Kāda grēksūdze būtu piemērota bērniem?

2008. gada 23. augustā Rīgā viesojās Jēzus Sadraudzības jaunievēlētais ģenerālis Adolfo Nikolas, SJ.  Tikšanās laikā bija iespēja uzdot viņam arī vairākus jautājumus. Domāju, ka ne vienam vien būs interesanti uzzināt, ko viņš teica par bērnu grēksūdzi.

 Attēlā grupa, ar kuru tikās ģenerālis Adolfo Nikolas, SJ, savas viesošanās laikā Rīgā.

Jautājums

Jautājumu uzdeva kāda mamma. Viņai ir 8 gadus vecs dēls, kuru gatavo I Sv. Komūnijai (tā ir pirmā reize, kad cilvēks savā mūžā pieņem Sv. Komūniju jeb Sv. Vakarēdienu). Baznīcā Svētdienas skolā bērnam ļoti konkrēti tiek runāts par grēku - es sameloju, es neklausīju, svētdienās nedrīkst darīt tādus un tādus darbus. Mammai ir personiskas attiecības ar Dievu un viņa gribētu mācīt bērnam kaut ko no šīm attiecībām, ko pati piedzīvo, bet nezina, kā to pasniegt. Iznāk, ka Baznīcā bērnam māca vienu, bet mamma kaut ko citu un tas iznāk sadalīti. 

Atbilde

Jautājums par bērniem ir ļoti delikāts, es esmu priecīgs, ka Jūs to pajautājāt. Bērni nav pieaugušie, viņi ir ļoti jūtīgi, viņiem ir ļoti „mīkstas sirdis” (soft). Mums nevajag uzspiest bērniem lietas, kam varbūt ir nozīme pieaugušajiem. Es esmu pārliecināts, ka bērns, kam vēl nav 13-14 gadu, nevar izdarīt nāvīgu grēku. Viņiem patiesībā nevajadzētu grēksūdzi. Bet tas ir labi mācīt bērniem piedošanu. Bet labākais veids, kā mācīt bērnam piedošanu, ir dot viņam vai viņai labu piedošanas pieredzi. Tas, ko es iesaku, ir pirms viņš iet pie I Komūnijas, jūs svinat piedošanu mājās. Tokijā draudzē man bija jāgatavo bērni uz I Komūniju, migrantu bērni. Lūdzu atbildīgo māsu noorganizēt tikšanos, kur kopā ir bērni, viņu mātes un skolotāji. Mums bija kopīga grupas svinēšana. Mazliet paskaidroju par Dieva labumu, un arī to, ka mēs nekad neesam perfekti, ka kādreiz apbēdinām vecākus, sāpinām mātes, kaujamies ar saviem brāļiem un māsām. Un tad es lūdzu bērniem: "Pasakiet savām mātēm čukstus savus grēkus, lai viņa jums piedotu," tad prasu mātēm – tagad piedodiet saviem bērniem. Tad lūdzu otrādi – mātēm, jūs kādreiz esat nepacietīgas ar bērniem, iesitat, lūdzat piedošanu bērniem, un bērni piedot mammām. Un tad iedodu šokolādes, lai to nosvinētu. Tas darbojas ļoti labi, viņi ir ļoti priecīgi paņemt šokolādes arī brāļiem un māsām. Tas ir viens veids, kā sagatavot viņus, lai viņi izprastu, kas ir piedošana. Neatkarīgi, lai kas ir noticis, mēs varam viens otru mīlēt.

Vēlāk viņi vēlēsies ar kādu aprunāties, kas notiek viņu sirdīs, un šajā situācijā būs piemērota privātā grēksūdze. Mums ir jādara viņiem zināms, ka Dieva piedošana ir ļoti plaša, ne tikai šis viens ceļš, ir daudzi ceļi. Un māte ir pirmā, kas piedod. Jūs (mātes) varat palīdzēt bērniem vairāk nekā katehēze vai priesteri. Bērni darīs vēlāk to, ko redzēs darām jūs. Vai tas sniedz atbildi uz šo jautājumu? 

Adolfo Nikolas, SJ, teikto tulkoja Kārlis Čerāns. Runas ierakstu nodrošināja Ē. Ikaunieks. Runu pierakstīja Kārlis Čerāns un Marika Zelča-Čerāne