Lieldienu Noslēpums – dzīves pilnības noslēpums
Ir kādi zīmīgi Jēzus vārdi, kas cieši saistās ar Lieldienu Noslēpumu: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu” (Jņ 12, 24). Šie Jāņa evaņģēlija vārdi nozīmē, lai mūsos dzīvība un gars kļūtu vēl pilnāki, mums pastāvīgi vajag ļaut aiziet tagadējai dzīvei un garam.
Pamēģināsim kaut uz mirkli aizmirst ikdienas steigu, atsaukt atmiņā savu dzīvi. To pārlūkojot, pamanīsim, ka mums vairs nav tā jaunība, kas astoņpadsmit gadu vecumā, ka ne viens vien mūsu sapnis ir miris, ka attiecības ar kādreiz tuviem cilvēkiem arī zaudējušas savu svaigumu un kļuvušas apnicīgas, ka dzīve ne vienreiz vien ir sadragājusi kādus mūsu priekšstatus, idejas, sabradājusi vienu otru mūsu ideālu. Varbūt mūs ir atstājis dzīvesdraugs, varbūt kaut reizi esam atlaisti no darba, varbūt kāds tuvs cilvēks ir mūs nodevis? Varbūt mūs ir piemeklējusi kāda slimība vai fizisks ievainojums, kas ienesis korekcijas visai mūsu turpmākajai dzīvei? Vai ir kāds, kurš nav saņēmis nevienu ievainojumu no pasaules vai ģimenes?
Ja mēs kaut ko tādu varam atsaukt atmiņā, tad mēs esam piedzīvojuši nāves brīžus – kad kaut kas mūsos ir nomiris. Tā ir Lielās Piektdienas nāve, kad, beidzoties viena veida dzīvei, mums tiek piedāvāta jauna, vēl dziļāka un bagātāka dzīve. Tas ir process, kas mums dzīves laikā ir jāveic ik dienas, ikvienā savas dzīves aspektā. Patiesi, mūsu laime ir atkarīga no tā, vai mēs protam veikt šo procesu savā dzīvē, un tas ir šis Lieldienu Noslēpums, mūsu dzīves pilnības noslēpums.
Vai 40 gadus vecs cilvēks var būt laimīgs? Un vai 80 gadus vecs cilvēks var būt laimīgs? Ir laimīgi cilvēki, kuriem ir 40 vai 80 gadu un ir nelaimīgi cilvēki, kuriem ir 40 vai 80 gadu. Laime nav atkarīga no mūsu vecuma, bet no tā, vai mēs esam pieņēmuši savu dzīvi tagadējā vecumā. Ja mums ir divdesmit pieci, četrdesmit vai astoņdesmit gadu, tad tagad mums dotā dzīve ir jauna dzīve, daudz bagātāka salīdzinājumā ar dzīvi astoņpadsmit gadu vecumā. Mēs esam piedzīvojuši savas jaunības nāvi un tagad mums ir izvēle. Mēs varam neļaut aiziet savai jaunībai, un varam dažādiem līdzekļiem mēģināt noturēt jaunību. Šie līdzekļi var būt dažādi – kosmētika, apģērbs, īpaši medicīnas pakalpojumi utt., bet ar to atgriezties astoņpadsmit gadu vecumā tik un tā vairs nevaram. Ja mēs mēģinām aizkavēt vecās dzīves aiziešanu, tad mēs mēģinām dzīvot savu tagadējo dzīvi ar citu garu. Mēs ar katru dienu kļūsim arvien nelaimīgāki savas novecošanās dēļ, jo nepieņemsim savu tagadējo dzīvi, kas ir daudz bagātāka un dziļāka.
Līdzīgi var jautāt, vai cilvēks, kas ir bijis izsūtījumā Sibīrijā, var būt laimīgs? Ir laimīgi cilvēki, kas to ir piedzīvojuši un ir nelaimīgi cilvēki, kas to ir piedzīvojuši. Šeit zīmīgi ir godināmā bīskapa Boļeslava Sloskāna vārdi, ko viņš raksta vēstulē 1928.gada martā no Solovkiem, kur bija izsūtīts spaidu darbos:
“Dārgie vecāki…
Pēdējos 15 gados nekad neesmu saņēmis tik daudz žēlastību, kā savos piecos cietuma mēnešos. Cietums ir vislielākais un visskaistākais manas iekšējās dzīves notikums…
Es esmu laimīgs, jo tagad es esmu spējīgs mīlēt visus cilvēkus bez izņēmuma, arī tos, kas nav nekādu mīlestību pelnījuši. Tie ir visnelaimīgākie…”
Tāpēc Lieldienu Noslēpumu var saukt par dzīves pilnības noslēpumu, jo tas atklāj veidu, kā pārdzīvot tās daudzās nāves, ar kurām saskaramies dzīves laikā. Lieldienu Noslēpums ir pārveidošanās (transformācijas) process, kurā mums tiek dota jauna dzīvība un jauns gars. Simboliski tas sākas ar ciešanām un nāvi Lielajā Piektdienā. Lieldienu rītā tiek saņemta jauna dzīvība. Tad laikā no Lieldienām līdz Debeskāpšanas dienai notiek sērošana par veco un pielāgošanās jaunajai dzīvei, un visbeidzot, tikai tad, kad ar Jēzus uzkāpšanu Debesīs vecajai dzīvei esam patiešām ļāvuši aiziet, mums Vasarsvētkos tiek dots jauns gars jaunajai dzīvei, kuru jau dzīvojam.
Lielā Piektdiena ir svinama diena, kuru mēs varam izmantot ne tikai kā vēl vienu brīvdienu. Mēs varam dot šai dienai īpašu jēgu. Mēs varam veltīt to ne tikai, lai pieminētu Jēzus Kristus ciešanu stāstu, bet arī, lai atcerētos un pārlūkotu savu dzīvi vismaz pēdējā gada laikā, nosauktu vārdā savas nāves, apzinātos, kur mums ikdienas steigā ir pietrūcis laika sērot par pagājušo un zudušo, un sagatavotos saņemt jauno dzīvi.
(c) Marika Zelča-Čerāne
Mākslinieks: Sieger Koder
Komentāri
Ierakstīt komentāru