Cerībai ir divas meitas

Cerībai ir divas skaistas meitas.
Vienai vārds ir Dusmas, otrai Drosme.
Dusmas uz to, kā kaut kas notiek pasaulē,
Drosme izmainīt, lai lietas tā nepaliktu.
Šos vārdus ir teicis Augustīns, tas pats, kura spalvai pieder darbs "Atzīšanās".

Vai ievērojāt - Dusmas un Drosme - tie ir vārdi, kas doti meitām, nevis dēliem?
Vai meitas ir vērīgākas, nekā mēdz būt puiši?
Vai dēli ir mazdūšīgāki, nekā mēdz būt meitas?
Vai varbūt vīri ir vairāk ieinteresēti sava hierarhiskā un sabiedriskā stāvokļa saglabāšanā un nevēlas to apdraudēt?
Bet iespējams - ar vīriešu vai sieviešu dzimumu tam nav nekādas saistības.

Ik pa laikam atgriežos pie šiem vārdiem. Tie dod drosmi.
Drosmi iet un rīkoties, lai pasauli darītu par labāku vietu, kur dzīvot.
Drosmi nenobīties no tā, ka varu zaudēt kādas savas ērtības un komfortu.

Šos vārdus pirmo reiz dzirdēju no Alana Makkela, kas bija atbraucis kā konsultants kursam "Ticības un dzīves integrēšana". Tie liek aizdomāties par to,kas un kā ir, un par to, ko un kā es un mēs varam vai nevaram izmainīt. Tie liek aizdomāties, ka nevajag baidīties no savām jūtām, tās ir tavas jūtas (!) un tās nav nedz pareizas, nedz nepareizas. Tās vajag apzināties un mācīties atpazīt, ko Dievs tev saka caur tām.


Bet lai ienestu kādas izmaiņas - ir vajadzīga drosme!