Kā izvairīties no nākotnes bedrēm?

Viens no ātrākajiem veidiem, kā zaudēt dvēseles mieru, ir uztraukties par nākotni. To var saukt par iekrišanu nākotnes bedrē. No nākotnes bedres sev teiktie apgalvojumi bieži sākas tā:

“Kas notiks, ja ...”,
“Es netikšu ar to galā, ja ...”,
“Es baidos, ka ...”
Šādos brīžos atcerēsimies Bībelē teikto: “Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu.” Mēs varam tikt galā ar to, kas notiek mūsu dzīvē šodien, bet ja mēs tam pievienojam to, kas varētu notikt rīt vai vēl pēc diviem gadiem, tad mēs nopietni apdraudam savu dvēseles mieru.

Piemēram, Anna pēc ilgiem laulības gadiem bija pēkšņi kļuvusi viena. Visgrūtākie brīži viņu piemeklēja, kad viņa ļāva savām domām aizklīst nākotnē.
“Kas notiks, ja es nevarēšu nopelnīt sev iztiku?”
“Es to nepārdzīvošu, ja mani bērni izlems dzīvot pie sava tēva.”
“Es baidos, ka vienmēr palikšu viena pati.”
Iekrišana nākotnes bedrē vienmēr viņu sagūstīja lamatās.

Ja mēs piefiksējam, ka mēs uztraucamies par nākotni, tad mums savas domas ir jāvelk atpakaļ tagadnē: “Es varu tikt galā ar šodienu, ar tagadni, ar šo minūti. Rītdienas te vēl nav. Tagad man ir viss, kas vajadzīgs, lai to risinātu.” Ja Tavas domas atkal iekrīt nākotnes bedrē, tad, nestrostējot sevi, maigi tās atsauc atpakaļ tagadnē.

Mums ir jāplāno nākotne, bet nevis jāuztraucas. Plānošana rada drošības izjūtu, bažas rada sāpes. Plānošana iedrošina, bažas padara mūs par upuriem.

Es plānoju nākotni, bet dzīvoju tagadnē.

Man ir drosme tikt galā ar visu, ko sastopu savā ceļā šodien.

Es uzticos, ka manas dzīves virzība notiek pareizā virzienā.
(Pēc S. P. Thoele)

P.S. Nesen dzirdēju kādu neticamu stāstu par kādu ebreju tautības vīru, kas bija nokļuvis koncentrācijas nometnē pat vairākas reizes. Viņš vienmēr esot lūdzis Dievu, lai Dievs palīdzot izdzīvot tikai šo vienu dienu. Un tā katru dienu. Viņam izdevies vairākas reizes pat izbēgt, bet viņš ticis atkal ievietots kādā no nometnēm. Galu galā tomēr palicis dzīvs.
#DvēselesDraugs