svētdiena, 2017. gada 12. marts

Hildegardes recepte: viriditas

Hildegardes recepte: viriditas
Hildegarde no Bingena (1098-1179) – 12. gadsimta vācu benediktīniešu mūķene, abate bija ne tikai vizionāre, teoloģe, komponiste, garīgā līdzgaitniece un padomdevēja, bet arī ārste un dziedniece, kura bija autore  praktiskiem medicīnas tekstiem, pazina augu dziednieciskās īpašības un prata tos pielietot gan miesas, gan dvēseles kaitēm.

Kā tas ir iespējams – aptvert tik plašas jomas vienai sievietei?!  No mūsdienu skatu punkta tas šķiet neiespējami. Hildegarde dzīvoja laikmetā, kad lūgšana un teoloģija bija vēl vienotas: lai runātu par Dievu (teoloģija) vispirms Dievs tika iepazīts lūgšanā. Tāpēc 12. gadsimta kontekstā šķiet arī pat saprotami, ka Hildegarde cilvēku uztvēra gara un miesas vienotībā.

Toreiz vēl nepastāvēja tā medicīnas specializācija, ar ko saskaramies tagad, kad gandrīz nemaz netiek  domāts par cilvēka ārstēšanu, bet gan par slimības ārstēšanu, kad ārstējot kādu atsevišķu kaiti, pazaudējam kopskatu uz cilvēku tā miesas un gara veselumā.  

Hildegardes ārstēšanas modelis no vēlākā mehānistiskā modeļa, kur cilvēks tiek uzlūkots kā mašīna (sirds kā sūknis u.tml.), atšķīrās ar to, ka viņa cilvēku uzlūkoja kā augu. Kāda būtiskākā atšķirība šiem diviem modeļiem? Ja cilvēkam rodas veselības problēmas tad pēc vēlākā mehānistiskā modeļa – mašīna ir jāremontē, bet augs prot sadziedēt sevi pats, augam piemīt viriditas (latīņu val.) - dzīvības spēks, zaļošanas spēks, vitalitāte. Ārsta darbs saskaņā ar šo modeli ir būt kā dārzniekam – stiprināt viriditas un noņemt viriditas kavējošos, traucējošos faktorus, šķēršļus.

Pārsteidzošs stāsts par Hildegardes viriditas ir kādā 2013.gada 15.augusta TEDx runā, kur ārste un medicīnas vēstures doktore Viktorija Svīta (Victoria Sweet) dalās ar kādu notikumu savā praksē. Pie viņas atkārtoti bija nonākusi 37 gadus jaunā paciente Terija, bezpajumtniece, kurai bija izveidojies plašs izgulējums, ko nevarēja vairs ārstēt ar ādas pārstādīšanu. Tik plašs -  no  muguras vidus līdz pat astes kaulam, tik dziļš, ka varēja saredzēt mugurkaulu, piepildīts ar atmirstošiem audiem. Bija grūti iedomāties kā Terija būtu izdzīvojusi un izvairījusies no iespējamām infekcijām. Kauli, muguras smadzenes, nieres bija viegli pieejamas apkārtējā vidē esošajiem mikroorganismiem. Vai dot profilaktiski antibiotikas? Baktērijas ātri vien kļūtu rezistentas. Dr. V. Svīta domāja: „Šis izgulējums ir katastrofa! Iespējams Terijas beigas. ”

Tad viņa sev pajautāja: ”Bet ko būtu darījusi Hildegarde?” Terijas ķermenī taču mita arī šis neredzamais dzīvības spēks, viriditas. Hildegarde nebūtu darījusi neko nepareizi. Iespējams, viņa būtu atbrīvojusies no tā, kas kavē, traucē viriditas. Kas bija tas, no kā bija jāatbrīvojas? Vecie, atmirušie audi, arī sagrumbojies palags un cietais matracis. Medikamenti, kurus Terijai galīgi nevajadzēja. Terijas bailes, nedrošība, bezcerība…

Ar ko Hildegarde būtu stiprinājusi Terijas viriditas? Ar tādām pamata lietām, kā labs uzturs, svaigs gaiss, dziļš miegs, saules gaisma. Tieši to tad arī dr. Viktorija Svīta arī darīja. Un apbrīnojami, cik ātri šī Hildegardes recepte iedarbojās! Vispirms atjaunojās dziļākais audu slānis, tad parādījās muskuļi, tad zemādas tauku slānis, vēl pēc laika zemāda, un ādas krevele  sāka pārvilkties pāri izgulējumam, līdz beidzot nokrita krevele zem kuras bija izaugusi jauna gluda āda.  Tas prasīja ilgu laiku – divus ar pus gadus. Un tā Terija atgriezās dzīvē, un beidzot devās atpakaļ pie savas ģimenes.

Kā ārstam dārzniekam - te nebija jāuzliek izcila diagnoze vai jāizraksta kādas brīnumzāles, bet jāaizvāc traucējošais un jāļauj viriditas visu atjaunot un sadziedēt.  Vai tā nav lieliska recepte? 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru