Ieskats garīgās vadības jeb līdzgaitniecības attiecību aizsākumos

Vēsturiski kristīgās garīgās vadības saknes ir meklējamas jau ebreju Svēto Rakstu atklāsmē un tradīcijā. No Jaunās Derības mēs noteikti atcerēsimies Kristu kā garīgā vadītāja paraugu attiecībās ar dažādām personām – Nikodēmu (farizejs, jūdu valdības vīrs, kurš atnāk nakts laikā un uzzina par piedzimšanu no augšienes, Jņ 3), Filipu (“Seko man!” Jņ 1, 43) un Nātānaēlu (Jņ 1, 47-50), samariešu sievieti pie akas (Jņ 4, 7-29) un bagāto jaunekli, kas jautā, kas viņam jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvi (Mt 19). No Apustuļu darbiem mēs atcerēsimies Ananiju, kuru Dievs sūta pie Pāvila, kas piedzīvojis savu atgriešanos uz Damaskas ceļa (Apd 9, 10-18). Kā redzam, gan Kristus, gan agrīnās Baznīcas locekļi kā pašu par sevi saprotamu pieņēma, ka cilvēkiem ir jāieklausās tajā, kā darbojas Dievs viņu sirds dzīlēs. Tā, garīgās vadības tradīcija turpinājās apustuļu un agrīnās Baznīcas laikā. 

Garīgā māte jeb amma Aleksandrijas Sinkletika,
kuras izteikumi saglabājušies tuksneša tēvu darbos 

Tuksnešu tēvi un tuksnešu mātes kā garīgie vadītāji

Garīgās vadības tradīciju tālāk attīstīja tuksnešu tēvi un mātes. Garīgās vadības tuksnešu tradīcija radās 4. un 5. gs. Ēģiptē, Palestīnā un Sīrijā. Šis veids atšķīrās no parastas kristiešu pastorālās aprūpes. Tiem, kuri vientulībā savas sirds dziļumos meklēja Dievu izolētības un skaudro dzīves apstākļu dēļ vajadzība pēc garīgās vadības kļuva ļoti aktuāla.

Tuksneša dzīves stils bija ļoti individuālistisks. Tuksnesī Dievs bija pirmais skolotājs, tad otrais – celle ar Svētajiem Rakstiem. Tikai tad sekoja tuksnešu tēvi un mātes kā palīgi ar kristīgo izšķirtspēju: lai aizsargātu pret paša gribu, iegrimšanu sevī un citām tieksmēm, kas varētu neļaut cilvēkam unikāli saņemt viņam vien domāto Dieva dāvanu.

Šīs attiecības tika izvēlētas brīvi un tās pilnībā bija harizmātiskas. Tituls abba/ amma – tēvs/māte norāda uz bērna – vecāku attiecībām. Tām bija raksturīga pakļāvība, paklausība, uzticēšanās. Meklētājs atklāja savas sirds tendences – kā viņš/ viņa tika kārdināts, dominējošās jūtas, kas mulsināja Dieva meklējumos. Savukārt abba/ amma, balstoties uz garīgo izšķirtspēju, deva meklētājam vārdu. Šis vārds bija unikāls katram meklētājam un tam bija sakramentāls efekts. Tā nolūks bija atklāt un dziedināt kādu konkrētu vājību vai trūkumu. Šis vārds bija vairāk nekā tikai informācija vai instrukcija, bet ceļš tuvāk Dievam. Un kā tāds tas netika nekādā veidā apspriests, analizēts vai diskutēts, dažkārt tas netika pat saprasts, bet to vajadzēja atcerēties un absorbēt, iedzīvināt savā dzīvē.  

Šī garīgās vadības forma kristīgajā tradīcijā piedāvāja ļoti individualizētu garīgo vadību. Garīgā vadība bija pilnībā atšķirīga no grēksūdzes attiecībām, kas tika diezgan reti praktizētas. Viens cilvēks kļuva par vadītāju otram tikai balstoties uz paša pieredzi un izšķirtspējas dāvanu, harizmu, kas tika savienota ar vēlmi atbrīvot otru no vadības, kad mērķis sasniegts.

6.gs. šī izteikti individualizētā garīgās vadības forma mainījās. To var redzēt klosteru kustībā, kur katrs, pakļaujoties objektīvam likumam, izdzīvoja Evaņģēlija vērtības.

2007. 

Sākums: Kas ir garīgā vadība un kas ir tās priekšnoteikums?
Turpinājums sekos.