Mēs dzīvojam laikmeta griežos. Tas ir laiks, kad vecās ceļa zīmes, ko esam izmantojuši agrāk, vairs neder, bet jaunās vēl tikai veidojas. Mēs mēģinām saprast pasaulē notiekošo un meklējam orientierus savai dvēselei.
Šis ir pirmais raksts no ierakstu sērijas par to, kas ir garīgā vadība, kas tika uzrakstīts jau 2007.gadā.
Šeit ir svarīgi uzsvērt, ka garīgā vadība nav tādas attiecības, kur viens cilvēks “vada” otru. Drīzāk garīgā vadība ir uzaicinājums mums nokļūt tuvākās attiecībās ar Dievu. Patiesībā, tas ir Dievs, kas aicina mūs šajās attiecībās. Dievs aicina arī tad, ja mēs neapmeklējam baznīcu. Dievs ir tas, kas meklē mūs tur, tajos apstākļos un vidē, kur mēs atrodamies. Garīgais vadītājs ir persona, kas palīdz atpazīt šo Dieva aicinājumu un palīdz otram cilvēkam veidot attiecības ar Dievu. Ikdienas steigas vidū daudziem cilvēkiem ir grūti noticēt, ka Dievs darbojas viņu ikdienas darbos. Neraugoties uz to, ikviens no mums savos sirds dziļumos ilgojas vēl vairāk apzināties Dieva klātbūtnes un mīlestības pieredzi. Mēs gribam atrast mieru sevī un pasaulē.
Garīgā vadība noteikti nav padomdošana vai terapija. Garīgā vadītāja loma ir būt par patiesu palīgu lai atpazītu otra cilvēka individuālo Dieva aicinājumu un palīdzētu tam atsaukties. Lai to akcentētu, dažkārt garīgais vadītājs tiek saukts arī par garīgo līdzgaitnieku, jo īstais garīgais vadītājs ir Dievs jeb Svētais Gars.
Garīgā pieredze kā garīgās vadības priekšnoteikums
Lai varētu notikt garīgā vadība, tad vispirms ir jābūt garīgajai pieredzei. Ir kāds slavens 20.gs. teologa Karla Rānera teiciens, ka rītdienas ticīgais būs vai nu “mistiķis” – kāds, kas kaut ko ir “piedzīvojis” – vai arī viņš vispār nebūs ticīgais. Šajā sakarā garīgā vadītāja loma ir palīdzēt cilvēkam būt atvērtam Dieva noslēpumam, būt jūtīgam uz iepriekš neparedzamo. Mēs nevaram iepriekš paredzēt Dieva darbību, jo pretējā gadījumā mēs mēģinātu kontrolēt Dievu, to, kā Dievs varētu sevi atklāt mūsu pieredzēs.
Mūsdienās akcents uz reliģisko pieredzi, kas ir nepieciešama garīgajai izaugsmei, nav jauna parādība garīguma vēsturē. Tā ir tikpat veca kā pati kristietība. Jau no pašiem agrīnākajiem laikiem kristiešu dzīves ir balstījušās Dieva pieredzē un apzinātās attiecībās ar Dievu, kuras ir attīstījušās no šīs pieredzes apzināšanās. Visi Evaņģēliji apraksta mācekļus kā cilvēkus, kuru attiecības ar Jēzu veidojās no viņu pieredzes, nevis no kādiem iepriekš pieņemtiem priekšstatiem vai tēzēm. Viņi Jēzu vēroja, iepazina, piebiedrojās, redzēja, kā viņš rīkojas, ieklausījās viņa teiktajā. Tikai no viņu pieredzes veidojās mācekļu priekšstati par Jēzu. Jāņa Evaņģēlijā uz Jāņa Kristītāja mācekļu jautājumu Jēzum, kur viņš mājo, Jēzus atsaka: „Nāciet, tad redzēsit.” (Jņ 1,39)
Tāpat Evaņģēliji norāda, ka apustuļu attieksme pret Jēzu attīstījās. Tikai pēc Jēzus augšāmcelšanās viņi spēja atzīt, ka pret Jēzu vērstā nodevība un nāve ir veids, kādā Dievs vēlējies, lai notiktu pestīšana. Tādējādi mēs redzam mācekļus kā personas, kas atrodas procesā, kurā tiek gūta pieredze, viņu pārliecība attīstās, balstoties uz šo pieredzi. Kristietība balstās uz šīs klints. Arī agrīnā kristīgā literatūra apraksta daudzus gadījumus, kad Dievs darbojas ar cilvēkiem tieši tāpat kā tas aprakstīts Jaunajā Derībā par apustuļiem. (...)
Ja mēs Katoliskās Baznīcas katehisma tematiskajā rādītājā meklēsim vārdu savienojumu ‘garīgā vadība’, tad konstatēsim, ka tas ir minēts tikai vienā numurā. Tas ir numurs 2690. Te tiek uzsvērts, ka garīgā vadība ir harizma (kas ir neatkarīga no dzimuma): “Dažiem ticīgajiem Svētais Gars dod īpašas gudrības, ticības un izšķiršanas dāvanas, lai tās tiktu izmantotas kopējam labumam, kas ir lūgšana (garīgā vadība).” Tāpat šeit tiek citēts sv. Jānis no Krusta: "Garīgajam vadītājam nav jābūt tikai zinošam un apdomīgam, bet arī pieredzējušam; [..] ja tam nav garīgās dzīves pieredzes, tad viņš nav spējīgs uz to vadīt dvēseles, kuras Dievs tomēr aicina; tāds garīgais vadītājs pat nespēs tās izprast."
2007.
Komentāri
Ierakstīt komentāru