Kādā novembra piektdienā ap pusdienas laiku sēdēju gaitenī pie zobārsta kabineta un gaidīju, kad tikšu izsaukta. Cilvēku bija maz. Kādu gabaliņu pa labi no manis - māte ar savu dēlu, kādus sešus gadus vecu zēnu, pa kreisi - kāda pajauna sieviete. Puika nemierīgi dīdījās, ik pa brīdim sita mātei ar savām roķelēm un dusmās teica - nehoču, nehoču (negribu). Tad viņš aiznesa mātes mantu tīkliņu un paslēpa zem kāda krēsla, atgriezās un atkal sita mātei. Šķita, ka tā ir viņa rekcija uz to, ka viņam tika darīts pāri. Māte teica, lai viņš beidz, ka pateikšot tēvam. Saņemot kārtējo bērna roķeles sitienu, viņa jau kuro reizi retoriski jautāja: "Nu, ko tas nozīmē?" Māte turpināja nesekmīgi disciplinēt bērnu, viņu apsaucot, bet puikas agresivitāte nemazinājās.
No mātes sarunas ar kādu medicīnas darbinieci sapratu, ka zēnam ir pienācis laiks izraut kādu piena zobu. Man šķita savādi, ka māti ne pārāk pārsteidza šāda sava dēla uzvedība, un mani nedaudz pārsteidza, ka viņa nemēģina dēlam izskaidrot šī ārsta apmeklējuma nepieciešamību, nemēģina viņu iedrošināt uz gaidāmo zoba raušanu. Bet tas jau nebija mans bērns. Nezinu, vai tā viņam bija pirmā zoba raušanas reize, bet izskatījās, ka zēns tam nebija gatavs. Jutu, ka viņš to uztver kā vardarbību pret sevi, kā nerēķināšanos ar viņu kā personu. Un viņš pret to protestēja ar tiem līdzekļiem, kādi bija viņa arsenālā - skaļa uzvedība, sišana mātei, mantu nobēdzināšana.
Vēroju un domāju - kas notiks, kad viņš paaugsies? Vai šis gadījums būs atstājis kādas sekas arī viņa dvēselē, ko viņš uztver kā vardarbību pret sevi? Ieminējos mātei, ka puika droši vien nav gatavs zoba raušanai, varbūt būtu vērts parunāties, sagatavoties, lai bērns tam varētu garīgi nobriest, un atnākt citu reizi. Māte teica, ka viss jau ar ārstu esot sarunāts. Vairāk neko neteicu. Saprotams, mātei padomā bija sava dienas kārtība. Bērns turpināja protestēt, māte tikai apsauca it kā tā tam arī būtu jānotiek. Šķita, ka viņi katrs dzīvoja savā pasaulē. Bērns ar bailēm par to, kas un kā būs, māte ar stoisku mieru un pareizības sajūtu.
Kā beidzās šis stāsts, nezinu, jo mani iesauca kabinetā. Braucot mājās no klīnikas, atcerējos kādu atgadījumu savā bērnībā. Es toreiz varēju būt pāris gadus vecāka par šo zēnu un man bija paredzēta mandeļu operācija. Slimnīca man bija sveša vide, man bija bail. Māsiņas mani vairākkārt gatavoja operācijai, bet operācija tā arī nenotika. Analīzes to neļāva. Tā es nodzīvoju Bērnu slimnīcā vairākus mēnešus. Redzēju ne vienu vien bērnu, kam tika veikta operācija, un kas pēc pāris dienām tika izrakstīts no slimnīcas. Tikai es tur paliku un paliku.
Un tad, es joprojām atceros to iekšējo sajūtu - es jutu, ka es beidzot esmu gatava operācijai, mans gars ir tam gatavs. Man dzīve slimnīcā bija apnikusi. Man uztaisīja analīzes. Vai tā bija sagadīšanās - nu manas analīzes arī beidzot bija labas. Operācijas rītā daktere man vaicāja, vai es esot nobijusies? Atbildēju pavisam godīgi, ka pilnīgi nemaz, bet viņa tikai neticīgi nogrozīja galvu un noteica, ka tā nu gan diez vai esot. Es paļāvīgi devos uz operāciju zāli. Operācijas laikā ne es raudāju un brēcu, ne mēģināju atgaiņāties ar rokām, kaut gan operāciju zālē bija vairākas māsiņas, kas mani turēja krēslā. Tagad, turpat vai pusgadsimtu vēlāk, es atceros šo notikumu kā kaut ko gaišu un skaistu.
Šie divi stāsti ir savā ziņā līdzīgi, tikai nezinu, kādas atmiņas par savu zoba raušanu būs zēnam, ko redzēju klīnikā. Vai mēs vienmēr ļaujam sev un citiem nobriest? Vai arī mēs pieļaujam vardarbību pret sevi un saviem bērniem, jo ir taču termiņi un laiks ir zelts? Mēs iekļaujamies savos pašu noteiktajos termiņos un paspējam, bet vai tas patiešām ir zelts, ko iegūstam? Vai mēs ļaujam sev un saviem bērniem nobriest līdz brīdim, kad būsim kaut kam gatavi?
Šķiet, te vietā būtu minēt rindas no kādas gudrības grāmatas:
Reiz lasīju, kā kāds teologs skaidroja, ka būt šķīstam nozīmē zināt no savas pieredzes (tās ir pieredzes zināšanas pretstatā teorētiskām zināšanām) cilvēkus, lietas, vietas, izklaidi, dzīves posmus, dzīves dotās izdevības un seksu tādā veidā, ka tas nav vardarbīgi ne pret tām, ne pret sevi.Šķīstība nozīmē godbijīgu šo lietu pieredzi, lai šī pieredze darītu mūs nevis mazāk, bet tieši vēl vairāk līdzsvarotus (sabalansētus). Tā cilvēks ir šķīsts, kad attiecas pret citiem tādā veidā, ka nepārkāpj viņu morālās, psiholoģiskās, emocionālās, seksuālās vai estētiskās robežas. Šķīstība ir cieņa un godbijība. Šķīstības augļi ir līdzsvarotība, pateicība un prieks.
No mātes sarunas ar kādu medicīnas darbinieci sapratu, ka zēnam ir pienācis laiks izraut kādu piena zobu. Man šķita savādi, ka māti ne pārāk pārsteidza šāda sava dēla uzvedība, un mani nedaudz pārsteidza, ka viņa nemēģina dēlam izskaidrot šī ārsta apmeklējuma nepieciešamību, nemēģina viņu iedrošināt uz gaidāmo zoba raušanu. Bet tas jau nebija mans bērns. Nezinu, vai tā viņam bija pirmā zoba raušanas reize, bet izskatījās, ka zēns tam nebija gatavs. Jutu, ka viņš to uztver kā vardarbību pret sevi, kā nerēķināšanos ar viņu kā personu. Un viņš pret to protestēja ar tiem līdzekļiem, kādi bija viņa arsenālā - skaļa uzvedība, sišana mātei, mantu nobēdzināšana.
Vēroju un domāju - kas notiks, kad viņš paaugsies? Vai šis gadījums būs atstājis kādas sekas arī viņa dvēselē, ko viņš uztver kā vardarbību pret sevi? Ieminējos mātei, ka puika droši vien nav gatavs zoba raušanai, varbūt būtu vērts parunāties, sagatavoties, lai bērns tam varētu garīgi nobriest, un atnākt citu reizi. Māte teica, ka viss jau ar ārstu esot sarunāts. Vairāk neko neteicu. Saprotams, mātei padomā bija sava dienas kārtība. Bērns turpināja protestēt, māte tikai apsauca it kā tā tam arī būtu jānotiek. Šķita, ka viņi katrs dzīvoja savā pasaulē. Bērns ar bailēm par to, kas un kā būs, māte ar stoisku mieru un pareizības sajūtu.
Kā beidzās šis stāsts, nezinu, jo mani iesauca kabinetā. Braucot mājās no klīnikas, atcerējos kādu atgadījumu savā bērnībā. Es toreiz varēju būt pāris gadus vecāka par šo zēnu un man bija paredzēta mandeļu operācija. Slimnīca man bija sveša vide, man bija bail. Māsiņas mani vairākkārt gatavoja operācijai, bet operācija tā arī nenotika. Analīzes to neļāva. Tā es nodzīvoju Bērnu slimnīcā vairākus mēnešus. Redzēju ne vienu vien bērnu, kam tika veikta operācija, un kas pēc pāris dienām tika izrakstīts no slimnīcas. Tikai es tur paliku un paliku.
Un tad, es joprojām atceros to iekšējo sajūtu - es jutu, ka es beidzot esmu gatava operācijai, mans gars ir tam gatavs. Man dzīve slimnīcā bija apnikusi. Man uztaisīja analīzes. Vai tā bija sagadīšanās - nu manas analīzes arī beidzot bija labas. Operācijas rītā daktere man vaicāja, vai es esot nobijusies? Atbildēju pavisam godīgi, ka pilnīgi nemaz, bet viņa tikai neticīgi nogrozīja galvu un noteica, ka tā nu gan diez vai esot. Es paļāvīgi devos uz operāciju zāli. Operācijas laikā ne es raudāju un brēcu, ne mēģināju atgaiņāties ar rokām, kaut gan operāciju zālē bija vairākas māsiņas, kas mani turēja krēslā. Tagad, turpat vai pusgadsimtu vēlāk, es atceros šo notikumu kā kaut ko gaišu un skaistu.
Šie divi stāsti ir savā ziņā līdzīgi, tikai nezinu, kādas atmiņas par savu zoba raušanu būs zēnam, ko redzēju klīnikā. Vai mēs vienmēr ļaujam sev un citiem nobriest? Vai arī mēs pieļaujam vardarbību pret sevi un saviem bērniem, jo ir taču termiņi un laiks ir zelts? Mēs iekļaujamies savos pašu noteiktajos termiņos un paspējam, bet vai tas patiešām ir zelts, ko iegūstam? Vai mēs ļaujam sev un saviem bērniem nobriest līdz brīdim, kad būsim kaut kam gatavi?
Šķiet, te vietā būtu minēt rindas no kādas gudrības grāmatas:
Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda.
Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut.
Savs laiks kādu nogalināt, un savs laiks kādu dziedināt; savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt.
Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties; savs laiks sērot, un savs laiks diet.
Savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt; savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties.
Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ko pazaudēt; savs laiks ir ko glabāt, un savs laiks ko galīgi atmest.
Savs laiks ir ko saplēst, un savs laiks atkal to kopā sašūt; savs laiks klusēt, un savs laiks runāt.
Savs laiks mīlēt, un savs laiks ienīst; savs laiks karam, un savs laiks mieram.
(Salamans Mācītājs 3, 1-8)
Reiz lasīju, kā kāds teologs skaidroja, ka būt šķīstam nozīmē zināt no savas pieredzes (tās ir pieredzes zināšanas pretstatā teorētiskām zināšanām) cilvēkus, lietas, vietas, izklaidi, dzīves posmus, dzīves dotās izdevības un seksu tādā veidā, ka tas nav vardarbīgi ne pret tām, ne pret sevi.Šķīstība nozīmē godbijīgu šo lietu pieredzi, lai šī pieredze darītu mūs nevis mazāk, bet tieši vēl vairāk līdzsvarotus (sabalansētus). Tā cilvēks ir šķīsts, kad attiecas pret citiem tādā veidā, ka nepārkāpj viņu morālās, psiholoģiskās, emocionālās, seksuālās vai estētiskās robežas. Šķīstība ir cieņa un godbijība. Šķīstības augļi ir līdzsvarotība, pateicība un prieks.
Paldies par Salamana rindiņām , es tās ilgi meklēju;)
AtbildētDzēst