Visbiežāk ciešanu avots ir konflikts starp realitāti, kādu vēlamies, un realitāti, kurā esam un dzīvojam, un mūsu nespēju veidot realitāti saskaņā ar saviem noteikumiem. Realitātes neizdzēšama īpašība - tās nepakļaušanās tikt veidotai pēc mūsu prasībām, ir svētība, jo tā liek mums iziet ārpus mūsu noteikumu radītā cietuma, ārpus savas ierobežotības, un atbrīvo mūs no mūsu ierastās domāšanas rutīnas. Lācara atmodināšana nestāsta tikai par fizisku brīnumu, kas noticis divi tūkstoši gadu atpakaļ; tā mums apraksta mūsu esošo realitāti. Dievs, kas atmodināja Lācaru, ir tas pats Dievs, kas uztur mūs esamībā. Viņš pastāvīgi saka: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic man, nemirs nekad.” Un Viņš pastāvīgi ikvienu no mums sauc vārdā un saka: “Celies, nāc laukā!” Viņš sauc mūs caur tiem faktiem, kuros mēs atrodamies. Katra situācija ir aicinājums nākt ārā no mūs sagūstošā kapa un staigāt brīvībā. Mūsu problēma ir tā, ka mēs mīlam kapu, mēs dodam priekšroku pazīstamajam, mēs baidāmies brīvības un šausmināmies, ka kaut kas varētu mainīties. Dieva griba ir faktos, ar kuriem mums jārēķinās, apstākļos, kuros atrodamies. Mūsu atbilde uz Dieva gribu ir veids, kā mēs uz tiem reaģējam. Ja man normālā dzīvē būtu jāgaida divas stundas*, kad nav nekā cita ko darīt, tad tas mani būtu tā nokaitinājis, ka es iekšēji būtu ņurdējis tā vietā, lai šīs stundas uztvertu, kā iespēju darīt kaut ko citu, nekā biju plānojis, iekāpt jaunā brīvībā. Problēma protams ir zināt, kā reaģēt uz apstākļiem, kuros atrodamies, bet ja mēs ticam, ka Dievs ir faktos [visās lietās], tad mēs visdrīzāk atradīsim veidu, kā mums reaģēt, lai mēs izvestu sevi ārā no kapa brīvībā. Sāpēs, bailēs, dusmās un zaudējumos, iespējams - jo īpaši šajos gadījumos, mums vajag pajautāt: “Ko Dievs man saka caur šo?” Pat izmisuma tumsā, ja mēs sajūtam, ka nav vērts ilgāk vairs dzīvot, mums ir jāpajautā, ko šī tumsa saka. Dievs nesaka: “Pārtrauc savu dzīvi,” bet Dievs saka: “Tavs tagadējais dzīves veids ir neciešams. Izmaini to un dzīvo.”
* Autors apraksta gadījumu no sava svētceļojuma uz Jeruzalemi, kad viņam kādā vietā bija jāgaida divas stundas, kad atnāks cilvēks, kas varētu viņam iedot naktsmājas.
Attēlā: teksta autors Džerards Hjūdžs 2006.gadā
Tulkoja Marika Zelča-Čerāne no grāmatas: Gerard W. Hughes. Walk To Jerusalem: In Search of Peace. London: Darton, Longman and Todd, 1991. 119-120
Kad ieraudzīju ierakstu nopublicētu, pamanīju, ka tas ir 12. aprīlī. Hmm... vai nav zīmīgs datums? :) Diena, kad cilvēks pirmo reiz devās kosmosā, arī solis jaunā brīvībā un atbildībā.
AtbildētDzēst