Kā mīlēt sevi pašu?

 

2019.gada vasarā mani uzrunāja Aija Balode no "Mieram Tuvu". Vai es nesagatavotu kādu ierakstu vai lūgšanu Latvijas simtgades novembra "Mieram Tuvu" izdevumam? Hmm... Jāpadomā! Tas mani vedināja uz pārdomām, kas man ir lūgšana un kā pati šobrīd lūdzos. Man aiz muguras bija smags izdegšanas periods, no kura biju atkopusies un pēc tam pabeigusi arī studijas ārstniecībā. Es izdegu, kopjot paralizēto mammu. Kad tas notika ar manu mammu, bērniem tajā laikā bija 9 mēneši, 3 gadi un 8 gadi. Ārēju palīdzību toreiz neatradām un slodze bija par lielu. No piedāvātajiem antidepresantiem atteicos, jo jutu, ka tie vedīs mani projām no mana ceļa. Kas ir tas, kas mani atgrieza dzīvē no nulles punkta? Noteikti tie bija mēģinājumi ikdienā saskatīt prieka un pateicības momentus, kaut vai tik necilus kā "ir jauna diena un es esmu izdzīvojusi", "bērni ir paēduši", "kastanim aiz loga plaukst pirmās lapas" u.tml. No tādu momentu apzināšanās ar laiku veidojās lūgšana. Lūgšana man nenozīmē tikai kaut ko lūgt. Lūgšana man nozīmē manas attiecības ar Dievu. Tā soli pa solim no nulles punkta veidojās mana jaunā pasaule, kurā arvien vairāk sāku mīlēt sevi pašu. Tas bija ceļš, kas atgrieza mani dzīvē. Kad to sapratu, tad apsēdos, lai pierakstītu savu lūgšanu, kas tagad vairākkārtīgi ir publicēta "Mieram tuvu" izdevumā. Ar šo lūgšanu nolēmu atkārtoti dalīties kādas vēstules pamudināta, kuru sūtīja viena no VISDĀRGĀKĀ PERLE rekolekciju dalībniecēm.  Lūgšana - māci mani mīlēt sevi pašu (Daudzpunktē liec tos vārdus, kas Tev svarīgi.) Es pateicos, ka Tu ESI, ka Tu cauraud manu dzīvi un manu ikdienu. Kur es pieļauju kādu kļūdu vai misēkli, Tu kā gadīgs vecāks sāc visu vērst uzlabu…. Es pateicos, ka Tu sēj Vārdu manī, un pat tad, kad es to nesaprotu, tas sāk laist saknes manī… Es pateicos, ka Tu briedini augļus manī, ne tikai ābelē, kas pie dārza vārtiņiem līkst no augļu smaguma… Es pateicos, ka Tu dod spēku nenolūzt no augļu smaguma un sūti cilvēkus, kurus šie augļi veldzē… Es pateicos, ka māci gaidīt, atpazīt un izdzīvot gadalaiku maiņu manā dzīvē… Pēc ziemas nāk pavasaris… Es pateicos par to, ko Tu man esi devis….. Es pateicos, ka Tu esi klātesošs un uzturi – manu ģimeni … manu mājokli un ikdienas dzīvei nepieciešamo… veselību Es pateicos par tām virsotnēm un ielejām caur kurām mani esi vedis… Es pateicos, ka Tu māci mani mīlēt sevi pašu un es sevi apskauju tik cieši kā tikai Tu to spēj. Es mīlu sevi par to, kas es esmu, par to, kas biju un par to, kas kļūstu un topu. Man ir daudz vainu un baiļu, un es ļauju Tev mani apskaut… Es lūdzu piedošanu, ka neieklausījos Tavā čukstā, kas skanēja manas sirds klusumā… Es lūdzu piedošanu, ka novērsos no iekšējā kompasa, ar kuru Tu rādīji ceļu uz gaismu… Es lūdzu piedošanu, ka pietrūka spēka un izturības…. Es lūdzu piedošanu par savu vainu un savām kļūdām, kuras Tu proti padarīt par zvaigznēm manā dzīves ceļā. Es apņemos noklust un ieklausīties Tavā balsī… Es apņemos turpināt un pabeigt iesāktos darbus un projektus… Es apņemos būt drosmīga un iestāties par mieru un taisnību savā vistuvākajā apkārtnē… Es apņemos katru dienu ļaut gaismai iedegties manī, jo tikai tā es spēšu gaismu nest citiem. (2018)