Veltījums L.K. Pelnu trešdienā (2010)
Šajās dienās brīžiem rodas sajūta, ka darbi krājas kaudzē un es netieku ar tiem visiem galā. Jāpaspēj tas un jāizdara vēl tas, un tad jau atkal ir pienākusi kāda jauna vēstule , uz kuru steidzīgi jāraksta atbilde (bet vispirms vēl jāizdomā, ko rakstīt un kā sakāmo labāk ietērpt vārdos!), un tad vēl kāds rēķins, kas noteiktā termiņā jāsamaksā... Un tā sirds ilgas tiek noklusinātas: "Kuš, kuš! Pacieties! Tikšu galā ar šo un tad to, un tad pievērsīšos arī tev, mana sirsniņ! Kuš, kuš!" Un tomēr kāda klusa balss no sirds dziļumiem izlaužas: "Tas nav pareizi – mani kušināt!" Es zinu, ka balsij ir taisnība. Es stājos, bremzēju un mēģinu aptvert, kas notiek ar mani: kāpēc tas, kas esmu es, sāk zust un izšķīst darbos, steigā, kāpēc tas, kas esmu es, ļauj darbiem un steigai uzkundzēties pār mani... Es apstājos. Bremzēšanas ceļš ir bijis kādas divas, varbūt pat trīs dienas ilgs.
Nu jau ir sācies Lielais Gavēņa laiks. Kas ir tas, pēc kā ilgojas mana sirds? Gavēt un atturēties noteiktās dienās no gaļas, jo tā esot pieņemts? Apņemties vēl kaut ko, jo tagad ir Gavēņa laiks un tā ir pieņemts? Un atkal tā pati sirds balss saka - "Nē, tas nebūs pareizi. Tas nav tas, par ko ir gavēņa laiks, tas nav tas, ko vēlas Dievs!" Es atkal zinu, ka balsij ir taisnība. Jā, manā sirdī ir ilgas. Es tajās ieklausos, ļaujos tām. Ilgas būt, vienkārši būt... kaut uz mirkli ārpus pienākumiem, darbiem un veicamajiem uzdevumiem.
Un tad... Gara acīm es redzu tuksnesi un Jēzu, priecīgu un mundru. Un negaidīti es saprotu, ka zinu, kāpēc viņš smaida un kāpēc velns neko nespēj viņam padarīt. Tās nav zināšanas prāta līmenī, bet tās ir pieredzes zināšanas. Viņš vienkārši ir. Viņš ir Svētā Gara pilns, viņš ir mīlēts. Un es saprotu, ka šādu Mīlestību, kas caurauž katru tava organisma šūnu, jau nevar iemainīt ne pret maizi, ne pret varu un godību. Šāda Mīlestība ir drīzāk kā tā pērle, kuras dēļ var atdot visu, lai to iegūtu. Šķiet, ka es ar katru sava organisma šūnu sajūtu to Mīlestību, kas ir pārņēmusi Jēzu un kurā viņš mīt. Šķiet, ka es sajūtu to toņkārtu, kādā tā vibrē, un es ļaujos šīs Mīlestības esībai, tā sāk pārņemt mani, katru mana organisma šūnu. Mēs saprotamies, es pasmaidu par velna kārdinājumiem un saprotu, kā cilvēkam tiem neļauties. Neļaušanās kārdinājumiem nav tik daudz disciplīnas un gribas jautājums, bet Mīlestības, kas ir Dieva dāvana, jautājums. Un šī dāvana ir pieejama ikvienam, ja vien... Es pasmaidu par saviem neatliekamajiem darbiem, kuru saraksts aizņem turpat vai divas lapas, un kuri nekur nav pazuduši. Es pasmaidu, jo manā pieredzē ir kaut kas mainījies, es vairs neesmu tā, kas biju. Es esmu, es esmu Mīlestībā, un nepadarītajiem darbiem vairs nav varas manī sēt nemieru, mani raustīt, dzīt mani izmisumā, tiem nav varas pār mani. Es esmu...
Mēdz teikt, ka šis Evaņģēlija lasījums, kas šo svētdien tiks lasīts Baznīcā (Lk 4, 1-13), kur velns kārdina Jēzu tuksnesī, ir par kārdināšanu. Var jau būt (zināma taisnība jau tur ir), bet man tas ir atklājies kā dziļš stāsts par identitāti, par to, kas es esmu. Pirms Jēzus devās tuksnesī, pār viņu nolaidās Svētais Gars redzamā veidā kā balodis, un no debesīm atskanēja balss: „Tu esi mans mīļais dēls, uz tevi man labs prāts.” (sal. Lk 3, 22). Balss no debesīm šos vārdus saka arī tev un man: „Tu esi mana mīļā meita, uz tevi man ir labs prāts!” Man tie ir tikai jāpieņem, tikai jānotic. Man jāļauj šiem vārdiem pārņemt mani, iesūkties katrā mana organisma šūnā. Tā ir atslēga, kas atver durvis, caur kurām manī var ienākt Mīlestība. Šie ir vārdi, ar kuriem Dievs definē mūsu attiecības un manu identitāti – tu esi mana mīļotā meita. Jā, es esmu. Es esmu mīlēta!
Vai tad Dievs vēlas gavēni kā dienu, kurā cilvēkam mērdēt sevi? Vai tad Dievs vēlas gavēni kā dienu, kurā cilvēkam kā niedri nokārt savu galvu, kad maisu un pelnus lietot kā guļvietu (sal. Isaja 58, 5)? Nē, taču! Par to nav gavēņa laiks. Tas, ko vēlas Dievs, ir drīzāk, lai cilvēks ļautos Mīlestībai un pieņemtu šo dāvanu, šo žēlastību. Tas ir drīzāk par to, lai cilvēks taptu par cilvēku, kas gatavs pieņemt – es esmu mīļotais dēls, es esmu mīļotā meita – un dzīvot kā Dieva mīļotais, kā Dieva mīļotā.
Kas ir tas, kas man traucē? Kas ir tas, kāpēc neļaujos Dieva mīlestībai savā ikdienas dzīvē? Kāpēc ļaujos kārdinājumiem un ļauju tam, kas nav Dievs, definēt savu identitāti? Kāpēc ļauju to iemainīt pret lēcu virumu kā Ezavs savas pirmdzimtās tiesības? (sal. 1. Moz 25, 30-34) Un pretstatā Jēzus tuksnesī, kas atsakās no akmeņu pārvēršanas maizē, ko viņam piedāvā velns, bet paradoksālā kārtā paēdina izalkušos. Un dara to joprojojām.
Tie ir gavēņa laika lielie jautājumi.
Nu jau ir sācies Lielais Gavēņa laiks. Kas ir tas, pēc kā ilgojas mana sirds? Gavēt un atturēties noteiktās dienās no gaļas, jo tā esot pieņemts? Apņemties vēl kaut ko, jo tagad ir Gavēņa laiks un tā ir pieņemts? Un atkal tā pati sirds balss saka - "Nē, tas nebūs pareizi. Tas nav tas, par ko ir gavēņa laiks, tas nav tas, ko vēlas Dievs!" Es atkal zinu, ka balsij ir taisnība. Jā, manā sirdī ir ilgas. Es tajās ieklausos, ļaujos tām. Ilgas būt, vienkārši būt... kaut uz mirkli ārpus pienākumiem, darbiem un veicamajiem uzdevumiem.
Un tad... Gara acīm es redzu tuksnesi un Jēzu, priecīgu un mundru. Un negaidīti es saprotu, ka zinu, kāpēc viņš smaida un kāpēc velns neko nespēj viņam padarīt. Tās nav zināšanas prāta līmenī, bet tās ir pieredzes zināšanas. Viņš vienkārši ir. Viņš ir Svētā Gara pilns, viņš ir mīlēts. Un es saprotu, ka šādu Mīlestību, kas caurauž katru tava organisma šūnu, jau nevar iemainīt ne pret maizi, ne pret varu un godību. Šāda Mīlestība ir drīzāk kā tā pērle, kuras dēļ var atdot visu, lai to iegūtu. Šķiet, ka es ar katru sava organisma šūnu sajūtu to Mīlestību, kas ir pārņēmusi Jēzu un kurā viņš mīt. Šķiet, ka es sajūtu to toņkārtu, kādā tā vibrē, un es ļaujos šīs Mīlestības esībai, tā sāk pārņemt mani, katru mana organisma šūnu. Mēs saprotamies, es pasmaidu par velna kārdinājumiem un saprotu, kā cilvēkam tiem neļauties. Neļaušanās kārdinājumiem nav tik daudz disciplīnas un gribas jautājums, bet Mīlestības, kas ir Dieva dāvana, jautājums. Un šī dāvana ir pieejama ikvienam, ja vien... Es pasmaidu par saviem neatliekamajiem darbiem, kuru saraksts aizņem turpat vai divas lapas, un kuri nekur nav pazuduši. Es pasmaidu, jo manā pieredzē ir kaut kas mainījies, es vairs neesmu tā, kas biju. Es esmu, es esmu Mīlestībā, un nepadarītajiem darbiem vairs nav varas manī sēt nemieru, mani raustīt, dzīt mani izmisumā, tiem nav varas pār mani. Es esmu...
Mēdz teikt, ka šis Evaņģēlija lasījums, kas šo svētdien tiks lasīts Baznīcā (Lk 4, 1-13), kur velns kārdina Jēzu tuksnesī, ir par kārdināšanu. Var jau būt (zināma taisnība jau tur ir), bet man tas ir atklājies kā dziļš stāsts par identitāti, par to, kas es esmu. Pirms Jēzus devās tuksnesī, pār viņu nolaidās Svētais Gars redzamā veidā kā balodis, un no debesīm atskanēja balss: „Tu esi mans mīļais dēls, uz tevi man labs prāts.” (sal. Lk 3, 22). Balss no debesīm šos vārdus saka arī tev un man: „Tu esi mana mīļā meita, uz tevi man ir labs prāts!” Man tie ir tikai jāpieņem, tikai jānotic. Man jāļauj šiem vārdiem pārņemt mani, iesūkties katrā mana organisma šūnā. Tā ir atslēga, kas atver durvis, caur kurām manī var ienākt Mīlestība. Šie ir vārdi, ar kuriem Dievs definē mūsu attiecības un manu identitāti – tu esi mana mīļotā meita. Jā, es esmu. Es esmu mīlēta!
Vai tad Dievs vēlas gavēni kā dienu, kurā cilvēkam mērdēt sevi? Vai tad Dievs vēlas gavēni kā dienu, kurā cilvēkam kā niedri nokārt savu galvu, kad maisu un pelnus lietot kā guļvietu (sal. Isaja 58, 5)? Nē, taču! Par to nav gavēņa laiks. Tas, ko vēlas Dievs, ir drīzāk, lai cilvēks ļautos Mīlestībai un pieņemtu šo dāvanu, šo žēlastību. Tas ir drīzāk par to, lai cilvēks taptu par cilvēku, kas gatavs pieņemt – es esmu mīļotais dēls, es esmu mīļotā meita – un dzīvot kā Dieva mīļotais, kā Dieva mīļotā.
Kas ir tas, kas man traucē? Kas ir tas, kāpēc neļaujos Dieva mīlestībai savā ikdienas dzīvē? Kāpēc ļaujos kārdinājumiem un ļauju tam, kas nav Dievs, definēt savu identitāti? Kāpēc ļauju to iemainīt pret lēcu virumu kā Ezavs savas pirmdzimtās tiesības? (sal. 1. Moz 25, 30-34) Un pretstatā Jēzus tuksnesī, kas atsakās no akmeņu pārvēršanas maizē, ko viņam piedāvā velns, bet paradoksālā kārtā paēdina izalkušos. Un dara to joprojojām.
Tie ir gavēņa laika lielie jautājumi.
Wow! Ir 2021.gada februāris. Satikšanās pašai ar sevi, kāda biju 2010.gadā. Izlasīju pati savu ierakstu un priecājos, ka esmu to visu pierakstījusi, ka manas pārdomas nav pazudušas nebūtībā.
AtbildētDzēst