otrdiena, 2017. gada 15. augusts

Kad nav jādodas uz Aglonu ...

Jūlija sākumā saņēmu uzaicinājumu šogad doties piecu dienu svētceļojumā uz Aglonu. Zināmu laika periodu šo iespēju pat apcerēju. Varbūt tiešām savīkšķīties un doties? Apcerēju, kā būtu atstāt bērnus vīra ziņā, bet pašai nodoties dievbijīgai svētceļošanas praksei? Varbūt tomēr vienu vai divus no bērniem ņemt līdzi? Vai viņi izturēs un spēs noiet katrai dienai  paredzētos kilometrus? Pētīju sava iespējamā svētceļojuma karti google maps vietnē. Kā būs ar mani pašu? Labi, kaut kur un kaut kā jau naktis pārlaidīsim, un teltis pat pašiem nebūšot jānes, tām būs paredzēta mašīna. Kā ar ēšanu? Kā tikšu ar to galā, kā ceļā pabarošu bērnus, ņemot vērā, ka ir divas lielas un populāras produktu grupas, kuras veselības nolūkos nelietojam? Jau sāku kalt plānus, kā visus šos jautājumus atrisināt. Tomēr tas viss kaut kā iekšēji buksēja un no dvēseles dzīlēm uznira jautājums – vai man un vai mums vispār šogad ir jādodas šajā svētceļojumā?

Uzaicinājums ir viena lieta. Tas vēl nav aicinājums. Kas ir tas, uz ko Dievs mani šobrīd aicina? Vai tas ir šis svētceļojums?

Atcerējos savu pēdējo svētceļojumu. Tas bija 2000.gads. Patiešām – tik ilgi - veseli 17 gadi! Pirms tam biju liela svētceļojumu fane. Un nekad nebija gana. Kur tikai nebiju devusies! Pat uz tālo Meksiku pie Gvadelupes Dievmātes, uz Fatimu, Lurdu, Medžugorji un Čenstohovu, kā arī uz Svēto Zemi, Romu, un Santjago de Kompostelu, uz Sarkaņiem un Skaistkalni, un, protams, gandrīz katru gadu arī uz Aglonu.  Aglona manā acu priekšā laika gaitā bija daudz mainījusies. Atceros vēl veco Aglonas baznīcas dārzu, atminos pārvērtības, kas notika, paplašinot Aglonas bazilikas laukumu un gaidot pāvestu Jāni Pāvilu II.

Svētceļojumos bieži satikos ar tādiem pašiem svētceļojumu faniem kā es. Un viena no viņiem teica, ka nu ir uzpildījusies līdz nākamajam svētceļojumam. Vēl kāda fane sāka dalīties pieredzē, cik ilgam laikam pietiekot no šādas uzpildīšanās. Bet ar mani kaut kas bija noticis. Es šajā svētceļojumā lūgšanā biju saņēmusi īpašu pieredzi – tik spēcīgu Dieva klātbūtnes apziņu, kā nekad agrāk. Ja agrāk es varēju teikt, ka es TICU, ka Dievs ir, tad tagad es varēju teikt, ka es ZINU, ka Dievs ir. Protams, pareizi jau ir teikt, ka ticam, jo vārds „zināt” ietver sevī devu objektivitātes. Mana iekšējā un subjektīvā pieredze man teica – es zinu, nevis ticu, ka Dievs ir. Es klausījos šajās svētceļnieču čalās un sapratu, ka man ir gana, ka esmu piepildīta pāri malām, ka man turpmāk nekur vairs nav nebūs jādodas ceļā, lai satiktu, lai meklētu Dievu. Dievs IR. Dievs ir ar mani vissīkākajos ikdienas notikumos.

Tā šī gada jūlija sākumā saņemtais uzaicinājums lika atcerēties un vēlreiz atsaukt atmiņā šo 17 gadus seno, bet joprojām dzīvo pieredzi. Un tagad domāju – kas būtu noticis ar mani, ar manu ģimeni, ja man būtu saglabājusies vajadzība ik pa laikam uzlādēties, piepildīt baterijas un gaidīt nākamo svētceļojumu, kad to varēšu izdarīt? Kad pārguru un izdegu, tad nebija pat iespējas iziet no mājām, kur nu vēl domāt par došanos kādā svētceļojumā! Kad fiziskie spēki tika izsmelti, tomēr dziļi,  dziļi manī bija kāds PAMATS, kas saturēja tomēr dzīvi kopā, kāds AVOTS, no kura sākumā skopi, bet vēlāk devīgāk nāca veldze. Jutos kā Hagare tuksnesī, kurai atklājās ūdens avots. Avots kaut kur dvēseles dziļumos, kaut kur manī, nevis ārpus manis. Sākumā kā pavisam neliela sūce, kur mitrināt izkaltušās lūpas. Sāku pakāpeniski atgūties un atsākt priecāties par dzīvi. Tā nebija no ārpuses nākoša palīdzība, uzpildīšanās uz laiku.

Sv.Hildegarde no Bingenas šo dzīvību uzturošo spēku sauktu par VIRIDITAS. Dzīvības spēks, zaļojošais spēks, vitalitāte, kas pēc viņas vārdiem iekšēji piemīt katrai dzīvai radībai, un pat akmeņiem.


Es šogad nedevos svētceļojumā uz Aglonu. Tas nebija mans aicinājums. Iespējams, ka kādu citu gadu tomēr būs jādodas. Jādodas, lai bērni iepazītu  šo pieredzi. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru