Lūgšanā pārcilāju citas iespējas līdz brīdim, kad Dievs deva saprast, kura no tām varētu būt īstā. Tā arī bija. Izvēlētais līdzeklis palīdzēja, varēju atgriezties ikdienas gaitās bez sāpēm. Neskatoties uz pozitīvo atrisinājumu, sapratu, ka nepieciešami papildus izmeklējumi, speciālista nosūtījums, ģimenes ārsta nosūtījums pie speciālista, kas var aizņemt mēnešus. Neticami, bet neredzamas rokas vadībā mēneši ir kļuvuši par dienām…
Līdzīgi kā upes plūdums ir skaidrāk redzams pie krācēm vai šaurākās vietās, tā arī Dieva klātbūtne kļūst izteiktāka grūtību brīžos. Tas, kas sākumā šķita kā liela problēma, kļuva par iespēju. Slimības un pārbaudījumi bieži liek mums jautāt, kur ir Dievs. Tomēr, ja mēs uzticamies un klausāmies, mēs saprotam, ka Viņš vienmēr ir Klātesošs – ne tikai slimībā, bet arī ikvienā mūsu dzīves mirklī. Viņš ir Dzīvības Gars, kas uztur visu esamību un dod spēku turpināt.
Šī pieredze man lika vēlreiz atcerēties, ka Dievam ir vēlme būt tuvu mums, tik tuvu kā josta ap vīra gurniem (Jer 13, 11). Viņš ne tikai dod dzīvību, bet arī aicina mūs dzīvot šo dzīvi pilnībā – nevis kā “praktiskie ateisti”, kas netic, bet kā cilvēki, kuri godbijībā un izbrīnā atzīst Radītāja spēku.
Lai mēs katrs būtu spējīgi apstāties, ieklausīties un ieraudzīt Dievu – Viņu, kurš ir pirms mums, aiz mums un vienmēr ir līdzās. Šī ir žēlastība, ko lūgt Adventa otrajā nedēļā: es lūdzu Dievam dāvanu – spēju atzīt Viņa dievišķo Klātbūtni manā ikdienā, piedzīvot Emanuēlu (kas nozīmē - Dievs ir ar mums) un Dzīvības Garu. To katrs varam, kad atveram savu sirdi.
Komentāri
Ierakstīt komentāru