Memento mori!

 

Novembris. Tas ir laiks, kad daudzās kultūrās un tradīcijās atceras mirušos.

Latviešu folklorā tas ir Veļu laiks, kad vajag pamielot aizgājušo dvēseles.

2.novembris katoļiem ir Mirušo piemiņas diena, bet luterāņu tradīcijā novembra beigās atzīmē Mūžības svētdienu, kurā lūdzas par mirušajiem, bet tautā to sauc par Svecīšu dienu, kad sakopj kapiņus pirms ziemas un iededz svecītes.

Viduslaiku mūkiem atsevišķos klosteros bija pieņemts vienam otru sveicināt, sakot “Memento mori” (Atceries nāvi, Atceries, ka tu nomirsi). Tas atgādina par dzīves īslaicīgumu un nāves nenovēršamību.

Kad vēl pamatskolas vai vidusskolas laikā pirmo reiz dzirdēju par “Memento mori!” sveicienu, tad tas mani zināmā mērā atbaidīja. Kāda tur nāve! Kāpēc dzīvot, atceroties nāvi?!  Visa dzīve taču ir priekšā un nāve ir tālu.

Kad 2022. gadā biju aizbraukusi uz konferenci Islandē, iepazinu nedaudz tuvāk islandiešu garīgumu. Tad atcerējos šo sveicienu, kas man atklājās pavisam no cita redzes leņķa.

Proti, Islandieši dzīvo ne tikai vulkānu zemē, bet arī karsto avotu un greizeru zemē. Islandiešu zemnieki, kuru  aitas ganās vulkāna krātera malā, var negaidīti,  sastopoties ar dabas katastrofu, pazaudēt ne tikai visu savu ganāmpulku un iedzīvi, bet arī paši iet bojā. Ik rītu pāri pļavai, mērojot ceļu no viesu mājas uz konferenču ēku,  kādus 10 metrus no takas pamanīju, ka kaut kas kūp. Pirmajās dienās – nedaudz, bet ar katru dienu arvien spēcīgāk. Kā vēlāk noskaidroju, tad tas bija pavisam nesen, pēdējā mēneša laikā radies karstais avots. To nekad iepriekš nevar zināt, kur uzradīsies kāds jauns karstais avots, greizers, vai kad atmodīsies vulkāns.

Islandē dzīvojot, ik dienas ir jārēķinās ar to, ka esam dabas daļa. Memento mori!
To mācos atcerēties arī dzīvojot Latvijā.

To mācos atcerēties arī dzīvojot Latvijā. Ja agrāk šo teicienu uztvēru kā drūmu, tad tagad to uztveru kā ļoti motivējošu.

Ilustrācija:
No šūpuļa līdz kapam. Gustav May pēc Fridolin Leiber,19.g. beigas.

 


 

 

Komentāri