Šodien Amerikā ir Pateicības diena (latviešu analogs būtu Mārtiņi, kad kauj gaili), kas ASV ir brīvdiena un ģimenes svētki. Šajā dienā kopā sabraukusī ģimene pārrunā, kā ir gājis gada laikā un pateicas par aizvadīto gadu. Šo tradīciju nedaudz iepazinu, kad tur dzīvoju un studēju. Par mums, latviešu meitenēm, šefību bija uzņēmusies viena sieviešu grupiņa un jau ļoti savlaicīgi tika plānots, lai šajos ģimenes svētkos mēs nepaliktu vienas.

Dāmu vidū bija kāda sieviete – Marija (Marie Murphy). Viņa bija konsultante ar doktora grādu Sadlier izdevniecībā, kas Amerikā ir viena no senākajām, joprojām ģimenei piederošām, izdevniecībām (dib.1832.g.). Kā sapratu, tad viņas darba pienākums bija daudz ceļot pa Ameriku, uzstājoties ar lekcijām un popularizējot izdevniecības grāmatas. Viņai dzīve bija veidojusies tā, ka viņai nebija ģimenes un Thanksgiving dienā viņa uzaicināja mūs, trīs latvietes, uz kādu Manhetenas restorānu. Ēdienkarti neatceros, jo tas notika 20 gadus atpakaļ, bet droši vien jau bija šai dienai tradicionālais tītars vai vismaz vistas cepetis, jo sarunas ievirzījās arī par tītariem un šajā dienā nebūtu bijis pieklājīgi ēst kaut ko citu.

Marija stāstīja par sevi, mēs par sevi. Viņa izskatījās ļoti harmoniska un starojoša, un mani interesēja jautājums, kā viņa tā dzīvo viena pati, bez ģimenes? Viņas atbilde mani toreiz pārsteidza. Viņa teica, ka tas ir viņas aicinājums (!) – dzīvot vienai. Nē, nē, viņa neesot klostermāsa. Viņa nekad neesot vēlējusies ģimeni. Viņa esot izvēlējusies būt viena, jo kā gan savādāk viņa varētu tik daudz ceļot un būt projām no mājām. Tā mēs, latviešu studentes, katru gadu bijām viņas ģimene Pateicības dienā.

Pateicības diena ir labs laiks klusām pārdomām un pateicībai. Tā ir ceturtdiena pirms Adventa sākuma, bet Advents, kā mēs zinām, ir Ziemassvētku noskaņu laiks, kad jāpaspēj tik daudz - gan balles apmeklēt, gan dāvanas sagādāt un piparkūkas sacept. Rīt būs t.s. Melnā piektdiena, kad oficiāli ar lielām atlaidēm sākas trakais Ziemassvētku dāvanu iepirkšanās laiks.

Atceroties savu studiju laiku Amerikā un mans sirds pildās pateicībā par tiem cilvēkiem, kurus tur iepazinu un kuri sniedza atbalstu un draudzību. Īpaša pateicība sievietēm, jo tieši viņas atceros pateicībā tagad, kad veidoju un strādāju pie retrīta/rekolekciju programmas tieši sievietēm VISDĀRGĀKĀ PĒRLE. Rekolekcijas esmu vadījusi daudz un dažādas, bet tikai sievietēm – tas būs pirmo reizi.

Viena no tām ir Marija, kura prata dāvāt prieku, bet nu jau skatās uz mums no mākoņa maliņas. Otra ir profesore un grāmatu autore Gloria Durka, kuras paspārnē mēs, latviešu studentes, bijām un bez kuras mēs tur nebūtu nokļuvušas. Man viņai jāpateicas, ka man bija šāda iespēja tur studēt maģistrantūrā un atrast atbildes uz jautājumiem, kuras toreiz meklēju. Tur studējot, paralēli strādāju arī kā Glorias asistente un jāsaka, ka viņa prata motivēt. Tas bija viņas teiciens – ja tu zini, tad tu vairs nevari nezināt. Proti, zināšanas tev neviens nevar atņemt. Citiem vārdiem, labāk krāj zināšanas, nevis mantu, ko rūsa un kodes saēd. Nu jau vārdus visām sievietēm, kas bija šajā grupiņā, neatceros, bet tā viesmīlība un siltums ir palicis kā atmiņas manā sirdī.

Tāpat liels paldies Žanetei (Janet K.Ruffing), kas bija garīguma un garīgās vadības profesore, grāmatu autore, tagad māca studentus Jēlā (Yale Divinity School). Viņa man mācīja apzināties savas robežas. Atceros divus spilgtus gadījumus.

Pirmais atgadījās vienā no speckursiem, kad kāds no studentiem uzdeva jautājumu un viņa atbildēja pavisam vienkārši un lielā brīvībā: „I don’t know (Es nezinu).” Tā varēja pateikt tikai ļoti brīvs un dziļākajā būtībā patiess cilvēks. Viņa zināja savas robežas, viņa bija augstākajā mērā brīva no tā, ko apkārtējie varētu padomāt, un viņa bija patiesa, nevis mēģināja kaut ko izdomāt, lai tikai atbildētu.

Otrs gadījums, kad bija jāiesniedz Garīgās līdzgaitniecības prakses atskaite, tad domāju – vai to pieredzi rakstīt vai nē. Man bija bažas, ka tad, kad atzīšos, kas man bija sagādājis problēmas attiecībās ar vienu no maniem klientiem, man var neieskaitīt praksi vai arī tai dot zemu vērtējumu. Es tomēr nolēmu rakstīt. Kā būs – tā būs. Viss izvērtās pilnīgi pretēji. Viņa pat uzlavēja, ka es apzinos savas robežas, ka tā esot ļoti augsti vērtējama īpašība garīgās līdzgaitniecības attiecībās. Neskatoties uz to, ka man ar šo vienu klienti bija personīgi grūti, arī viņa man uz atvadām izteica lielu pateicību par manu spēju viņu uzklausīt, nemaz nenojaušot par manām grūtībām, un uzdāvināja skaistu ierāmētu glezniņu.

Vēl gribētu pateikt paldies saimniecei Rozei, latvietei, pie kuras uz Bronksas Pelham Bay pārcēlos dzīvot, kad mans vīrs atbrauca uz Ameriku, kā arī latviešu trimdinieku kopienai, kura mūs pretimnākoši uzņēma un aicināja uz pasākumiem.

Prātā nāk arī manas studiju biedrenes un biedri, kas bija gan no dažādiem ASV štatiem, gan no dažādiem kontinentiem. Kamēr mēs skumām pēc mājām Latvijā, tāpat arī Veronika no Teksasas bija „homesick”. Mēs te Eiropā bieži domājam, ka esam pasaules centrs, bet ieraudzīt pasauli no Indijas, Botsvānas, Kenijas un Nigērijas, Japānas, Ukrainas u.c. valstu studenta viedokļa, bija ļoti svētīgi. Ļoti īpašs paldies manai kursa biedrenei Judītei, kura tagad ir profesore Fordamas universitātē. Viņa mani pārsteidza ar savu dzīves stāstu un bija reizes, kad viņa lasīja man priekšā savas vēstules, laikmeta liecības, ko jaunībā bija sūtījusi saviem vecākiem. Es teicu, ka vajag tās publicēt un man bija neizsakāms prieks, kad 2019.gadā viņa publicēja grāmatu (Judith Ann Brady. The Surprising Life and Times of a Dominican Sister).

Un visbeidzot paldies manām studiju biedrenēm – latvietēm, kuras dažādos ceļos bija nonākušas Fordamā - vai nu pirms manis, vai kopā ar mani, vai pēc manis. Es biju sešpadmitā sieviete no Latvijas, kas tur studēja maģistrantūrā vai doktorantūrā. Kur jūs visas tagad esat un ko darāt? Sveicieni Daugavpilij un Liepājai, sveicieni Rīgai un LU! Paldies!