Ļaujies JAUTRĪBAI, bet audzē PRIEKU!

 

Kad novembra beigās noklausījos Nika Vujačiča uzstāšanās Rīgā ierakstu, tad tā sakarā sākās kāda diskusija. Viņš kā vienu no svarīgām dzīves komponentēm minēja vārdu, kas angļu valodā ir “fun”. Diskusijā to daži bija tulkojuši kā “prieks”, uz ko es iebildu, ka PRIEKS angļu valodā ir “joy”. Angļu valodas vārds “fun” latviski ir jautrība. Hmm… kāpēc nesalaužamais Niks jautrību uzskata par tik svarīgu, lai to izceltu, bet nepiemin prieku?

Tā Adventa laikā meklēju un sirdī audzēju PRIEKU, bet ik pa laikam nokļuvu situācijās un cilvēku grupās, kurās bija JAUTRĪBA. Tas bija viegli un forši un es melotu, ja teiktu, ka man JAUTRĪBA nepatīk. Patika un pievilka. Tā bija kā viegla saistviela cilvēku attiecībās, kā kopsaucējs, kas vienoja un nogludināja mūsu katra asumiņus un spurainumu, un uz šo kopā būšanas brīdi darīja mūs par vienu veselumu. Tā bija kā dzīves garšviela, kas padarīja mūsu ikdienu krāsaināku.

JAUTRĪBA bija kā vēja plūsma, kas saviļņojot ūdens virsmu, ļauj uzmirdzēt saules atspulgiem.

Savukārt, PRIEKS – tas ir kaut kas dziļāks, kā ūdens avots, kas nāk no dvēseles dzīlēm, kurā nav vietas ikdienas kņadai un kura ir pildīta ar mieru. PRIEKS ir tas spēks, kas palīdz pārvarēt ikdienas bēdas un ieraudzīt tās no citas perspektīvas. PRIEKS ir pienākums – mūsu iekšējā sajūta par to, ka mums ir dota dzīvība un tam ir jēga. Mums ir pienākums šo perspektīvu uzturēt sevī.

JAUTRĪBA ir kā dzīvības pilns koka zars, kas uztur mums labu garastāvokli, bet PRIEKS ir koks, kas sakņojas mūsu dzīves pamatos.

Tā es dzīvoju Adventā, gaidot Ziemassvētku brīnumu.

Ļausimies JAUTRĪBAI, lai ikdiena ir krāsaināka un attiecības vieglākas, bet audzēsim PRIEKU, lai tas dvēseles dziļumos ir kā mūžīgais un dziedinošais avots. 

Lai Jaunajā gadā
sirdī aug PRIEKS,
kas palīdz pārvarēt
dzīves grūtības, un
lai ir JAUTRĪBA,
kas dzīvei dod vieglumu!